Ķuzis uz atvadām no Ģirģena saņēmis apjomīgu atvaļināšanas pabalstu un vēl arī atlīdzību par 253 atvaļinājuma dienām
PIETIEK09.02.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Laikus aizejot no Valsts policijas priekšnieka amata, Ints Ķuzis no iekšlietu ministra Sanda Ģirģena saņēmis ne tikai atvaļināšanas pabalstu četru mēnešu vidējās izpeļņas apmērā, bet arī 253 atvaļinājuma dienām, kuras Ķuzim, pārkāpjot normatīvo aktu nosacījumus, izdevies iekrāt kopš 2014. gada.
Pietiek šodien publicē Ģirģena rīkojumu, kas datēts ar šā gada 6. februāri. Saskaņā ar to Ķuzis tiek atvaļināts no 10. februāra, izmaksājot viņam ne tikai atvaļināšanas pabalstu četru mēnešu vidējās izpeļņas apmērā, bet arī „atlīdzību par neizmantotā ikgadējā atvaļinājuma 253,09 kalendāra dienām par laika periodiem no 2014. gada 01. janvāra līdz 2020. gada 10. februārim”.
Kā pamatu šādam dāsnumam, kas Ķuža gadījumā viņam dos, pēc aptuveniem aprēķiniem, vismaz 30 tūkstošus eiro, Ģirģens min Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 17. panta pirmās daļas 4.punktu un Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likuma 47. panta septīto daļu.
Pirmais no šiem normatīvajiem aktiem noteic, ka amatpersonām izmaksā atlaišanas vai atvaļināšanas pabalstu četru mēnešu vidējās izpeļņas apmērā, ja amatpersona (darbinieks) valsts vai pašvaldības institūcijās bijusi nepārtraukti nodarbināta vairāk nekā 20 gadus.
Savukārt otrs noteic, ka amatpersonai, kuru atvaļina no dienesta, par atvaļināšanas gadā un iepriekšējā gadā neizmantoto ikgadējo atvaļinājumu un papildatvaļinājumu, kas piešķirts kā apbalvojums, izmaksā naudas kompensāciju, kā arī samaksu par dienesta pienākumu izpildi virs noteiktā dienesta pienākumu izpildes laika, ja amatpersonai nav bijis piešķirts atpūtas laiks, kura ilgums atbilst dienesta pienākumu izpildei virs noteiktā dienesta pienākumu izpildes laika.
Atklāts gan paliek jautājums, kādā veidā, pārkāpjot normatīvo aktu nosacījumus, Ķuzim ir bijis atļauts tik ilgi neizņemt atvaļinājumu. Kāds Iekšlietu ministrijas darbinieks Pietiek situāciju komentēja šādi:
„Iespējams, ka kādam rodas jautājums, kā ir ļauts neizmantot atvaļinājumu, tā ar garantiju nodrošinot sev solīdu pēdējās dienas bonusu, jo „mazajiem” darbiniekiem ilgāk par diviem gadiem neļauj vilkt. Jo zināja tak, ka alga gadu gaitā tikai pieaug, bet aprēķinās no pēdējām, kas ir lielākas...
Runā, ka resnie kakli tieši tagad mūk, jo iepriekšējos gados, par kuriem tiek aprēķināta izdienas pensija, bija ES prezidentūras utml., kad par virsstundām tika sapelnīts tik liels kāposts, ka, lai tagad to izdarītu vajadzētu gadus sešus...”
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
