„Krievu spiega” Buraka vēstule no cietuma apstiprina romānā „Nāve” aprakstīto – Valsts drošības dienests safabricējis spiegošanas lietas materiālus
PIETIEK14.11.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pagājušā gada augustā Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesa piesprieda 15 gadu cietumsodu spiegošanā apsūdzētajam bijušajam Iekšlietu ministrijas Informācijas centra darbiniekam Oļegam Burakam. Savukārt nule klajā nākušajā Indriķa Latvieša romāna „Nāve” pirmajā daļā viena no sižeta līnijām saistīta ar „caurcaurēm izdomātu” „Iekšējo lietu ministrijas” amatpersonu Oļegu Burlaku, kura spiegošanas lietu acīmredzami safabricējis „Valsts drošuma dienests” un kurš mēģina piesaistīt „Satversmes apsardzības biroja” direktora Jāņa Mīzīša un citu amatpersonu vērību, kā šķiet, ārkārtīgi nopietniem faktiem, kas var reāli ietekmēt Latvijas valsts pastāvēšanu.
Pietiek šodien publicē unikālu dokumentu – trīs desmitus lappušu garu krievu valodā rakstītu vēstuli rokrakstā, ko no cietuma izdevies izsūtīt pavisam īstajam Oļegam Burakam. Šī vēstule, kurā detalizēti aprakstīta Valsts drošības dienesta rīcība, safabricējot lietas materiālus, lai tiktu pie noķerta „īsta” krievu spiega, faktiski pilnībā apstiprina jaunajā romānā aprakstīto un sniedz vielu pārdomām par Latvijas valsts drošības iestāžu metodēm un motivāciju.
Dokuments PDF formātā
Seko mums 
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
