Iesaki rakstu: 
Saimnieks dzīvo atbilstoši savai rocībai. Stingri uzmanot tēriņu nepieciešamību. Liekot lietā aprēķinus, ko var atļauties, ko ne, kas tērējams tagad, kas vēlāk un bez kā jāiztiek. Tā ir lietu kārtība, kas saprotama un pamatojama ikvienā saimniecībā, uzņēmumā, ģimenē, mikro, makro ekonomikā. Kur sava daļa darbam un iztikai, sava attīstībai, sava veselībai, izglītībai, mākslai un citam dvēseliskajam.
Īsi sakot, saimnieks var atļauties tik, cik var atļauties, ar skaidru galvu uzmanot vajadzības un to secību, lai saimniekošana būtu gudra un kulturāla. Tā vajadzētu būt arī valstī. Bet valstī ziņo, ka Dziesmu svētkiem pietrūkst vēriena. Ka iedzīvotāju kļūst aizvien mazāk, bet estrādei jākļūst aizvien lielākai. Arī tai būvdarbu tāmē, kā jau tas valsts pasūtījumiem, iepirkumiem gluži piedienīgi, izskatās, ka rēķina summai vienas nulles par daudz.
Kurš gan tagad riskētu ar tādu tumsonību, teikdams, ka mums nevajadzēja būvēt Gaismas pili? Vajadzēja! Bet nevis pili, bet bibliotēku ar veselīgām un drošām grāmatu krātuvēm, ar mājīgām un ērtām lasītavām, modernām tehnoloģijām aprīkotu bibliotēku, nevis stikla kalnu ar restorānu, kura nosaukuma izdoma vien sapinas nekulturālajā, nemaz nerunājot par to, - kāda zīmuļa (velna) pēc nacionālajā gudrību krātuvē vajadzīgs restorāns? Saimnieka lieta prasa, kurš saimnieks būvē sev māju ar tukšu vidu, ar gaisa kubikmetriem, kuri jāapsilda tik un tā? Būvē ēku ar stikla sienām, jumtu, kas ziemā saldē, vasarā karsē un kvēpinās, būvē ēku, kura tik dārgi mazgājama no iekšpuses un ārpuses, būvē ēku, kas saimnieka makam nav viegli uzceļama un ir tik satriecoši smagi uzturama, ka jau tagad prasa 22 miljonus gluži jaunas ēkas remontiem…
Tas, ka kultūra allaž pabērna lomā, arī diez vai taisnība. Varbūt īstenība tur, ka saimnieks (valsts) ar kultūras (valsts) naudu nerīkojas kulturāli. Piemēram? Bibliotēka varēja paredzēt un tai bija jāparedz, ka jumtu knābās putni un ka superdārgās flīzes būs jālauž augšā, ja mezglus un komunikāciju mezglus sameistaro pa roku galam - gluži tāpat kā maximās ar šaušalīgām sekām… Kultūra ar savu (nodokļu maksātāju) naudu allaž uzvedas kulturāli, kad mērķis (naudīgu ambīciju izskatā) attaisno līdzekļus? Nu nē! Piemērus? Lūdzu!
Kultūras centra vai ministrijas (kāda starpība?) atvēzienu tādā nozīmē, ka simtgades dziesmu un deju svētki nevar iztikt bez vairāk kā miljonu eiro vērta tautiska uzveduma, par kautrīgu un kulturālu nesauksi. Vēl vairāk, ja mērķi sapinas apšaubāmos līdzekļos. Tautiskā iecere ar to vien grūti iedomājama, ja senlatviešu gars jāietērpj stilizētā auduma matērijā, kas importējama no ārzemēm un šujama par naudu, kuras kultūras vadonībai nav… Toties Augstprātības kundze no ministrijas aizpļāpājas arī līdz demagoģijai: nu, ja dejotāji grib ietaupīt (ministres kundze negrib?), lai šuj paši… Vēl viens piemērs. Labi zināmajam deju virsvadītājam pēkšņi piedzimst ģeniāla (ie)doma – jāizrauj no zemes daži tūkstoši dzīvu eglīšu ar visām saknēm, tādām pašam dzīvām jānodīrā āda, un tikai ar tādu oriģinālu pieeju dejā būs redzama vien pašam pārcilvēkam saprotama enerģija, simbolika, kas bez ādu maukšanas nav iespējama… Un kā ar domāšanu dziļumā un plašumā, ja doma pat nesniedzas līdz tam, ka arī sponsoru nauda, kas izmesta vējā, ir valsts nauda, kas, ieguldīta ekonomikā, pildītu valsts budžetu, no kuras pārtiek arī kultūra, ja uzvedas kulturāli…
Vai kultūras gudrībai nav jāizsver savas darbošanās rocība un kārtība, nevis jāizslejas pazemotās un apvainotās stājā, kura tik ērta ar apnikušo – mēs prasām, mums nedod, mūs nesaprot!? Pašai valstij arī beidzot jāatzīst, ka no miljonu vērtiem svētkiem, kuri mums notiek vienā laidā, kulturāla summa jāatvēlē jumtiem, griestiem, grīdām, stutēm, mutēm, atsakoties no tā salūta, no tā ūdens ekrāna, no tā tēriņu krāna un no tām svētku plaukšķenēm, kuras nevar atļauties Saimnieks nevienā ģimeniskā, nevienā valstiskā nozarē. Saimnieka prioritāte ir saimniekošanas rocība un kultūra, nevis tukši, dārgi un banāli blīkšķi debesīs.
Seko mums 
Vēlos padalīties ar sajūtām un lieliem novērojumiem par to, kas notiek, - par reālo situāciju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) skandālā un to. kā jūtas studenti un arī nesenie/senie katedras absolventi
Drošības eksperti vienbalsīgi norāda uz to, ka pēc kara sākuma Krievijas izlūkošanas un hibrīdoperāciju mērogs Eiropā ir krasi pieaudzis, ieskaitot operācijas, kuru agresivitāte ziņā pārspēj aukstā kara līmeni, - tādas kā sabotāžas, fiziskas provokācijas un tamlīdzīgi.
Deklarētais mērķis - atbalsts Ukrainai Latvijas ostu paralizēšanai - šķiet šizofrēnisks, jo kā gan tas saskan ar to, ka Ukraina pati joprojām saņem naudu no Krievijas un ļauj Krievijai transportēt gāzi caur Ukrainas teritoriju, bet neviens latvju bāleliņš par to pat nav iepīkstējies ES parlamentā?
Atsaucoties uz 2024. gada 18. aprīļa publikāciju "Aicinājums valsts amatpersonai Kristovskim: pirms publicēt ziņas par svešām algām, atklājiet savus ikmēneša ienākumus!" vietnē, informēju, ka saskaņā ar spēkā esošo likumu algu publiskošanas lietā Saeimas deputāti rāda priekšzīmi un Saeima Ģirta Valda Kristovska kā tautas priekšstāvja atlīdzību - tāpat kā visu citu tautas priekšstāvju Saeimā atlīdzības - publicē katru mēnesi internetā.
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
