Kuram politiķim ir bijusi un joprojām ir vislielākā ietekme uz drošības arhitektūru?
Gatis Eglītis29.10.2023.
Komentāri (105)
Iesaki rakstu: 
Kuram politiķim ir bijusi un joprojām ir vislielākā ietekme uz drošības arhitektūru? Viennozīmīgi Edgaram Rinkēvičam. 11 gadus Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs: ministri nāk un iet, bet valsts sekretārs ir nozares “smadzenes” un de facto persona Nr 1.
Prezidenta Valda Zatlera kancelejas vadītājs trīs gadus ar piekļuvi vissensitīvākajai informācijai valstī un pastarpinātu ietekmi uz valdības lēmumiem, vismaz noteikti drošības jautājumos. Zatlera Reformu partijas līdera V.Zatlera absolūtā uzticības persona (nezinu gan, kuram bija ideja vilkt “ar tankiem” Saskaņu valdībā?).
11 gadus ārlietu ministrs ar piekļuvi visaugstākās slepenības informācijai valdības “bunkurā”, koalīcijā, NATO samitos utt. 11 gadus piedalījies visos ar drošību saistītos lēmumos. Ministrs, kura teiktais koalīcijā un valdībā tiek respektēts un realizēts ar ~90% garantiju (zinu kā bijušais ministrs).
9 no pēdējiem 11 gadiem pārstāvējis valdošo partiju – Jauno Vienotību ar premjera, finanšu un, protams, ārlietu ministra portfeļiem. Milzīga politiskā jauda, var dabūt gatavu gandrīz visu, ja grib.
Diemžēl droša austrumu žoga vēl nav, jāceļ militāri civilā gatavība krīzes situācijām, de facto divvalodu sabiedrība utt.
Gandrīz pusgadu valsts prezidenta amatā, kas labi zināms no V.Zatlera laika. Premjere un visi ministri klanās gudrā un populārā politiķa priekšā: atkal var valdībā izdarīt visu, ko sirds un prāts vēlas. Laiks rādīs, vai izmest NA un AS no koalīcijas un atvērt durvis ZZS un PRO bija atbildīgs gājiens šajā laikā.
Ar visu šo bagāto drošības jautājumu pieredzi un augstākā līmeņa politisko ietekmi, E.Rinkēvičam, es ceru, ir skaidrs plāns un vīzija, kā izkuģot šodienas drošības un ģeopolitisko pārmaiņu bangojošajos ūdeņus. Atbildības nasta ne pa jokam, bet kurš teica, ka būs viegli.
Pārpublicēts no Twitter
Seko mums 
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.
Pievērsīsimies vienam no pamatjēdzieniem nacionālisma domāšanā. Kad kāds saka, ka latviešu tauta ir nācija, kā to saprast? Vai “tauta” un “nācija” ir dažādi jēdzieni? Vai tie viens otru papildina? Kad tauta ir arī nācija?
