Kurš un kā izniekoja Latvijas starta potenciālu?

Lasot avīzes, skatoties televīziju - saprotu, ka notiek masīva sabiedrības apziņas militarizācija. Politiķi no tribīnēm bļauj: krievi jau nāk! LETA ziņo, ka NBS komandierim nav skaidrs, vai Krievijas armijas vienības pēc “Zapad” mācībām pilnībā pametušas Baltkrieviju. Tā vien gribas ieteikt: noskaidro, ja nav skaidrs. Tev taču par to algu maksā, nevis par panikas celšanu.

Sabiedrībā melš, ka “Zapad” mācību laikā Kurzemē uz pāris stundām bija atslēgti LMT sakaru torņi. Tātad, iespējams, kiberuzbrukums, terorisms - nav svarīgi. Svarīgi ir, ka pasaulē ir sācies cits laikmets, kas saka mums priekšā, ka dzīvosim jaunu ekonomisku, politisku un militāru izaicinājumu laikmetā. Laikmetā, kurā izdzīvos tās tautas, kas ies kopsolī ar tehnoloģijas attīstību.

Cik Latvija ir gatava šim jaunajam izaicinājumam? Runājot ar zinātniekiem, saprotu, ka zinātne jau gadiem ir atstāta novārtā un skolu sistēma nemitīgi tiek reorganizēta. Sistēma - nevis moderna apmācības metodika ar labi izglītotiem skolotājiem, kas ļautu mūsu bērniem būt konkurētspējīgiem tik mainīgajā pasaulē. Man šis jautājums ļoti rūp. Man ir 11 mazbērni, un es gribu, lai viņi saņem kvalitatīvu izglītību Latvijā. Un ne tikai viņi - visi mūsu jaunieši. Jaunieši, kas izprastu pasauli un veidotu Latviju par modernu valsti, nevis Eiropas perifēriju.

Atceros, kad Tautas frontes laikos skandināja: “Gara spēks, nevis karaspēks.” 90.gadu sākumā lepojāmies, ka mums ir izglītots darbaspēks. Šodien vispār ar darbaspēku ir katastrofa. Es kā biznesmenis labi saprotu, ka tautsaimniecības attīstībai ir ļoti svarīgas investīcijas. Investīcijām ir svarīga sakārtota infrastruktūra, kuras galvenie elementi ir kvalificēts darbaspēks, sakārtoti ceļi un sakari un pievilcīga, nemainīga nodokļu sistēma.

Esmu cieši saistīts ar investīciju piesaisti no Ķīnas. Šogad kopā ar Ivaru Strautiņu, Vili Krištopānu, Vitāliju Gavrilovu, Gunāru Ķirsonu, akadēmiķi Ivaru Kalviņu, Zinātņu akadēmijas prezidentu Ojāru Spārīti, inženieri un autosportistu Andri Dambi un daudziem jauniem, talantīgiem cilvēkiem izveidojām asociāciju “BELT AND ROAD“ nolūkā veicināt tranzītu un loģistiku no Austrumiem uz Rietumiem. Šis ir mēģinājums atdzīvināt vēsturisko, bet jauno Zīda ceļu. Mums ir interesanti projekti ar tālejošu mērķi.

Kad man jautā, vai valsts palīdz, es atbildu - “galvenais, lai netraucē”.

Traucēt valsts prot. Pareizāk sakot - varas partijas. Pieredze tām ir milzīga. Minēšu tos skaļākos piemērus: divi Latvijas teritorijā esošie naftas cauruļvadi Polocka-Mažeiķi un Polocka-Ventspils, pa kuriem pēdējos gados naftas tranzīta pārsūknēšana nenotiek. Vai kāds kādreiz aprēķinās zaudējumus? Kad Rīgā, Kundziņsalā, gribēju būvēt jaunu terminālu, man neļāva, jo nebiju gatavs maksāt kukuli Rīgas domes kungiem.

Jau gadu man neļauj pabeigt “Turaidas kvartālu” Jūrmalā, ko esmu iecerējis izveidot par skaistu Jūrmalas centru. Mans ļoti pārliecināts pieņēmums ir, ka kādai varenai varas partijai ļoti gribējās mani pārmācīt. Pārmācīt mani ir mēģinājuši dažādi režīmi. Neveiksmīgi. Sāpīgi, kad to dara savējie. (Par to esmu sācis rakstīt jaunajā grāmatā. Grāmatas nosaukums iecerēts “VARA”. Ceru, ka ar savu literāro palīgu pabeigsim šo darbu līdz valsts simtgadei). VARAI ir jābūt instrumentam, kurš kalpo sabiedrībai. Cik daudz Latvijā ir uzņēmīgu radošu cilvēku, kuri steidzas riskēt ar visu, lai ņemtu kredītus, būvētu uzņēmumus, radītu jaunas darbavietas - tie ir apmēram simts līdz divi simti cilvēku Latvijā, un VARAI ir jābūt lojālai pret viņiem.

KNABs mani ”mācīja“ divas naktis. Streļčenoks ar savu žurkas skatu ilgi un dikti mēģināja saskatīt manī un manās darbībās noziedznieku. Grauzēja instinkti nepalīdzēja.

Nesen pabiju audiencē pie jaunā KNAB priekšnieka Jēkaba Straumes. Uzmanīgi uzklausījis bēdu stāstu par to, ka mans lielākais noziegums ir Jūrmalas apartamentu izīrēšana uz pāris naktīm pilsētas mēram G.Truksnim, Straumes kungs apsolīja līdz gada beigām manu lietu izskatīt. Viņš atstāja profesionāļa iespaidu. Jācer, ka arī manu lietu izskatīs profesionāli, ne politiski. Tai pat laikā prokurora uzliktie aizliegumi, telefona noklausīšanās - darbojas. Tie ir sava veida morālie roku dzelži. 

Valsts par to nodrošināšanu izdod miljonus. Kas kompensēs valstij, kad mani atzīs par nevainīgu? Sen jau būtu pabeigts Turaidas kvartāls, jūrmalniekiem būtu vēl viena ērta, sakārtota vide, kur aci piesiet; valsts kasē ieplūstu nodokļi. Kad mani draugi jautā, vai es pieprasīšu kompensāciju, atbildu, ka kompensāciju man sniedz tie tūkstoši lasītāju, kas pērk manu grāmatu.

Valsts šo 26 neatkarības gadu laikā ir kļuvusi par vienu no atpalikušākajām valstīm Eiropas Savienībā. Starta potenciāls bija milzīgs. Nu tas ir izniekots. Nav valstī valstsvīru ar valsts attīstības vīziju. Politiķi dzīvo no vēlēšanām līdz vēlēšanām. Valsts budžets nav tendēts uz attīstību, vien uz izdzīvošanu. Es saprotu, ka par drošību jāmaksā. Līdz šim esam bijuši drošības patērētāji. Ja zinām, ka dzīvosim jaunā tehnoloģiskā laikmetā, tad kāpēc no 2%, kas jāmaksā NATO, daļu neieguldīt kiberzinātnē un speciālistos, kas spētu veiksmīgi cīnīties ar kibernoziedzniekiem un kiberteroristiem, un visāda veida hakeriem. 

 Šādi speciālisti varētu padarīt mūsu bankas un valsts stratēģiskos objektus ,arī militāros par kiberdrošiem. Tas ir viens no veidiem, kas padarītu Latviju par investīcijām pievilcīgu un konkurētspējīgu valsti. Baltijas Šveice!

Tiekoties ar Latvijas veiksmīgākajiem uzņēmējiem, mēs mēģinām noskaidrot, kāpēc no veiksmes stāsta esam kļuvuši par “nozagtu valsti”. Apzīmējums nav mans. 2016.gada Eiropas Parlamenta komisija pētīja korupcijas līmeni ES valstīs. Izrādās, ka ik gadu no budžeta tiek nozagti no 3.5-5 miljardi €, kad budžets ir 8 miljardi. Zinām, ka zog, zinām, cik nozog, bet nezinām, kas zog. Kāpēc? Tāpēc, ka “paši pūta, paši dega”.

Es dzīvoju pārliecībā, ka valsts ir sadalīta politisko partiju ietekmes zonās. „Vienotība” ar Solvitu Āboltiņu priekšgalā - savā laikā Saeimas Nacionālās drošības komitejas priekšsēdētāja - uzrauga valsts drošības institūcijas. Zaļie zemnieki – tieslietas un visu, kas skar tranzītbiznesu, sevišķi Satiksmes ministriju. Nacionāļu pārziņā ir ideoloģiskais lauks – izglītība, kultūra utt. Protams, ka šie lauki reizēm pārklājas, bet varas partiju galvenā interese ir nedalīt šo varu ar jaunpienācējiem politikā.

Es rūpīgi sekoju tam, kā politikā ienāca Inguna Sudraba – ar savu romantismu ne tikai nosaukumā „No sirds Latvijai”. Romantisko tādēļ, ka šī partija savās pamatnostādnēs izvirzīja romantiskas idejas un mērķus, kuri lielā mērā izriet no partijas vadītājas Ingunas Sudrabas rakstura. Viņa ienāca politikā ar pārliecību, ka ar savām dziļajām zināšanām par stāvokli valstī atradīs domubiedrus un dos savu ieguldījumu valsts sakārtošanā. Es atceros sarunu ar Solvitu Āboltiņu. Mēģināju viņu pārliecināt par sadarbības nepieciešamību ar Ingunu Sudrabu. 

Te man nāk prātā stāsts par Bilu Klintonu, kurš atnāk pie Hilarijas un saka: ”Adoptēsim Moniku Levinsku!” Hilarija: ”Kam mums ģimenē lieka mute?” Ļoti līdzīga bija Solvitas Āboltiņas atbildes reakcija uz manu piedāvājumu. Tāpēc šodien es labāk saprotu, kāpēc Āboltiņai nav vajadzīga „lieka mute”, jo visa viņas izpratne par valsti, tās pārvaldi, par politisko ētiku ir krasā pretrunā ar I.Sudrabas „romantiskajām” pārliecībām.

Šodien visa valsts zina, kā Āboltiņa „nopirka” sev vietu Saeimā. Nopirka, jo vēlētāji, svītrodami viņu ārā no saraksta, nostūma viņu no iespējas atkal sēdēt Saeimas krēslā. Viņa nebija vienīgā, kas negodīgā ceļā ienāca Saeimā. Vēlāk atklājās, ka deputāts Dzintars Zaķis arī, pirkdams vēlētāju balsis, iekļuva Saeimā, kurā joprojām saņem algu.

Es jau vairākkārt esmu teicis, ka Latvijā darbojas politiskās fizikas likums – “direktoru nezūdamības likums”. Solvita Āboltiņa, kas ar savu darbību un bezdarbību ir novedusi partiju “Vienotība” līdz skuju takai, nu mēģinās pārstāvēt Latviju, tērpusies Ārlietu ministrijas diplomāta mundierī. Cik kliedzoša ir necieņa pret valsti!

Diplomātija ir joma, kur ir ļoti jādomā ar galvu, nevis ar pakaļu. Diemžēl mūsu Ārlietu ministrija piekopj otro variantu. Šī domāšana ar pakaļgalu arvien dziļāk ved mūs neattiecībās ar lielo austrumu kaimiņu un arvien vairāk parāda mūsu pakalpīgo bezierunu pakļaušanos mūsu sabiedrotajiem Rietumos. Šī pakalpība ir Rinkēviča bruģakmens uz iespējamiem amatiem Briselē. Kalniete, Piebalgs, Dombrovskis tādā veidā jau ir iestaigājuši augstos amatos Eiropas institūcijās. Tāpat kā tie pakalpiņi, kas uz Briseli aizveda vairāk neatkarības, nekā Briselē to prasīja.

Dombrovskis kā „taupības režīma tēvs” par to jau ir bagātīgi atlīdzināts. Avīzē lasu, ka viņa mēnešalga būs virs 20 000 eiro mēnesī. Runājot par algu neatbilstību Latvijā, nekādi nevaru saprast, kāpēc valsts prezidents un premjerministrs, kas pārstāv valsti, saņem algu ap 35-40 000 EUR gadā, bet „airBaltic” izpilddirektors saņem algā vairāk nekā miljonu eiro. Vairs nesaprotu, kura nozare ir svarīgāka valstij?

Par šo algu nesamērību varētu ironizēt tālāk, taču tas nav šī raksta uzdevums. Vispār man nav nekāda „uzdevuma”. Es vienkārši rakstu par to, kas man sāp un par ko es negribu klusēt. Es jau iepriekš rakstīju, ka šodien Latvijā „aptaisīt” kādu ir - zaldātu valodā runājot, kā „divus pirkstus apčurāt”. Es atkal atgriežos pie Ingunas Sudrabas politiskā likteņa, jo esmu rūpīgi sekojis viņas gaitām.

Atceros epizodi Jāņa Dombura raidījumā, kur Solvita Āboltiņa nosauca Ingunu Sudrabu par Kremļa spiedzi (kas viņa par spiedzi?), bet tautas vēlēšanu rezultātam tas nostrādāja. Viņa nav vienīgais un skaļākais šāda veida apmelošanas objekts.

Kāpēc valstī joprojām dzīvojam pēc boļševiku principiem? 

Tāpēc, ka nedarbojas viens no cilvēktiesību postulātiem: nevainīguma prezumpcija, t.i., tikai tiesa var atzīt kādu par vainīgu. Nu jau mazāk kā pēc gada kārtējās Saeimas vēlēšanas. Šīm vēlēšanām būs īpašs, patriotisks skanējums, jo tās notiks valsts simtgades jubilejas priekšvakarā. Īpašu toņkārtu šim skanējumam dos politiskās atbildības mantra. Politiskā atbildība kā piedziedājums skanēs visos valsts apmaksātos pirmssvētku pasākumos un dievkalpojumos. Kad klausos, kā šie atbildības pārņemti patrioti dzied “Dievs, svētī Latviju”, tad valsts himna vairs neskan kā lūgums, bet vairāk gan kā prasība, jo, kurš gan cits vainīgs par mūsu sūro likteni, ja ne Viņš.

Nav grūti iedomāties, kā uz šo “atbildību” raugās tie tūkstoši Latvijas iedzīvotāji, kas šo liekulīgi divkosīgo frāzi sauc par “politisko bezatbildību”.

Kurš ir atbildīgs par “Latvijas Krājbankas“ krahu, kur ieguldītājiem nozaga 90 miljonus; par ”Liepājas Metalurga” maksātnespēju, kur darbu zaudēja apmēram 1500 darbinieki; par katastrofu Zolitūdē, kur, lielveikala jumtam iebrūkot, dzīvību zaudēja 54 cilvēki? Šie ir tikai daži retoriski jautājumi. Atbildīgie nejūtas atbildīgi, jo nebija ligzdā, kad atbildību dalīja. Arī kaunuma orgāni tiem nedarbojas. Tāpēc šīs sejas atkal rēgosies visādos reklāmu klipos un plakātos. To pārstāvētās partijas solīs, ka cīnīsies, novērsīs, centīsies panākt, uzlabos, sauks pie atbildības, ieviesīs, padarīs, veiks pasākumus, radīs, izskaudīs, paaugstinās, izveidos, aicinās… utt.

Visas šīs apņemšanās dažādos locījumos ir ierakstītas visu partiju programmās. Arī tās, kuru autori pirmo reizi grasās uzkāpt uz Saeimas vēlēšanu skatuves. Visskaļāk sevi mēģina pieteikt “Jaunā konservatīvā partija” ar ļoti ietilpīgu simbolu- ozolu.

Kuplais, spēcīgais koks, pie kā senči lika ziedus un bez kura nav iedomājama Latvijas ainava, simbolizē vīrišķību, spēku un ilgu mūžu. Ozola zīles - veiksmes simbols. Tās, nēsājot kabatā, var stiprināt pašpārliecību. Tiek uzskatīts, ja, stāvot zem ozola, uz galvas uzkrīt zīle, tā ir tīrā veiksme, un šī zīle jāņem līdzi! Cik zīļu uz iedzīvotāju galvām sapurinās “Jaunā konservatīvā partija”, laiks rādīs. Pagaidām purinātāju rindās nemana tālredzīgus valsts vīrus. Tāpat kā citas partijās. Nobeidzot šo rakstu, es gribu novēlēt Ingunai Sudrabai atrast un pievienot savai partijai talantīgus cilvēkus. Un, ja gadījumā nākošgad viņai neizdosies saglabāt vietu Saeimā, tad būšu pagodināts piedāvāt viņai sadarbību kādā biznesa projektā.

Novērtē šo rakstu: