Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

„Esmu izveidojis, pilnveidojis un vadījis plašas sabiedriskas un valsts organizācijas. Nācies būt daudzu valstisku, pat starptautisku iniciatīvu autoram. Daudzkārt esmu guvis profesionālo jomu vai pat starptautisku atzinību. Pārstāvu un pārliecinoši uzturu nacionālās un Rietumu demokrātijas vērtības. Gadu gaitā gūtā pieredze man ļāvusi attīstīt daudzdimensiālu domāšanu, stratēģisku redzējumu, sistēmisku pieeju īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa mērķu un uzdevumu sasniegšanai,” – tā pats par sevi saka šajās dienās īpaši plašu publicitāti ieguvušais jaunais ārlietu ministrs Ģirts Valdis Kristovskis. „Cilvēks kuram nebija nekādas jēgas no iekšlietām un kuram bija vienalga, kādu amatu ieņemt,” – tā politiķi savukārt raksturojis viņa padotais, Kriminālpolicijas priekšnieks Laimonis Liepiņš. Kuram taisnība? Ņemot vērā lasītāju izteikto lielo interesi, mēs ar grāmatas Mūsu vēsture: 1985-2005 trīs sējumu palīdzību esam no tās fragmentiem sastādījuši īsu pārskatu par tiem notikumiem un procesiem Latvijas mūslaiku politiskajā vēsturē, kuros politiķis atstājis patiešām spilgtas pēdas.

Pēdas interešu konfliktu jomā

„Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesis Egīls Levits gan 1997. gada beigās Juristu biedrības kolēģijas sēdē viedi atzina, ka Latvijā ne morālajā, ne tiesiskajā apziņā vēl nemaz nav pilnīgi noskaidrots, kas interešu konfliktu jomā ir labi un pareizi. Tā, piemēram, vēl pat 1999.-2000. gadā uz dažādām pasaules malām par ārvalstu kompāniju naudu braukāja visdažādākās amatpersonas – no Rīgas domniekiem Andra Ārgaļa un Lindas Baltiņas, kuri uz Toronto brauca par Mercedes Benz līdzekļiem, līdz Ģirtam Kristovskim, kurš, iepriekš pa pasauli pabraukājis kā sievas – aktrises Ilzes Rūdolfas trupas pārstāvis, nu aizsardzības ministra postenī uz Lielbritāniju brauca par militārās industrijas uzņēmuma British Aerospace Defence Systems naudu.

Tomēr jau pāris gadus šādi „vojāži” sāka šķist faktiski neiespējami, un, piemēram, Ģ. Kristovska interešu konfliktu atzina pat Valsts ieņēmumu dienests, pašam ministram neveiksmīgi mēģinot skaidrot, ka „izstādes un augstu britu amatpersonu apmeklēšana ir smags, intensīvs darbs, nevis izprieca”. Un gluži tāpat mainījās izpratne arī par citām iespējamām korupcijas izpausmēm – pārmetumi par korupciju vai vismaz tās ēnu sāka skanēt gadījumos, kas vēl deviņdesmito gadu vidū tiktu uztverti kā pašsaprotami un normāli. 2000. gadā pārmetumus izpelnījās pat Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un viņas kanceleja, bez maksas lietojot Mercedes Benz automašīnu no uzņēmuma Domenikss krājumiem, - Diena pat paziņoja, ka siers par velti atrodams tikai peļu slazdā...”

Pēdas Saeimas verbālajā kultūrā

„Diskutējot par Latvijas karavīru nosūtīšanu uz Irāku, aizsardzības ministrs Ģirts Kristovskis tobrīd opozīcijā esošās Tautas partijas pārstāvim Gundaram Bērziņam (tam pašam, kuru A. Šķēle Tautas partijas kongresā 1999. gada novembrī bija uzslavējis ar vārdiem: „Starppartiju dialoga kultūras uzturēšanā nenovērtējams ir frakcijas vadītāja Gundara Bērziņa ieguldījums...”) veltīja šādu aizraujošu tirādi: „Es saprotu, ka, Bērziņa kungs, jūs gribat būt oriģināls un redzat, ka mana galva atrodas atejās, kā jūs teicāt. Ne tikai atrodas, bet iebāzta pat atejā. Es gribētu teikt, ka jūsu izteikumi liecina gluži pretējo, ka jūsu galva atrodas atejā. Un vēl es gribētu pateikt to, ka, atverot savu muti, tā dažkārt smird. Un pat ļoti smird! Un to jūs varējāt ņemt vērā!””

Pēdas negribīgas amata pamešanas jomā

„1994. gada 13. jūlijā V. Birkava Ministru kabinets demisionēja, no valdības koalīcijas aizejot Latvijas Zemnieku savienībai. Savukārt nākamie gadi pagāja, politiķiem dažādos veidos noskaidrojot, kādos gadījumos ir prātīgāk atkāpties, bet kādos – tomēr ne, kā arī – cik dažādas var būt atbildības, kuras vajag vai nevajag uzņemties.

Pionieris šajā ziņā bija iekšlietu ministrs Ģirts Kristovskis – 1994. gada maijā viņš tika publiski vainots par to, ka nemākulīgas apiešanās dēļ ar pirotehniku cieš bērni, taču pats nekādu personisku vainu nesaskatīja – attiecīgie likumdošanas labojumi galu galā esot pieņemti, bet „es neuzskatu, ka esmu vainīgs šo bērnu nelaimē, kas notikusi Krievijas armijas vai citu personu noziedzīgās darbības rezultātā”.

Gluži tāpat Ģ. Kristovskis savu politisko atbildību nesaskatīja, kad 28. jūlijā no Jelgavas Pārlielupes cietuma izbēga 89 ieslodzītie. Un arī tad, kad ieslodzītie nerimās un vēl 15 rudenī aizbēga šoreiz jau no Daugavpils Grīvas cietuma, ministrs aktīvi sāka meklēt citus vainīgos – piemēram, bēgšana varot būt saistīta ar valstī izvērsto kampaņu par Ivana Haritonova atbrīvošanu. Taču nu beidzot atbildību nācās uzņemties arī pašam – ar vārdiem: „Tas spiediens no parlamenta opozīcijas, sabiedrības un žurnālistiem, ko Mārim Gailim un valdībai nāktos izturēt, būtu par smagu, tāpēc es paziņoju par savu demisiju.”

Tiesa, pats M. Gailis vēlāk savos memuāros šos notikumus atminējās krietni citādāk: „Tad, izlaužot sienu, no Daugavpils Grīvas stingrā režīma cietuma atkal izbēga vesela grupa ieslodzīto. Tiklīdz man to paziņoja, es sapratu, ka nāksies spert demokrātiskajā pasaulē pazīstamu un vispārpieņemtu, bet pie mums vēl nepraktizētu soli – proti, vajadzēs lūgt ministru demisionēt. Uzaicināju Ģirtu pie sevis un teicu viņam, ka viņš personīgi pie notikušā nav vainojams, tomēr valdības stabilitātes dēļ viņam vajadzētu atkāpties no amata. Ģirtam tai brīdī acīs bija asaras – kāds tur brīnums, tas bija diezgan pamatīgs trieciens. Viņš teica, ka saprotot situāciju, tādēļ atlūgumu uzrakstīšot pats. Tā arī notika.””

Pēdas tumšo spēku kampaņu meklēšanā

„Saistībā ar Skrundas lokatoru Latvijai nācās samierināties ar 5 miljoniem dolāru gadā, diezgan apšaubāmiem papildfinansējuma solījumiem un vēl nedrošākām drošības garantijām, ko dod NATO piedāvātā erzacpartnerības programma Partnerattiecības mieram. Toties G. Ulmanis 1994. gada pavasarī Kremlī varēja parakstīt līgumu paketi gan par Krievijas karaspēka izvešanu no Latvijas, gan par Skrundas radiolokatoru un Krievijas militārpersonām Latvijā.

Ar vārdu sakot, Latvija paņēma to, kas ir paņemams un sasniedzams atbilstoši lielvaru savstarpējām norunām, reāli nefunkcionējošā Skrundas RLS jaunā ēka pamatīga šova ietvaros tika uzlaista gaisā, savukārt īstā stacija darbu beidza 1999. gada oktobrī, kad tika parakstīts oficiālais akts par „Krievijas Federācijai pagaidu lietošanā nodotās Skrundas Radiolokācijas stacijas teritorijas nodošanu”.

Savukārt jau divus gadus vēlāk Rēzeknes rajonā vietējie iedzīvotāji sāka parakstu vākšanu pret jauna, tiesa, izmēros nesalīdzināmi mazāka un jau NATO labā strādājoša trīsdimensiju radara uzstādīšanu Audriņu pagastā. Varasvīri gan protestus vērā īpaši neņēma – ja neskaita aizsardzības ministra Ģirta Kristovska vēršanos tiesībsargājošās institūcijās, lūdzot noskaidrot „kampaņas pret radaru izvietošanu” iemeslus.”

Pēdas cīniņos pēc amatiem

"1994. gada aprīlī visi 37 Jēkabpils 56. zemessardzes bataljona zemessargi publicēja vēstuli laikrakstā Nacionālā Neatkarība un paziņoja, ka augstā priekšniecība rīkojas patvaļīgi, nevarību noziedzības apkarošanā rada kāds „augšā”, likumdošana nav apmierinoša, bet „zemessargiem jābūt gataviem stāties pretī bezjēdzībai, viltus likumiem, politiskam vājprātam un Skrundas lokatoram”. Savukārt šī paša bataljona zemessargi Gundars Kalve un Nauris Dombrovskis centrālajai presei pat paziņoja, ka gadījumā, ja viņu prasības un centieni tiks ignorēti, vīri būšot spiesti aiziet mežā un „uz savu roku rīkoties tā, kā uzskatīs par vajadzīgu”.

Tiesa, 56. bataljona vīri nebūt nebija pirmie, kas ierunājās par došanos mežā vai kādām citām aktivitātēm ar vāji slēptu mājienu uz iespējamu vārdu pāriešanu darbos. Galu galā tobrīd jau aiz muguras bija gan tā paša Ģ. Kristovska 1993. gada jūlija izteikums Saeimas Latvijas ceļa frakcijas sēdē: „Man aiz muguras ir 17 tūkstoši bruņotu vīru, un man grūti prognozēt viņu reakciju, ja es nekļūšu vismaz par iekšlietu ministru!” (pēc tam gan zemessargu priekšnieks notrūcies skaidroja, ka esot pārprasts un šie izteikumi esot izrauti no konteksta, – viņš nebūt negatavojoties valsts apvērsumam, ja neiegūšot kāroto amatu), gan 1993. gada maijs, kad pie Aizsardzības ministrijas ēkas ierindā ieradās apmēram divi simti karavīru no aizsardzības spēku štāba bataljona, lai protestētu pret bataljona komandiera Jāņa Klovāna atbrīvošanu no amata (un toreizējais ministrs tā vietā, lai izformētu bataljonu, pieņēma lēmumu… karavīru akciju neuzskatīt par nepakļaušanos armijas vadībai).”

Pēdas gaisa piļu celtniecībā

„Gluži vai par labo toni kļuva zemessardzei solīt un… nedot. Kad deviņdesmito gadu sākumā zemessardzei trūka līdzekļu ieroču iegādei, zemessardzes štābs izsludināja patriotisku akciju – katrs zemessargs pats par savu naudu varēja nopirkt sev karabīni. Ne viens vien tā arī izdarīja, taču drīz vien konstatēja, ka ir palicis muļķos: personīgo ieroci šā vai tā nācās glabāt nevis mājās skapī, bet štāba noliktavā, turklāt nebija ilgi jāgaida, kad ieroču problēma bija atrisināta visas zemessardzes mērogā un dienesta biedri šaujamos dabūja par velti.

Vēl trakāk gāja ar dažādu nākotnes „kliņģeru” izkarināšanu zemessargu priekšā: piemēram, jau 1993. gada martā tas pats Ģ. Kristovskis publiski izteica domu, ka Latvijas zemessargi gluži labi jau teju teju varētu doties uz pasaules karstajiem punktiem – piemēram, Somāliju – ANO miera spēku sastāvā, bet apmācīt Latvijas puišus varētu sagatavot britu speciālisti. Zemessargu vadonim (un viņa uzticīgajiem klausītājiem) liels pārsteigums izrādījās gan tas, ka ANO ij nedomā par saviem līdzekļiem apmācīt Latvijas zemessargus, gan tobrīdējā aizsardzības spēku komandiera Daiņa Turlā taktiskais aizrādījums – tobrīd Latvijas likumdošanā nav paredzēts kādas mūsu valsts militārpersonas dienests svešos bruņotos spēkos un ārpus Latvijas robežām.”

Pēdas zemessardzes iznīcināšanā

Oficiālajā līmenī gan viss bija skaistāk kā jelkad – 2001. gadā zemessardze vēl nosvinēja savu desmit gadu jubileju (starp citu, vismaz oficiālajos pasākumos – pilnīgi bez alkohola), un tobrīdējais formējuma komandiera pienākumu izpildītājs Guntis Porietis publiski ar entuziasmu stāstīja, kā „nākotnē zemessardzē varētu būt strukturālas izmaiņas”, „zemessargus varētu apvienot kaujas spējīgākās vienībās”, jo tiem „krīzes situācijā būtu vislielākā loma aktīvā aizsardzībā” un tie ir „teritoriālās aizsardzības pamats”.

Taču patiesībā šajā laikā jau tika gatavots tas, ko Ģ. Kristovskis gadu vēlāk kā aizsardzības ministrs nosauca par „reformu ar saudzīgu pieeju” – „gandrīz trīs gadus pacietīga, vispusīga un analītiski pamatota izpētes darba” augli, jo „jau zemessardzes izveidošanas sākumā bijis skaidrs, ka reiz pienāks brīdis, kad to vajadzēs reformēt”.

Šis auglis nozīmēja plānu no esošajiem 32 zemessardzes bataljoniem 12 likvidēt (cita starpā arī tāpēc, ka „ir grūti 32 vietās nodrošināt zemessargiem miniapmācības, turklāt lai tās būtu vienotā kvalitātē” un ka „nav pieļaujama situācija, ka ieroči ir izkaisīti pa visu valsti”), būtiski samazināt ierindas zemessargu daudzumu, nemainot ārrindas zemessargu skaitu, un ar laiku „atbilstoši NATO militārās savietojamības principiem izveidot aizsardzības novadu zemessardzes vienības”.

„Kā mēs zinām, katrai reformai ir atbalstītāji un pretinieki. Pretinieki ir tie, no kuriem reforma prasa pārvarēt arī šā procesa grūtības, kas saistās ar jaunām prasībām, nepieciešamību paaugstināt militārās zināšanas. (..) NATO dalībvalstis un, protams, Latvijas valsts vadība vēlas, lai ar zemessardzei atvēlētajiem līdzekļiem tiešām tiktu izveidotas mūsdienīgas, augstas kvalitātes vienības,” reformu aizsākot, deklarēja Ģ. Kristovskis.

Nākamajos gados šis plāns arī tika īstenots, bet rezultāts tomēr nebija gluži tāds, kāds ticis oficiāli izziņots. Kad 2005. gadā aizsardzības ministrei Lindai Mūrniecei tika jautāts, vai viņa attīstīs sava priekšgājēja Einara Repšes koncepciju par plašu zemessardzi kā apbruņotu tautu, kas ienaidnieka uzbrukuma gadījumā dotos mežos aizstāvēt savu zemi, viņai nācās atzīt, ka zemessardzes rindās palikuši vairs tikai aptuveni 11 tūkstoši cilvēku (desmit gadu laikā izčibējuši gandrīz seši tūkstoši zemessargu).

Tiesa, ierindas zemessardzē reformas rezultātā bija parādījušās arī ļoti profesionālas vienības (piemēram, viena rota dienēja starptautiskajā misijā Kosovā), toties formējumā kopumā valdīja neizpratne par veselu virkni „pēcreformas” jautājumu – par to, kāpēc tik vienkārši notikusi atteikšanās no teritoriālā principa, kāpēc zemessargam gandrīz vai jāiegādājas nelegālais ierocis, lai aizsargātu savu legālo ieroci, kam izjauktam jāglabājas seifā, kāpēc pašlaik zemessargiem pierobežā atliek tikai noskatīties uz robežas pārkāpējiem un kāpēc zemessardzes infrastruktūra, neraugoties uz oficiālajiem solījumiem par restrukturizācijas dotiem ietaupījumiem, kļūst tikai noplukušāka un noplukušāka. Visbeidzot, 2005. gadā aizvien skaļākas kļuva runas, ka krīzi Valsts policijā varētu risināt, atjaunojot tās sadarbību ar zemessardzi, kas tika izbeigta kā nevēlama un laika garam neatbilstoša.”

Pēdas nesaprātīgās jaunatnes vešanā pie prāta

„1996. gada novembrī Saeima pieņēma likumu par obligāto militāro dienestu, nosakot, ka gadu armijā būs jāpavada arī augstskolu beidzējiem, kuri neturpina mācības. Studenti – viņu vidū arī nākamais ne pārāk veiksmīgais izglītības ministrs Māris Vītols ar rotaļu plintīti plecos – pret šo lēmumu jau laikus rīkoja plašas protesta akcijas, par ko izpelnījās pamatīgu, piemēram, tā paša Ģ. Kristovska kritiku: „Daļā jaunatnes attieksme pret pienākumiem, kas jāuzņemas pret valsti, ir tāda, kādu to pieredzējām pie Saeimas nama. Tas vairs īpaši nepārsteidz, un nav nozīmes pat moralizēt par to, kāpēc piketējošo studentu vairums nav iepazinies ar attiecīgo likuma projektu, kā arī – kāpēc daudz sabiedrībā pazīstamu cilvēku aicina jaunatni nīst un ignorēt savu valsti.”

Starp citu, desmit gadus vēlāk, kad obligātais militārais dienests tika atcelts, savu viedokli šajā jautājumā bija elastīgi mainījis arī bijušais aizsardzības ministrs – izrādījās, „netaisnīgi bija arī tas, ka obligātajā militārajā dienestā tika iesaukts katrs sestais septītais karavīrs, tas vairs nebija obligātais dienests visiem”.”

Pēdas ārlietu jomā

„Deviņdesmito gadu otrajā pusē Latvija un Krievija regulāri apmainījās ar dažādām sīkām špiļkām: tā, piemēram, 2000. gadā B. Jeļcins atteicās no viņam piešķirtā Triju Zvaigžņu ordeņa, to pamatojot tieši ar Latvijas nostāju nacionālo minoritāšu jautājumā, savukārt Valsts prezidente V. Vīķe–Freiberga publiski paziņoja, ka Latvija esot kļuvusi par Krievijas uzbrukumu pret Baltijas valstīm galveno mērķi, – Krievija, protams, atbildēja, ka prezidente esot tai verbāli uzbrukusi un mēģinājusi attaisnot Latvijas varas iestāžu visatļautību, pamatojot to ar valsts pilsoņu pamattiesībām.

Situāciju neko neuzlaboja arī premjera Andra Šķēles 2000. gada pārāk tiešais izteikums par jaunā Krievijas prezidenta Vladimira Putina čekistisko pagātni vai aizsardzības ministra Ģirta Kristovska 2001. gada maija paziņojums par to, ka „mūsu iespējamais pretinieks objektīvi atrodas austrumos. Mums ir 80 kilometru robeža ar Baltkrieviju”...”

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

18

Un kā ar latviešu valodu sokas pašam „sabiedriskajam medijam”?

FotoKopā ar valodniekiem LTV raidījums “Aizliegtais paņēmiens” izveidojis 15 izplatītāko valodas kļūdu sarakstu un publicējis to. Lasītājiem ir lieliska iespēja pārliecināties, kā ar latviešu valodu sokas pašam LSM. Saglabāta oriģinālā versija. Vērts pievērst uzmanību Nr.12, Nr.7 un Nr.4.
Lasīt visu...

21

Jaunā konservatīvā partija šūpo valdību

FotoParasti politikas vērotājiem vasara ir diezgan garlaicīgs laika posms, jo Saeimas deputātiem ir garās brīvdienas un arī citi politiķi un vadoši ierēdņi izbauda atvaļinājumu. Tomēr šī vasara ir atšķirīga – to nosaka ne tikai izveidojusies krīze Rīgas domē, bet arī skandāli un skaļās emocijas valdībā.
Lasīt visu...

12

Totālā kontrole

FotoDaudz ir dzirdēts par sazvērestībām, un ir pat tāds ironisks apzīmējums – sazvērestību teorijas. Vai tiešām jūs domājat, ka sazvērestības nekad nav notikušas? Teiksiet - ir, bet tas bija sen un vairs nav taisnība.
Lasīt visu...

21

Patīkamas vilšanās veltās cerībās

FotoPēc eksaltētu jūsmu tirādēm biju mazliet apmulsis: varbūt valsts prezidenta Egila Levita kvalifikācijas glorificētājiem sava taisnība, kritizētājiem sava? Varbūt pārspīlējumi abās pusēs? Tāpēc šonedēļ “Rīta panorāmā” gaidīju patīkamu vilšanos savos uzskatos. Nesagaidīju. 
Lasīt visu...

21

Cilvēciskuma līkloči. 2. Cilvēka kritēriji

FotoMūsu laikmeta intriģējoša pazīme ir grandiozās antropoloģiskās pārmaiņas. Veidojas jauns antropoloģiskais tips. Tā nosaukums ir “postcilvēks”. Postcilvēku uzskata par antipodu cilvēkam. Nosaukums “postcilvēks” nav patīkams. Taču tam jau labu laiku ir starptautiskā autoritāte – daudzu zemju intelektuāļu acīs iemantota patiesības, pareizības un taisnības garanta reputācija.
Lasīt visu...

12

Mārtiņš Bondars = politiskā prostitūta?

FotoStarp citu, to pirmais pateica Artuss Kaimiņš. Un pēc šī raksta izlasīšanas dīvainā kārtā šādam apgalvojumam varētu piekrist pat premjers Krišjānis Kariņš. Un Raimonds Pauls jau noteikti. Jo ļoti iespējams, ka zināmā mērā par Maestro un tūkstošiem citu Krājbankas noguldītāju apmuļķošanu saņemtā asinsnauda palīdz nodrošināt Bondaru pārim ierasto spožo un padārgo dzīves stilu. Citi iespējamie scenāriji, kā Latvijas liberālās politikas “spīdeklis” Mārtiņš Bondars un viņa daiļā kundze Ieva gūst ienākumus, ir pāris krimināllietu ierosināšanas vērti.
Lasīt visu...

18

Grāmatas nav nekāds alkohols, lai tām samazinātu nodokli

FotoFinanšu ministrija kompetences ietvaros ir izskatījusi Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas 2019.gada 12.jūnija vēstuli, kurā atkārtoti tiek lūgts atbalstīt samazinātās pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk - PVN) likmes noteikšanu jebkura formāta grāmatām ne lielāku par 5 procentiem, un sniedz šādu informāciju.
Lasīt visu...

21

Juceklis sabiedriskajos medijos

FotoPirms nedēļas Latvijas radio Ziņu dienests izteica neuzticību radio valdei un pieprasīja tās atkāpšanos vai atbrīvošanu. Šo paziņojumu atbalstīja vairums Ziņu dienesta darbinieku. Žurnālisti uzskata, ka strādā vismaz ceturto daļu virs noteiktās slodzes un nesaņem adekvātu atalgojumu par padarīto darbu.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Par "Mīļumu" Gobzemu, dubulttiesnesi un citiem interesantajiem ļaudīm: kas patiesībā redzams attēlos

Fotogrāfijas no ministriju un tās padotībā esošo iestāžu saviesīgajiem sarīkojumiem ir patiešām interesants izpētes...

Foto

Aicinājums iedzīvotājiem, kuri dzīvo auto-moto trašu un šautuvju tuvumā

Iesākšu šoreiz savu rakstu ar Satversmes tiesas priekšsēdētājas, profesores Inetas Ziemeles uzrunā teikto Latvijas tiesnešu konferencē 2018.gada...

Foto

Cilvēciskuma līkloči. 1. Pašapmāna ideoloģija par cilvēku

Rietumu civilizācijā eksistē pašapmāna ideoloģija par cilvēku. Tai ir milzīgs spēks. Tā pastāv daudzus gadsimtus un acīmredzot pastāvēs arī...

Foto

Pūce un meža kapitālvērtība

Koku ciršanas noteikumu grozījumi, kas ļautu cirst tievākus kokus, nereti tiek attaisnoti ar to, ka tie ļautu palielināt mežu kapitālvērtību. Šoreiz gribu...

Foto

Korupcijai nav vietas ne Latvijā, ne Rīgā, ne manā darbā un dzīvē

Iepriekšējās diennaktis man pagāja satraukumiem pilnas, arī plašsaziņas līdzekļos parādījusies informācija - jāsaka, ka...

Foto

Jauniešiem, kuri gatavojas dienestam bruņotajos spēkos

Pienāks laiks, kad tieši jums būs jākļūst par pagastu, rajonu un pilsētu vadītājiem. Starp jums būs arī kāds, kuram būs...

Foto

Skaistas runas par solidaritāti no rīta, sirsnīgs rokasspiediens lielzaglim Šķēlem vakarā

Tā bija gandrīz vai sirdi plosoša aina – pirmdienas vakarā sociālajos tīklos vērot, kā pirmie...

Foto

Sākušies Levita laiki Rīgas pilī

Stājoties prezidenta amatā, Egils Levits ir devis svinīgo solījumu un saņēmis Rīgas pils atslēgas no bijušā prezidenta Raimonda Vējoņa. Levits ir...

Foto

Latvijas tauta tiek aicināta veltīt savas pūles Tēvzemei un Brīvībai: runa pie Brīvības pieminekļa

Mīļie Latvijas cilvēki! Divi vārdi, divi lietvārdi – Tēvzemei un Brīvībai. Tās...

Foto

Mazliet par “influenceriem” un “viedokļu līderiem”. Un sirdsinteliģences piemēru

Reizēm par to aizdomājos, jo dažreiz esmu dzirdējis, ka mani nodēvē par “viedokļu līderi” - kas ir...

Foto

Kad mums būs “Latvia first”?

Latvijas ārpolitika nespēj atbrīvoties no valdošo politiķu mānijas izkalpoties citu valstu vajadzībām vai kaprīzēm – mūsu pašu nacionālās intereses atstumjot malā...

Foto

Nepieļausim, lai ar „Daugavpils satiksmi” atkārtojas „Rīgas satiksmes” scenārijs

Vēlos vērst uzmanību uz notikumiem, kas šobrīd norisinās Daugavpilī saistībā ar šī gada 19. jūlijā Daugavpils mēra...

Foto

Rūgtā paaudžu teorija

Paaudžu teoriju var uzskatīt par Rietumu civilizācijas norieta sastāvdaļu. Ja nebūtu civilizācijas norieta, ko spilgti iezīmē paaudžu vēsturiskās virzības negatīvā trajektorija, tad, visticamākais,...

Foto

Mums melots desmit gadus no vietas, laiks sākt prasīt atbildību

Desmit gadus no vietas visai Latvijas sabiedrībai ticis melots par patiesā labuma guvējiem Ventspilī. Tagad, kad...

Foto

Prātojums par viršiem

Sazvērestības teoriju virpinātājiem gards kumosiņš. Jaunākā intriga īsajā versijā būtu šāda: "Attīstībai/Par!" kombinatori palaida tautās likumprojektu par 40 miljonu izmaksāšanu draudzīgām biedrībām, lai...

Foto

Publiski izteikts viedoklis ir melns traips manai reputācijai, kas mani turpmāk pavadīs visur un vienmēr

Šodien esmu vērsies Valsts policijā pret Unu Rozenbaumu par neslavas celšanu....

Foto

“Saskaņa” grib kļūt par zemūdeni

Runājot par partiju “Saskaņa”, pirmais salīdzinājums, kas nāk prātā, ir – tā uzvedas kā kārtīga māksliniece un ir paņēmusi garu pauzi....

Foto

Levits inaugurācijas pasākumu iecerējis kā vecpuišu un vecmeitu ballīti

Pagājušajā nedēļā saņēmu uzaicinājumu uz sarīkojumu par godu Egila Levita inaugurācijai. Liels bija man izbrīns, ka tas...

Foto

Prokurors pieprasa tiesvedību bez advokāta

Šī gada 25.jūnijā Lemberga tiesvedības procesā mans vienīgais un pastāvīgais tiesas advokāts Raimonds Krastiņš nosūtīja Rīgas apgabaltiesai negaidītu paziņojumu, ka veselības...

Foto

Cilvēciskuma amputēšana un postcilvēka instinkta aktivizēšana “Lampas” tumsā

Par “Lampu” nav jēgas gari un plaši rakstīt. “Lampas” misija pilnā mērā ir adekvāta vispārējam pagrimumam gan visā...

Foto

Tautas pēdējā fāze: 5. Masu komunikācijas jānusisms

Tautas pēdējā fāzē līksmo dekadence – cilvēku darbības, uzvedības un komunikācijas pagrimums. Dekadences pamatpazīmēs stabilu vietu ieņem masu komunikācijas...

Foto

Gurķi

Šis raksts ir domāts tiem, kas saprot lasīto un izdara pareizus secinājumus. Tie, kam viss ir skaidrs, zināms, un arī tiem, kas ir patiesība pēdējā instancē,...

Foto

Juku laiki Rīgas domē

Jāņi nosvinēti, un ir pietiekami daudz laika atkal pievērsties politiskajiem šoviem. Saeimas deputāti izbauda godīgi nopelnītās brīvdienas un arvien retāk parādās televīzijā...

Foto

Uzspēlēsim konkursu

Maija beigās Latvijas Nacionālais teātris sadarbībā ar Nacionālās mākslas atbalsta fondu  izsludināja pilna apjoma lugu ideju “makšķerēšanas” konkursu, vēloties teātra repertuārā iekļaut jaunākos Latvijas autoru...