Krīze uz dzīvību

Šos vārdus apustulis Pāvils saka Atēnu iedzīvotājiem, kurie savu laiku vislabprātāk pavada, klausoties jaunumus. Līdzīgi kā mēs šajās dienās. Un Pāvils viņiem pavēsta kaut ko jaunu: “No viena cilvēka Dievs radīja visas cilvēku tautas…” Tas nozīmē, ka Aicinājumam uz “brīvību, brālību, vienlīdzību” ir dabisks pamats, jo mēs visi esam vienādi radīti. Visi esam cilvēki ar radniecīgām ilgām un vajadzībām, tiesībām, vērtību un cieņu. Kad sakām “brāļi un māsas”, tam ir būtiskāks pamats nekā tikai siltas jūtas vai labi nodomi. Dievs mūs par tādiem radīja. Un Dievs uzlūkoja to, ko bija radījis – redzi, tas bija ļoti labs.

Taču jau no iesākuma brālībā parādās kaut kas dramatiski baiss. Pirmie pasaulē dzimušie, Kains un Ābels ir ne tikai līdzīgi kā brāļi, bet arī ļoti atšķirīgi. Ābels ir “labais puisis”. Dievs viņam smaida, un visiem viņš patīk. Ābelam viss iet no rokas. Kad viņš savā dzīvē kaut ko upurē, šie upuri viņa dzīvi dara labāku. Kains gribētu būt kā Ābels, taču nav. Upuri, ko viņš nes, īsti nedarbojas. Viņš spriež, ka tā ir netaisnība no Dieva puses. Taču Dievs atbild – paraugies uz sevi! “Vai tu nebūtu uzlūkots, ja būtu darījis labi? Un, ja slikti tu dari – grēks pie durvīm apmeties, tas tevi iekāros.”

Kad tev liekas, ka ar tevi apietas netaisnīgi, tad vismazāk vēlies dzirdēt, ka tavu neveiksmju avots ir tevī. Sevišķi grūti to dzirdēt, ja to tev saka Dievs, jo pret Dievu jau nepastrīdēsies. Kains nevis apdomāja Dieva teikto, bet kļuva rūgts, aizvainots, atriebīgs un slepkavīgs. Viņš cēlās pret savu brāli un viņu nokāva. Nogalināja savu ideālu. Iznīcināja to, kāds gribēja būt pats.

Ilgi un uzstājīgi Krievijas vēstījums ir bijis tas, ka krievi un ukraiņi ir brāļu tautas. Tas ir tiesa pat dziļākā nozīmē nekā līdzīga valoda, kultūra un vēsture. No viena cilvēka Dievs radīja visas cilvēku tautas. Taču šajā patiesajā, brālīgajā vēstījumā ir ienācis kaut kas ļauns un baiss. Kains atkal ceļas pret Ābelu un meklē viņu nokaut.

Mēs varam iztēloties drāmu savu acu priekšā: divi līderi. Viens, kuram visa pasaule smaida, kurš ir “labais puisis” un kura nestie upuri vairo viņa cieņu, iedvesmo uz cerību un nākotni. Un otrs, sevī un bunkurā noslēdzies, aizvainots, atriebīgs un sūta slepkavas nonāvēt to, kura vietā gribētu būt. Tāds, kurš upurē savu zēnu dzīvības un savas tautas nākotni, bet šie upuri tikai uzliek Kaina zīmi viņam un viņa valsti padara par pasaules tekuli un bēguli. 

Paaudžu paaudzēs cilvēce ir varējusi mācīties no pirmo brāļu traģēdijas un vēlas nepieļaut tās atkārtošanos. Arī mēs lūdzam un strādājam, lai Kains beidzot atstāj Ābelu mierā, savāc savus upurus un atgriežas savās teltīs. Tas mums kaut ko maksā, bet esam gatavi šo upuri nest, ticot, ka tas mūsu nākotni darīs labāku.

Taču biedējošais ir tas, ka Bībelē pēc vēstījuma par Kainu un Ābelu nāk stāsts par lielajiem plūdiem. Kad Kaina dvēseles stāvoklis kļūst pandēmisks, tad nāk lielas un iznīcinošas nelaimes. Ja plūdu stāsts Radīšanas grāmatā vēsta par pagātni, tad Atklāsmes grāmata jeb Apokalipse runā par nākotni: 

“Tad izjāj cits – ugunīgs zirgs, un tam, kas sēž uz tā, tiek dota vara atņemt zemei mieru, ka cilvēki cits citu apkautu; un viņam tiek dots liels zobens. Un es ieraudzīju, redzi – bālganzaļš zirgs, uz tā kāds sēž, un viņa vārds ir nāve, un elle sekoja viņam, un tiem tika dota vara pār ceturto zemes daļu – nokaut ar zobenu un badu, un nāvi, un ar zemes zvēriem.” (Atkl. 6). 

Tas liek nodrebēt. Kas mums tagad jādara, lai pastāvētu? 

Paskatīsimies uz Ukrainu – tās spēks un izdzīvotspēja ir nācijas vienotībā. Pasaulē notiek tektoniska pārbīde un saskares līnija ir tieši mums blakus, varbūt pat zem mums. Lai izglābtos un pastāvētu, mums vairāk par visu vajag tādu vienotību kā Ukrainas nācijai. Liksim labi vērā likumsakarību, ka lielā iznīcība nāk tad, kad Kaina gars ir kļuvis pandēmisks. Kaina gars – tas ir iesīkstējis rūgtums, aizvainojums, nenovīdība un naids. 

Šī ir svarīga vēsts mums, Latvijā dzīvojošajiem. Atmetīsim fantāzijas: šīs ir mūsu mājas – citu mums nav un nebūs. Šie ir mūsu līdzcilvēki, mūsu tautieši – citu mums nav un nebūs.  Ja gribam pastāvēt, tad nav jēgas atkārtot kā mantru – dzīvosim draudzīgi un sirdī glabāt un lolot rūgtumu. Mums jāizlūdzas jauna sirds un jaunas acis, lai tiešām spējam cits citā saskatīt tos brāļus un māsas, kas mēs Dieva radīšanas nodomā bijām un tādēļ varam būt stipri vienotībā.

Tas nav vienvirziena ceļš. No vienas puses mums jābeidz vainot savus krievu līdzcilvēkus par citu paaudžu nodarījumiem vai citas valsts valdības lēmumiem. No otras puses, krieviem un cittautiešiem ir jābeidz nēsāt vecus aizvainojumus. Visiem un katram ir jāatsakās no impērisma un putinisma. Pat, ja nespējam saprasties vēstures uztverē, patiesība par šodienu ir brīvi un bagātīgi pieejama.

Brāļu asinis brēc uz debesīm. Neviens nevar aizbildināties, ka nezināja. Ikviens, kas atbalsta karu Ukrainā, ir līdzvainīgs un katrs, kurš to attaisno, ir līdzdalīgs. Simboliskais Z burts ir jaunā Kaina zīme. Neizdzēšama kauna zīme. Patiesība un cilvēcība atbrīvo. Lai mūs vieno patiesība un universāla cilvēcība. Lai mūs vieno tas, ka ar prātu atzīstam un ar sirdi pieņemam Latviju par savu vienīgo, kopīgo dzimteni. 

Tuvojas 16. marts un 9. maijs, kad notiek gājieni un sapulces ar gluži pretējiem lozungiem. Līdz šim tie ir padziļinājuši pretrunas un savstarpēju neuzticēšanos. Šogad abām dienām varētu būt vienādi lozungi:

Karam – nē! 

Latvijai – jā! 

Mūsu visu Latvijai – jā!

Tā ir iespēja pagriezienam no vājuma pretstāvē uz spēku vienībā. Tad krīze nevis tuvinās nāvi, bet vedīs uz dzīvību un labu nākotni. Lūgsim, lai Dievs izravē no mums Kaina garu un piepilda ar Svēto Garu, kas ir gaismas, patiesības, gudrības, miera un mīlestības gars!

Novērtē šo rakstu: