Krievu uzbrukums izgāzies visur Ukrainā, izņemot vienīgi Hersonas pilsētu. Kādi iemesli sekmēm tieši tur – un vai Latvijai jāsāk baidīties?

Veidojot reportāžas no Eiromaidana revolūcijas, Krimas aneksijas un kara Donbasā, pēc tam katru reizi nākamos astoņus gadus, kad Kremlis atkal rīkojis jebkāda veida militārus dzēlienus ukraiņu zemei, esmu skaidrojis radio un TV, rakstījis presē un interneta medijos to, kas redzams vienīgi tiem, kuri paši izbraukājuši dažādus Ukrainas reģionus: karadarbība ar uzbrukuma operācijām šajā valstī iespējama tikai tajos divos ziemas mēnešos, kad zeme sasalusi, un tajos četros vasaras mēnešos, kad stepe ir sausa un stingra.

Pavasarī nokūstot sniegam, treknā melnzeme piesūcas ar ūdeni, un pa plakano, bezgalīgo stepi var pabraukt labākajā gadījumā fermeris ar traktoru — turpretī tanks, bruņumašīna, apgādes konvojs iestieg. (Pieņemu, ka lasītāji pēdējā mēneša laikā būs redzējuši ne vienu vien tādu bildi.) Rudenī pēc ražas novākšanas lietavas atkal izmērcē melnzemi tikpat staignu, tāpēc jāgaida (kā minimums) decembra beigas, kad stepe sasalst pietiekami dziļi, lai pa to varētu pabraukt ar bruņutehniku vai vismaz armijas džipu.

Uzsākot iebrukumu nevis maija vidū, bet gan 24. februārī, Putins ir izvēlējies bezmaz vissliktāko iespējamo datumu — pirmajās dienās pret uzbrucējiem cīnījās ne tikai armija un tauta, bet arī pulkveži Sals un Sniegs, kam pēc nedēļas papildspēkus atveda ģenerāļi Šķīdonis un Bezceļš, pielietojot it nemaz ne slepeno klimatisko ieroci, kurš jau stepes kazaku un Krimas tatāru senajos tekstos figurējis ar poētisko nosaukumu “Zirgam-pļurza-līdz-ceļiem”.

Tanks — stepes iekarošanas ierocis

Sākotnēji Krievijas iebrucēju loģika šķita saprotama: virzīties iekšā Ukrainas teritorijā no vairākām pusēm uzreiz, ielencot pilsētas un atstājot tās aizmugurē, lai ar to aizstāvjiem tiktu galā vēlāk. Stratēģija kā no Otrā pasaules kara laiku Rundšteta un Manšteina taktisko mācību grāmatas — okupantu tanku armijām vajag maksimāli ātri triekties pāri Ukrainas stepei, ielencot lielpilsētas un ieņemot arvien jaunas teritorijas, pēc tam aizmugurē atstātajās pilsētās lēnām nomērdējot pretestību. Pirms 80 gadiem tāds liktenis piemeklēja Berdičivu, Žitomiru, Bila Cerkvu, Dņipropetrovsku, Kijivu, Staļino (mūsdienu Doņecka), Harkivu un visas citas Ukrainas pilsētas. Nacisti okupēja 100% Ukrainu (ieskaitot Krimu) un ķērās pie neapbruņotu civiliedzīvotāju iznīcināšanas genocīdā.

Vienlaikus mēs visi zinām: vienīgā reize, kad hitlerieši atkāpās no šīs pieejas, bija Staļingradā — nezināmu iemeslu dēļ viņi nolēma šo pilsētu nevis ielenkt un iet tālāk, bet ieņemt tiešā triecienā. Sākās ielu kaujas, kur aizstāvjiem bija zināms katrs pagrabs un mūris, kur vietējie prata apšaudīt katru ielas posmu un pagalmu, kamēr uzbrucēji iestiga pilsētas drupās un zaudēja milzīgus dzīvā spēka un materiālo rezervju apjomus katru nedēļu. Vienīgā vieta, kurā okupanti atkāpās no savas stratēģijas un nevis ielenca lielpilsētu, bet gan mēģināja to ieņemt uzreiz un sakaut ielu kaujās, arī kļuva par visa Otrā pasaules kara lūzuma punktu.

Tagad Hitlera darbības atkārto Putina sūtītie mūsdienu okupanti: ieejot Ukrainas teritorijā pa lauku apvidiem (tiktāl loģiski, jo tur neatrodas iedzīvotāji, kas pretojas), viņi sākotnēji ielenca pilsētas, necenšoties tērēt laiku un asinis, lai tās sakautu. Tādā veidā okupantu aizmugurē nonāca Heničeska, Melitopole, Berdjanska, Čerņihiva, Slavutiča. Mēģināja ielenkt Kijivu, Harkivu, Izjumu, Mikolajivu — nesanāca.

Savukārt tas, kas tiek darīts ar Mariupoli, ir vienā līmenī ar Krievijas kara noziegumiem Čečenijas karu laikā Groznijā, Hasavjurtā, Gudermesā, Ačhoi-Martanā un Urus-Martanā. Šobrīd visas pasaules acu priekšā Mariupole kļūst par mūsdienu Staļingradu.

Ģenerāļi no muļķu mājas?

Pretstatā sākotnējiem panākumiem jau invāzijas trešajā dienā Kremlis — kam ļoti patīk atsaukties uz vēsturi un būvēt savu mūsdienu mitoloģiju uz it kā vēsturiskiem pamatiem — nolēma pieļaut visiem zināmās hitleriešu kļūdas un doties frontālā uzbrukumā lielākām un mazākām pilsētām, kurās pilns ar vietējos apstākļus perfekti pārzinošiem, nikniem un naida pilniem iedzīvotājiem.

Var saprast uzbrukuma plānošanu un pirmo aizķeršanos: krievi plānoja ieņemt Hostomeļas lidlauku pie Kijivas, lai tur varētu nosēdināt arvien jaunas lidmašīnas un helikopterus ar desantniekiem, kas tālāk mestos uz Ukrainas galvaspilsētu. Nesanāca: nieka sešas stundas pirms iebrukuma sākuma Hostomeļā tika ievesta Latvijas dotā “Stingeru” krava, kura sagadīšanās pēc nonāca īstajā brīdī īstajā vietā un īstajās rokās. Rezultātā mūsu “Stingeri” kopā ar citiem ieročiem deva iespēju notriekt daudzus no krievu desantnieku helikopteriem.

Ir saprotams, ka okupanti, nevarēdami sasniegt savu primāro mērķi (lidlauka ieņemšana un izmantošana saviem nolūkiem), devās iekarot Hostomeļas rūpniecisko apbūvi, aiz kā sākas dzīvojamie rajoni: jānodrošinās, ka no šiem kvartāliem pilsētas aizstāvji nevar apšaudīt okupantus, kuri tikmēr mēģina sagrābt lidostu. Jāpiezīmē, ka lidostas ar saviem plašajiem un pārredzamajiem skrejceļiem, lidaparātu stāvlaukumiem, pievedceļiem, tukšajiem angāriem un termināliem ir ārkārtīgi neparocīgi objekti jebkuram okupantam, kā to pierādīja jau kaujas par Doņeckas lidostu.

Līdz ar to uzbrucēji, lai nodrošinātu savu zaldātu neapdraudētu rīcību lidostas sagrābšanas laikā, sāka mēģināt ieņemt Hostomeļas industriālos un dzīvojamos kvartālus, rezultātā nebūdami spējīgi līdz galam paveikt ne vienu, ne otru: nepilnu divu nedēļu laikā krievi, cenšoties ieņemt Hostomeļas lidlauku un pēc tam pilsētu, zaudēja abus.

Vienā apdzīvotā vietā tāda atkāpšanās no operatīvā plāna, ļaujoties ievilkties ielu kaujās, būtu pieļaujama. Taču nākamajās dienās Krievijas okupantu vispavēlniecība nevis izlaboja šo kļūdu, bet nosprieda to… padziļināt!

Pilsētu ielenkšanas vietā okupācijas armija sāka tās šturmēt, iesaistoties ielu kaujās ar labi informētiem, civiliedzīvotāju pilnu atbalstu baudošiem un attiecīgām kaujām noderīgi ekipētiem aizstāvjiem. Nezināmu iemeslu dēļ Krievijas armija sastājās masīvās kolonnās un ar tām devās iekšā Kijivas piepilsētās Irpiņā, Vorzeļā un Bučā, centās ielauzties Kijivas mikrorajonos Oboloņā un Svjatošinā, kā arī otrā upes pusē esošā Brovaru rajona pilsētās un ciematos — un visos gadījumos krievu bruņutehnikas kolonnas tika apturētas ar granātmetējiem un prettanku raķetēm tiešā trāpījumā. A

izstāvjiem uzdevumu tikai atvieglo tas, ka pilsētas apstākļos tanks spiests bremzēt, var kustēties vienīgi lēnām, nevar brīvi manevrēt starp ēkām — toties ukrainis ar saviem biedriem var ātri pārskriet no viena stūra un pagalma uz nākamo, lai iznīcinātu pretinieka bruņutehniku. Irpiņas mērs šonedēļ paziņoja, ka ienaidnieks ir pilnībā padzīts no pilsētas, tas pats notiek kaimiņos. Mēnesi pēc krievu uzbrukuma šīm blīvi apdzīvotajām, karadarbībai neērtajām Kijivas priekšpilsētām joprojām nav skaidrs, kāpēc okupantiem ar smago tehniku vajadzēja pašiem līst iekšā lamatu labirintos, labi zinot, ka viņu smagais militārais aprīkojums projektēts un ražots tieši pretējam — ātrai, manevrējošai karadarbībai kustībā.

Astoņas izgāzušās operācijas, bet viena sekmīga: kāpēc tā?

Tātad Kremlim nav izdevies panākt plānoto: ir izdevies aplenkt, bet nav izdevies nomērdēt reģionu galvaspilsētas Čerņihivu un Mariupoli, kas turpina visas pasaules apbrīnotu pretošanos. Aplenkums jau pārrauts un likvidēts ap Sumiem un Harkivu. Pietuvoties ir izdevies, bet nav izdevies ieņemt Mikolajivu un Zaporižžju. Nav izdevies pat ne pietuvoties tādām apgabalu galvaspilsētām kā Odesa, Dņipro un Žitomira.

Okupācijas zonā nonākušas tikai tādas mazākas pilsētas kā Melitopole, Berdjanska, Enerhodara un dažas citas, kas bieži vien nav pat rajonu centri. Turklāt arī šajās vietās neapbruņoti iedzīvotāji, parādot ārkārtēju drosmi, gandrīz katru dienu iziet tūkstošgalvainās demonstrācijās pret okupantiem, atklāti saucot viņus par okupantiem un dziedot “Šče ņe vmerla Ukrajina”, demonstrējot dzeltenzilo simboliku un pieprasot svešās armijas aizvākšanos. Aktīvistu piekaušanas un mēru nolaupīšanas nav devušas nekādu efektu.

Uz šī fona ir tikai viena apgabala galvaspilsēta, kuru krievi aplenca tā, kā to vajadzētu darīt, un kura ir nonākusi frontes līnijas (cik nu šajā karā var runāt par tradicionālu frontes līniju) aizmugurē. Tā ir Hersona.

Izgājuši no anektētās Krimas, okupanti dažu dienu laikā sasniedza Dņipro upi pie Hersonas, Kahovkas un Dņiprorudnes. Sagrābuši dambi pār Nova Kahovku (tā ir vieta, no kurienes iztecēja bēdīgi sausais apūdeņošanas kanāls uz Krimu), okupanti nevis devās ar savām tipiskajām smagās tehnikas kolonnām iekšā Hersonā, kur gaidāma pretestība, bet — saskaņā ar visiem kara mākslas likumiem — apgāja pilsētu ar lielu loku no ziemeļiem gar Molodižnes, Zelenivkas, Visuncu ciematiem, lai ieņemtu Stepanivkas un Čornobajivas priekšpilsētas, jo pēdējās teritorijā atrodas Hersonas starptautiskā lidosta.

Kāpēc krievi izdarījuši (skatoties no viņu puses) visu pareizi Hersonā, bet pilnīgi nepareizi Kijivas piepilsētās, Mariupolē un Volnovahā? Man jāatvainojas lasītāju priekšā: esmu strādājis Zaporižžjas, Doņeckas, Čerņihivas un citos Ukrainas apgabalos, kurus tāpēc pazīstu, bet Hersonas pilsētā neesmu bijis un to redzējis — tikai apgabalam cauri braucis, pie kam no citas puses. Tāpēc nevarēju uzreiz saprast, kas par lietu, un izstāstīt visiem ātrāk, jo atbilde slēpjas elementārā ģeogrāfijā.

Kad okupants smadzenes atstājis mājās

Kā jebkurā ukraiņu lielpilsētā Hersonā ir koncentrējusies rūpniecība, izglītības iestādes un dzelzceļa mezgls, taču šeit Dņipro lejtecē ir arī viena no lielākajām valsts ostām. Lai izmantotu krastu lietderīgi un lai lielie kravas kuģi varētu ienākt pēc iespējas augstāk pa upi, Hersonā nav uzbūvēts neviens pats tilts pār Dņipro — tāds ir tikai savus 10 kilometrus uz augšu. Pašā pilsētā nemaz neeksistē tādi tilti, kādus Krievijas armija varētu izmantot savai iecienītajai “taktikai” — ienākt pilsētā lielā masā un tad sagaidīt, kamēr vietējie ķeras pie viņu likvidēšanas.

Līdz ar to Hersonas aplenkuma gadījumā tilta neesamība piespieda Krievijas armiju virzīties no Olešku pilsētas pāri vienīgajam pieejamajam tiltam Antoņivkas tuvumā, tālāk savienojoties ar papildspēkiem, kas pārgājuši Dņipro vēl augstāk pa upi, izmantojot Nova Kahovkas dambi, un tad veicot vienīgo normālo aplenkuma operāciju, kādu līdz šim esam Krievijas armijas izpildījumā redzējuši. Izvairoties no ielu kaujām un partizānu stila pretuzbrukumiem. (Sk. kartes fragmentu attēlā.)

Protams, ka pilsētas apiešana nav nozīmējusi pilsētas apspiešanu — tauta izdzenāja apmaksātu “atbrīvošanas mītiņu” Kremļa propagandas filmētāju priekšā, pie pašvaldības iestādēm līdz pat šai dienai plivinās dzeltenzilie karogi, trolejbusi kursē, apgrozībā ir hrivnas (nevis rubļi) utt. Jāpiezīmē arī, ka sākotnēji sekmīgais Hersonas ielenkums nav devis tālākus panākumus — ukraiņu artilērija jau kādas desmit reizes ir iznīcinājusi Krievijas tehniku, kas nezināmu iemeslu dēļ tiek savesta lidostas teritorijā pie Čornobajivkas atkal un atkal, noliekot to vietā, kurā nav it nekāda aizsega un kur pretinieks jau ir piešāvis mērķus. Iznākumā okupanti pirms nedēļas atspiesti no Mikolajivas atpakaļ uz Hersonu aptuveni līdz pusceļam, līdz abu apgabalu robežai. Visi sagaida, ka pretuzbrukums turpināsies.

Līdz ar to es palieku pie pārliecības, ka vienīgo līdz šim uzskatāmo operatīvā līmeņa veiksmi pašu uzsāktajā karā krievi nav ieguvuši, pateicoties savai sagatavotībai un prasmei karot, tieši pretēji — vienīgās sekmes krievi guvuši sev par spīti. Pati Ukrainas daba un ģeogrāfiskās īpatnības burtiski piespiedušas okupantu armiju izdarīt vienu loģisku uzbrukuma operāciju, kas vienubrīd bija novedusi pie tādām kā sekmēm.

Nav brīnums, ka patlaban tā palikusi vienīgā veiksme vairāk nekā mēneša laikā, un nekas nedod pamatu secinājumiem, kaut vai norādēm, ka tur kas varētu mainīties. Iebrucēji nesteidz izlabot savas kļūdas un izdarīt slēdzienus pat tad, ja tas viņiem ir (vārda burtiskā nozīmē) dzīvības un nāves jautājums. Netiek steigšus uzlabota vai pārņemta piemērotāka taktika atsevišķu karavīru un viņu apakšvienību darbībā, netiek mainīta plānošana un vadība operatīvajā līmenī (uzbrukuma vai atiešanas operāciju plānošana un izpilde), un vispār nekas neliecina par to, ka krieviem šobrīd būtu palikusi jebkāda stratēģija kara vispārējās vadības līmenī.

Redzams, ka pirms iebrukuma nav tikusi veikta vides apstākļu rekognoscēšana (nu kā var cerēt iet uzbrukumā no Baltkrievijas teritorijas uz Ukrainu caur Poļesjes purviem brīdī, kad sākas pavasara šķīdonis?), savukārt izlūkošana ir piegādājusi pilnīgi nepatiesus datus par Ukrainas sabiedrības stāvokli un gatavību pretoties iebrucējiem. Cik nu saprotams no vēl nedaudzajiem Krievijā atlikušajiem īstajiem medijiem, tad aizvakardienas “Kijivas ņēmājus divu stundu laikā” šobrīd vairāk interesē, kādā grīdas šķirbā nolīst, kamēr atklājas Krievijas armijas izzagšanas līmenis.

Līdz ar to varam izteikt piesardzīgu optimismu, ka iebrukuma gadījumā Baltijas valstīs krievu militārā mašinērija rīkotos līdzīgi stulbi.

Vēl par tēmu: ko atvaļinātie kaprāļi jums nestāsta — ko īstenībā grib Kremļa “stratēģi”, un kā ar šiem ienaidnieka plāniem cenšas tikt galā ukraiņi

https://pietiek.com/raksti/ko_atvalinatie_kaprali_jums_nestasta_ko_isteniba_grib_kremla_strategi__un_ka_ar_siem_ienaidnieka_planiem_censas_tikt_gala_ukraini/

Vienmēr noderīgās Vara Bungas: https://varabungas.camp/2022/03/16/dienas-grauds-867/

Novērtē šo rakstu: