Kur un kā notika „būvnieku sarunas”, kas tajās piedalījās, par ko tika runāts
Pietiek lasītājs07.09.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Tā kā tiesībsargāšanas iestādes klusē par aizvadītās nedēļas kratīšanām un faktiem, kas ir to pamatā, turklāt arī par „būvnieku karteli” izsakās ārkārtīgi negribīgi, sabiedrības interešu vārdā ieskicēšu dažas versijas.
Domāju, ka nekļūdīšos, uzskatot, ka „karteļa sarunas” – un tādas bija diezgan daudzas – no 2015. un līdz pat 2018. gadam tika organizētas vienā konkrētā iecienītā vietā. Šī vieta bija tenisa kortos Mārupē, kur toreiz oficiāli bija būvkompānijas ACB atbalstīta tenisa kluba mājvieta.
Mājastēvs tikšanās reizēm, ja tā to var nosaukt, bija būvkompānijas ACB šefs, pazīstamais miljonārs, vairāku partiju finansiālais atbalstītājs Valdis Lejnieks ciešā sadarbībā ar Māri Martinsonu jeb „Kvadrātu”.
Sarunās klāt bija vai par tām zināja arī vairāki politiķi – protams, Edgars Jaunups, arī Jānis Baiks no Valmieras. Raimondam Vējonim pašlaik kriminālprocesā ir liecinieka statuss, taču viss vēl var mainīties – labi zināms, ka viņš un Lejnieks ir tuvi pazīstami.
Domāju, nav šaubu, ka sarunās piedalījies nu jau gandrīz bijušais Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras vadītājs Andris Ozols, kas nozīmē, ka par tām labi zinājusi arī viņa dzīvesbiedre Dana Reizniece-Ozola. Lietas kursā, domājams, bijis arī Jānis Reirs. Protams, nevarēja nezināt arī Baiba Fromane.
Šīs sarunas sākās laikā, kad Ministru prezidente bija Vienotības pārstāve Laimdota Straujuma. Reizniece-Ozola bija ekonomikas ministre, Vējonis – aizsardzības ministrs, Reirs – finanšu ministrs. Tas var izklausīties neticami ciniski, bet formāli šīs sarunas tika sāktas, lai pēc Maximas traģēdijas uzlabotu un attīrītu būvniecības nozari…
Ļoti iespējams, ka kriminālprocesa materiālos figurē epizode saistībā ar Krievu salas projektu, - kā zināms, Finanšu ministrija savu piekrišanu ES līdzekļu piešķiršanai šim projektam deva tikai pēc ilgas stīvēšanās. Kas notiks, ja izrādīsies, ka piekrišanas cena ir bijusi 70 000 eiro, kas tikuši adresēti ministram Reiram?
Tāpat ļoti iespējams, ka ir tikusi ierakstīta Jaunupa un Martinsona saruna, kurā ļoti tiešā tekstā minēta ievērojama naudas summa – iespējams, tie paši 70 000 eiro -, kuru, norunu pildot, esot vien jānodod „adresātam”. Nodošana uzticēta nevienam citam kā Jaunupam…
Vēl varētu būt iespējams, ka „labo darbu čempionei” Reizniecei-Ozolai šis kriminālprocess varētu būt īpaši nepatīkams, - ierakstītajās sarunās, šķiet, ir norādes uz summām, ko „Kvadrāts” nodevis viņas ģimenei. Pēc „čempiones” kļūšanas par finanšu ministri tām bijusi tendence kļūt būtiski lielākām.
To, ka kortos „pie Lejnieka” notiek šādi „tusiņi”, ir zinājuši daudzi politiķi – un ne tikai politiķi vien. Ir faktiski droši zināms, ka KNAB ir noklausījies un ierakstījis lielāko daļu tikšanos.
Kāpēc rīcība seko tikai tagad, - tas, protams, ir liels, labs jautājums. Domājams, tam ir tieša saistība ar to, ka tagad jebkādu ietekmi uz KNAB darbu ir zaudējis gan Juris Jurašs, gan Juta Strīķe.
Ir pietiekami droši zināms, ka 2017. gada vidū par šīm sarunām tika informēts Satversmes aizsardzības birojs, un tieši šī iemesla dēļ dažas nozīmīgas būvkompānijas pazaudēja savus industriālās drošības sertifikātus.
Savukārt Baiks tieši šī iemesla dēļ zaudēja iespēju nokļūt premjerministra krēslā, - gandrīz uzreiz pēc tam, kad parādījās viņa kandidatūra, tika nodots skaidrs signāls – valsts noslēpuma pielaidi viņam nesaņemt.
Turpinājums sekos.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
