Labāk nepieminēt „diktatoru Putinu” un teikt nevis „krievu iebrucēji, okupanti, varmākas”, bet gan „Krievijas armija”: oficiālie ieteikumi pareizai kara atspoguļošanai
PIETIEK31.03.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Šis ir nevis slikts pirmā aprīļa joks, bet sabiedrisko mediju ombuda Andas Rožukalnes oficiālās atbildes uz jautājumiem par „kara un konfliktu žurnālistiku”.
J. Vai ziņās mēs varam nepārprotami paust, ka esam vienā no karā iesaistītajām pusēm?
A. Jā, to ietekmē Latvijas ģeogrāfiskā atrašanās vieta, piederība Eiropas Savienībai, taču medija vai ziņu dienesta pozīcija būtu jāizskaidro (skat. vadlīnijas*).
J. Vai mēs varam rādīt kara sakropļotus vai cietušos bērnus?
A. Jā, jo žurnālistiem jāatspoguļo patiesi notikumi un to sekas. Attiecībā uz bērnu atspoguļojumu jācenšas neveidot lielus tuvplānus, lai izvairītos no atkārtotas viktimizācijas. Iepriekš jābrīdina par nepatīkamiem skatiem.
J. Vai varam rādīt dezorientētos kara upurus, piemēram, tikko pēc bombardēšanas?
A. Jā, jo tā ir kara realitāte, tās atspoguļojumā vēlams izturēties ar cieņu, ievērot cilvēku tiesības uz privātumu (skat. vadlīnijas).
J. Vai Ukrainas puses ziņotais par iznīcināto Krievijas kara tehniku un bojāgājušajiem karavīriem var būt ziņa, vienlaikus zinot, ka viņi neziņo par saviem upuriem?
A. Jā, tā var būt ziņa, kuras avots un izcelsme, kā arī neziņotā un nezināmā informācija ir skaidri jānorāda.
J. Vai mēs vispār varam publicēt Krievijas oficiālo struktūru paziņojumus?
A. Jā, jo tie satur svarīgu informāciju, bet tie ir skaidri jāidentificē. Ja tie satur populārus dezinformācijas vai kara propagandas vēstījumus, uz tiem jānorāda vai jāveic faktu pārbaude. Nav ieteicams paziņojumus publicēt kā atsevišķu materiālu (skat. vadlīnijas).
J. Vai mēs varam teikt "krievu armija/iebrucēji/okupanti/varmākas"?
A. Žurnālistu un raidījuma vadītāju valodai jābūt precīzai, tai jāatspoguļo konkrēti notikumi. Precīzāk būtu teikt "Krievijas armija". Ja pārējie minētie vārdi attiecas uz ziņas saturu (parāda iebrukumu, varmācību, okupāciju), tad tos var izmantot. Tos jau izmanto dažādu valstu mediji.
J. Vai var teikt "diktators Putins"? Vai ziņās var paust nepārprotami negatīvu attieksmi pret Putinu, Kremli utt.?
A. Minētie vārdi ietver novērtējumu, vēlams, lai to izsaka citi ziņu avoti, vai arī žurnālists uz tiem atsaucas, piemēram, "Ukrainas puse šo sauc par varmācīgu un necilvēcīgu uzbrukumu".
J. Vai varam ēterā dot vārdu cilvēkiem, kuri atbalsta karu?
A. Jā, protams, jo tāda pozīcija pastāv, bet skatījumam ir jāpiedāvā cita perspektīva, vēstījumam jābūt sabalansētam, skat. vadlīniju punktu par kara atbalstu un naida runu. Žurnālistam ir jānorāda gan informācijas avotam, gan auditorijai, ko nozīmē konkrētie izteikumi.
J. Vai var būt ziņa tikai par Putina vai kādas citas par karu atbildīgas amatpersonas, iestādes paziņojumu? Vai šādus paziņojumus vajag atspoguļot, kādos apstākļos un paņēmieniem?
A. Nē, tas nevar tikt publicēts kā atsevišķs paziņojums, kas rada iespaidu, ka sabiedriskais medijs ir tikai vienas puses informācijas izplatīšanas kanāls. Paziņojumam jābūt ar skaidru pieteikumu, identificētu avotu un konteksta skaidrojumu, ja nepieciešams, žurnālistam konkrētais paziņojums ir jāsalīdzina ar citiem paziņojumiem, citu pušu teikto par to pašu jautājumu vai jāizceļ, kas nozīmīgs pateikts šajā paziņojumā.
J. Cik emocionāls žurnālists drīkst būt ziņu izlaidumos?
A. Žurnālists var būt emocionāls, jo atsevišķos gadījumos nav iespējams vienlaikus sekot profesionālajām normām (neitralitāte, atsvešinātība) un indivīda morālajām pārliecībām. Emocionāla žurnālistika ir leģitīma žurnālistika pieeja, ar kuras palīdzību žurnālists parāda emocionāli ietekmējošus notikumus un cilvēkus tajos.
* Tās publicēsim jau vistuvākajā laikā.
Seko mums 
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
