Iesaki rakstu: 
Pēdējo mēnešu laikā esmu rūpīgi sekojis politiskajiem procesiem valstī, skatoties no malas, taču šobrīd domāju atkal aktīvi komentēt mazā varžu dīķa „lielos procesus”. Šobrīd manu - kā jebkura cita sevis cienīga vīrieša – uzmanību ir pievērsusi jaunā labklājības ministre un pagaidām, uz nenosakāmu laiku arī deputāte Ramona Petraviča.
Manuprāt, šīs skaistās sievietes devīze varētu būt: „Skaisti dzīvot neaizliegsi!” Un kā nu ne! Izpētot viņas ģimenes locekļu sociālo tīklu bildes un arī viņas pašas fotoattēlus, var nospriest, ka arī laukos dzīvo ļoti bagāti cilvēki. Taču tas visdrīzāk notiek uz citu cilvēku rēķina, kā tas ir šajā gadījumā. Viens ir skaidrs – Saldū cērtamu, mazliet ieblondu eglīšu netrūkst!
Man pirmās aizdomas radīja „Aizliegtā paņēmiena” operācija „Uzņēmēja un deputāta godavārds”, kurā Ramona, komentējot zemās sociālās iemaksas par saviem darbiniekiem, teica: „Jā, jo mums ir mazi lauku veikaliņi, līdz ar to darbiniekiem netiek nodrošināta pilna slodze. Viņiem ir nepilna darba slodze, tā kā šie veikali atrodas apdzīvotās vietiņās, kur ir apmēram 200 iedzīvotāji, līdz ar to ir gan apgrozījums mazs, principā šie veikali tiek uzturēti tikai tāpēc, lai tam cilvēkam būtu, kur aiziet, nopirkt maizīti.”
Taču viņas vīra Aleksandra Petraviča uzņēmuma SIA „Monēta” finanšu rādītāji neliecina par to, ka uzņēmums nevārētu atļauties maksāt arī lielākas algas. Skaidrs ir viens – tāpat kā daudzi citi uzņēmumi Latvijā arī SIA „Monēta” visdrīzāk visu „liek uz izmaksām”, lai nebūtu jāmaksā liels peļņas nodoklis. Attīstoties manām aizdomām, izrādās, ka nav dūmu bez uguns. Bijusī darbiniece apliecinājusi, ka pati savulaik tieši no Petravičas atalgojuma daļu saņēmusi kā "aplokšņu algu".
Skaidrs, ka visa tā padarīšana ar algu maksāšanu aploksnē vai kā citādi nav tīra, taču es liktu pievērst uzmanību tam, ka jaunā labklājības ministre ir ņirgājusies par saviem darbiniekiem un nav maksājusi nodokļus par pilnu summu. Kādēļ tas ir būtiski ilgtermiņā? Tādēļ, ka ar darbinieku var notikt dažādas lietas, piemēram – slimības lapa, dekrēts, invaliditāte, pensija. Tas viss veido grozu, no kā tiks maksātas vecuma pensijas vai citi pabalsti.
Maksājot laukos šādas zemās algas, a priori tiek pārvilkta strīpa normālai dzīvošanai un arī vecumdienām pat, ja te ir dzīve lētāka. Man apkārt pēdējos gados ir nācies redzēt daudz piemēru, kuri nodokļus maksāja no miņimalkas un aploksnē saņēma pat četras reizes lielāku ciparu nekā oficiālo bankas kontā. Kas tagad ir noticis? Tagad ir tā, ka jaunie vectēvi un onkuļi palikuši pie sasistas siles! Nemeklēsim vainīgos!
Taču atzīmēšu, ka viss iepriekš minētais ir tieši saistīts ar jauno labklājības ministri Ramonu Petraviču, kurai būtu bijis jārūpējas par saviem darbiniekiem, godīgi maksājot nodokļus, lai mazinātu sociālo nevienlīdzību starp lauku reģioniem un pilsētām. Izskatās, ka vienīgais, par ko Ramona ir spējīga domāt, ir tikai - kā notrallināt viņas un vīra Aleksandra firmā cilvēkiem „izkrāpto” naudu, dodoties skaistos ceļojumos, pērkot dārgas somas un vešiņu, arī uzceļot skaistu māju, iegādājoties ekskluzīvas mašīnas un sūtot izlaistos bērneļus ne Latvijas, bet ārvalstu skolās.
Var redzēt, ka naudas šim saldajam pārītim bija un ir pietiekoši, lai samaksātu darbiniekiem visu, kas tiem pienākas. Varu saderēt, ka nekas dziļi sirdī daiļajai pumai nenotrīcēja, nopērkot kārtējo Michael Cors somu vai maku, kuru kopsumma pārsniedz gan darba devēja sociālo iemaksu un darba ņēmēja algas apmēra kopsummu. Nerunājot jau par ceļojumiem uz ASV, Spāniju un citām vietām ar visu plašo ģimenīti.
Silti iesaku nākamajiem deputātu amata kandidātiem un potenciālajiem ministru krēslu tīkotājiem apdomāties labi, vai Jūsu skapī nav pietiekami daudz skeletu, un, ja ir, tad varbūt, pirms uzsākt priekšvēlēšanu kampaņu, kārtīgi sakopiet aiz sevis, lai sarunās ar žurnālistiem neraustītos „balstiņa”. Diez vai Ramona būs spējīga atrisināt valstī aktuālo problēmu sociālo nevienlīdzību, jo viņa to pati ir veicnājusi.
Seko mums 
Birokrātijas mazināšana ir viena no valdības prioritātēm, kas tika definētas šī gada sākumā, izveidota arī birokrātijas mazināšanas rīcības grupa. Kamēr gari un plaši diskutējam par nepieciešamību samazināt birokrātiju, ik dienas tā izmaksā noteiktu summu no mūsu, nodokļu maksātāju, līdzekļiem. Turklāt birokrātija patērē ne tikai mūsu naudu, bet arī laiku, taču laiks, kā zināms, arī ir nauda. Diemžēl no birokrātijas šobrīd nav pasargāta neviena nozare, tostarp, arī izglītība.
Ir kāds parasts žurnālistu – politiķu dialogs, kurš visbiežāk atkārtojas medijos pirms parlamenta vai pašvaldību vēlēšanām. Uz žurnālistu jautājumu par kāda apsūdzībā iesaistītā kandidāta iespējamo likuma pārkāpumu saņemts gandrīz automātisks partijas biedra vai sabiedrotā enerģisks atbildes atteikums, šoreiz kā vairogu priekšā liekot nevis parasto "nav komentāru", bet daudz iespaidīgāku nevainīguma prezumpcijas argumentu.
Starptautiskās attiecības kļūst arvien samezglotākas un nervozākas. Taču vismaz mums, Latvijai un Baltijas valstīm, tajās ir iespējams izdzīvot pavisam vienkāršā, jau senāk lietotā un pietiekami efektīvā uzvedības modelī.
2. aprīlī raidījumā "Kas notiek Latvijā?" tika apspriests jautājums par trešo valstu pilsoņu klātbūtni Latvijas augstskolās un darba tirgū. Kā Informācijas sistēmu menedžmenta augstskola (ISMA) vēlamies reaģēt uz raidījumā izskanējušajiem apgalvojumiem, kas bieži vien balstījās uz vispārinājumiem, kuri, manipulējot ar nepilnīgiem vai kontekstā neizvērtētiem datiem, var radīt sabiedrībā maldīgu priekšstatu par Latvijas augstākās izglītības eksporta nozīmi un potenciālu, tostarp tieši par ISMA darbu.
Šogad tikai 3., 6. un 9. klasēs vēl varēja īstenot mazākumtautību programmas. Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD) mācību gada sešos mēnešos izvērtēja 72 izglītības iestādes, tostarp Ludzas novadā, un tikai trijās konstatēti atkārtoti būtiski trūkumi, bet 14 skolas nonākušas vērtētāju redzeslokā, jo to 9. klašu absolventiem, turpinot mācības profesionālajās skolās, radās problēmas nepietiekamo latviešu valodas zināšanu dēļ. Par šo un citām aktualitātēm lasiet šodienas laikrakstā.
Šī gada 12. aprīlī Satversmes aizsardzības birojam (SAB) aprit 30 gadu. 1995. gada pavasarī ar Saeimas lēmumu izveidotā iestāde zināmā mērā simbolizē Latvijas atdzimšanas stāstu. Deviņdesmito gadu sākumā Latvijas ārpolitikas un aizsardzības politikas galvenais mērķis bija tiešā (Krievijas armijas izvešana no Latvijas, kas noslēdzās 1998. gadā) un netiešā veidā atbrīvoties no padomju okupācijas sekām, lai Latvijas reintegrācija Rietumu valstu kopienā kļūtu par realitāti. Pretējā gadījumā, PSRS mantiniecei Krievijai atgūstoties no ekonomiskā un politiskā kraha, Latvijas drošība atkal būtu apdraudēta.
Pavērojot publiskajā telpā notiekošās diskusijas, šķiet, ka Latvijas sabiedrības būtisku daļu ir pārņēmusi kaut kāda totāla KOGNITĪVĀ DISONANSE. Šis psiholoģiskais fenomens vērojams tad, kad cilvēka uzskati vai uzvedība nesaskan ar viņa iekšējām vēlmēm vai ticībām.
Latvieši nav ne igauņi, kas aiztur krievu tankkuği, ne lietuvieši. Mums - ka tik kapeiciņa, santīmiņš, centiņš. Tikai bagāti kaut kā nepaliekam.
