Iepriekš rakstīju par bēgles no Mariupoles - Viktorijas ģimenes nedienām kādā no Sarkanā Krusta paspārnē esošām iestādēm. Problēmjautājums - attieksme. Galvenokārt - izpaužoties pilnīgi neakceptējamos komentāros, piemēram, ja kaut kas nepatīk, brauciet atpakaļ uz Mariupoli (atgādināšu, ka tur šobrīd atrodas okupācijas karaspēks),vai arī - šeit neviens negrasās karot, Latvija tiks ieņemta piecās minūtēs utt.
Atbildot uz sūdzību, iestāde ar sloganu “kopā varam palīdzēt!” arī atzina, ka tamlīdzīgi fakti neesot pieņemami, solot veikt attiecīgus pasākumus. Ar lielu varbūtību šie pasākumi arī tika veikti, taču tie rezultējās ar vēl lielāku agresiju uz vietas. Vakar Viktorija zvanīja un raudāja. Teica, ka šodien dodas prom uz Slovākiju. Es teicu, ka diemžēl palīdzēt nevaru.
Tas nav juridisks jautājums. Tas ir vienīgi un tikai attiecīgo cilvēku zemu personisko kvalitāšu jautājums. Vai viņus var pārtaisīt? Domājams, ka nē. Nesodāmības apziņa un lielmanība ir pārāk hipertrofēta. Vienīgais - var vēlēties, lai VIŅU nebūtu. Taču jebkurā gadījumā pārpalikumā ir kauns par tiem, kas diskreditē mūsu valsti.
Par otru gadījumu kādā citā “jocīgu cilvēku anklāvā” arī uzzināju vakar. Mazgadīgu ukraiņu zēnu piekāva pie dzīvesvietas - viens no piecu krievu valodā runājošu nepilngadīgu jauniešu (nez kāpēc gribas lietot spēcīgāku vārdu) bara. Kā allaž, neizbrīna kvantums. Tā notika arī manā bērnībā. Bezmērķīgi sirojošs bars ar nolūku atņemt un pazemot.
Protams, no sākuma tika pavaicāti 50 centi, tad cigarete. Nu viss, kā parasti. Nepatika tumsnējā āda, tādēļ apvaicājās, vai gadījumā neesot čigāns. Uzzinot, ka no Ukrainas, kverpļi lepni paziņoja, ka esot par Krieviju. Kādi malači! Tad no vietējā košumkrūma tika norautas kaut kādas baltas ogas, kuras tika piedāvāts apēst. Kad zēns atteicās - sekoja sitieni. Rezultātā - smadzeņu satricinājums.
Policija? Arī viss kā parasti. No sākuma zēna mamma, kad piecas dienas nekas nenotika, ar grūtībām pierādīja, ka bija rakstījusi iesniegumu. Nav arī pārliecības, ka izņemti videoieraksti (paradoksāli, ka viss notika blakus pašvaldības policijai). Skaidrs, ka vismaz ļaunprātīgs huligānisms pašreiz te netiek saskatīts.
Savukārt latviete, kura uzņēmusies šefību par šo ģimeni un arī strādā kopā ar zēna mammu kāda tirdzniecības tīkla veikalā, stāstīja, ka šajā “anklāvā” pēdējā laikā pieaug rašistiskā agresija. Pircēji pieprasa runāt «по нашему», turklāt draudot, bet “kolēģes”-pārdevējas apsaukā par fašisti. Lūk, tā ir realitāte.
Un vienlaicīgi - kauns. Un te sāk gribēties spēlēt spēlīti ”ja man būtu vara”…