Iesaki rakstu: 
Rīt vai parīt mums kalendarā ir jaieplāno laiks sarunai par tavu braucienu uz Briseli (Varšavu, Londonu utt.) – ministra biroja vadītāja pirms kārtējā paredzamā komandējuma piesaka sarunu par plānoto komandējumu. Tā bija ierastā kārtība, kad strādāju par ministri. Gan 2011.-2014. gadā Labklājības ministrijā, gan 2019.-2021. gadā Veselības ministrijā.
Atnāca biroja vadītāja, dažas reizes kopā ar par lidojumu un viesnīcu rezervāciju atbildīgo ministrijas kolēģi. Lika priekšā uz papīra izdrukātus variantus lidojumu laikiem un viesnīcām. Iespējamie rezervāciju varianti gluži tādi pat, kā jūs skatāties saviem atvaļinājuma plāniem, – datums, laiks, cena.
Jā, cena klāt. Reizēm viesnīcas tiek rezervētas pēc pasākuma rīkotāju ieteikuma vai kādiem citiem apsvērumiem, piemēram, ANO Ģenerālās asamblejas laikā viesnīcu visai Latvijas delegācijai rezervēja Ārlietu ministrijas kolēģi, jo tajā brīdī Ņujorkā cenas ir augšā un viesnīcu pietrūkst.
Bet turpināsim tālāk. Tātad, kolēģe/is jums noliek priekšā šos variantus, un jūs izvēlaties. Būtisks arguments ir lidojuma laiki, lai pasākuma sākumu nekavētu un lai prom nebūtu jāskrien, pirms darbs padarīts, lai lidojums iespējami maz ietekmē jūsu Latvijā saplānoto darba kārtību.
Protams, lidojuma ilgumam arī ir nozīme. Varbūt arī kādi apsvērumi par aviokompāniju. Vai ielidošanas vai transfēra lidostām. Vai vēl kaut ko. Bet es kā gala lēmuma pieņēmēja vienmēr paturēju prātā, ka manas izvēles ir jāsatilpina Ministru kabineta noteikumos “Nr.969 Kārtība, kādā atlīdzināmi ar komandējumiem saistītie izdevumi”, kas nosaka maksimāli pieļaujamās summas ar komandējumu saistītajiem tēriņiem.
Ne ka zināju no galvas procentus dienasnaudām un limitus izdevumiem pēc amatpersonu pakāpes, bet noteikti zināju, ka ministre nav privāta uzņēmuma īpašniece, darba tēriņu rāmis ir noteikts normatīvi un man ir saistošs.
Bijušie kolēģi apliecinās, ka man ministrēšanu laikā ir bijušas īpašas attiecības ar lietām, kas saistītas ar ministra reprezentāciju statusu. Respektīvi, es tās nesaprotu, man tās nepatīk, un centos tās izmatot iespējami maz. Dienesta auto ar šoferi, lidojumi biznesa klasēs, sagaidīšanas lidostās ar speciālu auto – kur un kad vien bija iespējams, neesmu to darījusi.
Ikdienā konsekventi pārvietojos ar velo vai sabiedrisko transportu, ne īslaicīgi izrādīšanās dēļ amata sākumā. Komandējumos specifiski lūdzu izvēlēties ekonomiskākos lidojumu un viesnīcu variantus, īpaši, ja tie bija jāmaksā no Labklājības vai Veselības ministrijas budžetiem.
Esmu iedzinusi neizpratnē un mērenās šausmās par komandējumu rezervācijām atbildīgās kolēģes, uzstājot, ka uz Briseli lidošu ar Ryanair, jo pārējo aviokompāniju lidojumi tobrīd ministrijas budžetam izmaksātu ievērojami vairāk. Esmu gan vienreiz lidojusi privātā reisā – premjera Valda Dombrovska valsts vizītes delegācijas sastāvā uz Azerbaidžānu. Lidmašīna bija pilna, braucienā devās arī uzņēmēji, kas par šo lidojumu maksāja,
Jā, starp citu, runājot par premjeru Valdi Dombrovski, viņa lēmumu par lidojumu izvēlēm principi bija līdzīgi iepriekš aprakstītajiem, to zinu, jo viņa trešās valdības laikā bieži tiku nozīmēta par viņa aizvietotāju tieši premjera darba braucienu laikā.
Ko ar šo vēlos darīt zināmu? Ir ārkārtīgi maza iespēja, ka citu ministru vai premjera komandējumu plānošana tiek darīta citādi bez komandējumā braucēja ziņas un piekrišanas. Ministrs vai premjers ir tas, kas dod gala akceptu i lidojumu, i viesnīcu izvēlei. Ne ministrijas ārlietu nodaļa vai departaments, ne Valsts kanceleja, pat ne ministra birojs.
Ja pieredzējis politiķis pie pilnas rīcībspējas apgalvo, ka viņš kaut ko nav zinājis par lidojumu izmaksām, kurus tas ir izmantojis saviem darba braucieniem 36 reizes, būsim jau nu tieši – viņš pavisam brutāli mēģina atbildību no sevis uzgāzt savam birojam un ierēdņiem, kas veikuši lidojumu rezervācijas saskaņā ar viņa paustajam vēlmēm.
Un, pat ja mēģinām noticēt, ka politiķim ar 22 gadu pieredzi nav ne mazākās nojausmas, ka arī viņa, lai pats sevi uzskata par izcilāko valstsvīru, izdevumi komandējumiem ir noteikti MK noteikumos, tad atliek secināt, ka viņš ir vismaz paviršs savu pienākumu veikšanā. Nerunājot par to, ka lidināšanās privāti nav ne ekoloģiski draudzīga, ne atbilst Ziemeļvalstu politiķu ētikas standartam. Un vēl, kā zināms, likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības. Arī augstu amatpersonu.
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
