Krievijas režīma rīcība norāda, ka iekšējā situācija Krievijā nav tik stabila un monolīta, kā tas varētu mums likties

Ukrainai ir izdevies ieņemt vismaz 400-500, bet, iespējams, pat 1000 km2 lielu Krievijas teritoriju un apmēram 40 apdzīvotas vietas. Izskatās, ka ukraiņi ir ne tikai ieņēmuši šīs teritorijas, bet arī sāk nostiprināties tajās, kas, manuprāt, ir būtiskākais, lai sasniegtu ilgtermiņa politiskos mērķus šajā karā.

Atzīšos, ka mani pozitīvi pārsteidza, ka līdz šim tā arī neviens Rietumu politiķis nesāka kušināt ukraiņus un pieprasīt atstāt Krievijas teritoriju, jo tas taču varētu nevajadzīgi eskalēt Krievijas reakciju. Domāju, ka šī veiksmīgā operācija mainīs arī Ukrainas jautājumu dinamiku ASV priekšvēlēšanu debatēs, jo tagad, kad Krievijas blefs ir acīmredzams, būs grūti argumentēt, ka Krievija nav uzvarama un jāpanāk ātrāks miera izlīgums utt.

Bet vēl vairāk mani pārsteidza pašas Krievijas reakcija. Krievijas diktators Putins kopš 2007.gada savas runas Minhenē ir veidojis Krievijas tēlu, kas vēlas valdīt pār Eiropu, ir gatava noslaucīt no zemes virsmas jebkuru, kurš mēģinās iedragāt Krievijas teritoriālo nedalāmību. Krievijas iedzīvotāji faktiski katru dienu tiek baroti ar propagandu par to, ka Krievija tūlīt 3 dienās līdz Berlīnei, 7 dienas līdz Lamanša šaurumam utt. Visus iznīcināsim, visus nobumbosim, kodolbumbu metīsim uz Vašingtonas, Londonas utt. Bet jūs tur Baltijā vispār pa ceļam kā skudras nomīsim.

Atzīšos, ka vēl līdz brīdim, kad sākās regulāri ukraiņu dronu uzbrukumi pa objektiem Krievijā, diversijas grupu darbība Krievijas teritorijā, mans pieņēmums arī bija, ka jebkurš militārs iebrukums Krievijas teritorijā būs sarkanā līnija, kur Krievija ne tikai atbildēs konvencionāli, bet arī var pielietot taktiskos kodolieročus. Putina izveidotais 9.maija kults Krievijā, kur padomju laika galvenais vadmotīvs – nekad nepieļausim otru karu – tika pārtaisīts par – varam atkārtot to visu un aiziesim līdz Berlīnei, faktiski prasītu esošajā situācijā pasludināt “svēto karu” līdzīgi kā 1941.gadā.

Atturēšana un jo īpaši kodolatturēšana strādā tikai tādā veidā, ka tavas sarkanās līnijas ir reālas un tu esi gatavs rīkoties, kad tās tiek pārkāptas, vēlams, nenonākot līdz karam, jo īpaši kodolkaram. Atturēšana labi strādāja Aukstā kara laikā

Putins savā atturēšanas stratēģijā bija savilcis daudz sarkanās līnijas. No tām arī visi Rietumos baidījās. Bet nu lielākā daļa no tām jau ir pārkāptas, un reakcija līdz šim nav sekojusi. Šajā situācijā, kad pretinieks tuvojas Kurskas pilsētai, ņemot vērā Krievijas iedzīvotāju nozombētību, vismaz teorētiski režīmam nevajadzētu būt lielām problēmām pasludināt “svēto karu” par mātes Krievijas aizstāvību un sākt mobilizēt iedzīvotājus, ekonomiku Krievijas aizsardzībai.

Bet vismaz pašlaik Krievijas un diktatora reakcija ir pilnīgi pretēja, nekā to varēja gaidīt. Faktiski redzam, ka Krievijā visādi mēģina mazināt notikušā nozīmi. Ukrainas pretuzbrukums tiek saukts par provokāciju, par Kijevas režīma izlēcienu. Trijos Ukrainas pierobežas apgabalos Krievijā ir izsludināts pretterorisma režīms (nevis kara režīms), bet pati operācijas vadība uzticēta Federālajam drošības dienestam. Tāpat kā jau kuro reizi ir ierosinātas lietas par ukraiņu terorismu.

Tādējādi režīms visādi mēģina pierādīt, ka Ukrainas militārās darbības pat Krievijas teritorijā tas ngrib kvalificēt kā karu, bet gan kā atsevišķas diversijas un terorismu. Tas gan ir ļoti dīvaini, jo pilna mēroga konvencionālai operācijai nav iespējams pretdarboties ar pretterorisma operāciju civilas iestādes vadībā. Šādai Putina rīcībai es redzu divus galvenos skaidrojumus. Abi tie varētu liecināt, ka režīms Krievijā nav tik stabils, kā tas izskatās no malas.

Pirmkārt, šāda piesardzība varētu norādīt, ka režīms nejūtas tik stabils un saprot, ka atbalsts sabiedrībā nav pietiekams. Potenciāla mobilizācijas sludināšana, kas būtu loģisks solis, lai aizsargātu māti Krieviju, visdrīzāk netiks uztverta ar sajūsmu un var izraisīt situācijas saasināšanos un režīma destabilizāciju. Otrkārt, var pieļaut, ka šāda reakcija ir radusies iekšējo cīņu starp dažādiem klaniem vai iestādēm rezultātā, neizslēdzot pilnībā arī to, ka Putins tiek apgādāts tikai ar daļēji patiesu informāciju vai arī ar informāciju, ko viņš grib dzirdēt. Pēc veiktajām ģenerāļu tīrīšanām tas būtu tikai pašsaprotams, ka attiecības starp armiju un Federālo drošības dienestu ir sliktas un konkurence starp tiem ir tikai pieaugusi.

Katrā ziņā, lai arī kādi ir patiesie iemesli šādai Krievijas režīma rīcībai, tā norāda, ka iekšējā situācija Krievijā nav tik stabila un monolīta, kā tas varētu mums likties. Faktiski ar savu rīcību režīms ir sagrāvis arī Krievijas atturēšanu, kā arī visdrīzāk ir grāvis autoritāti savā “diktatoru klubiņā”. Taču no mūsu viedokļa pašlaik svarīgākais ir tas, lai ukraiņi var noturēties ieņemtajās teritorijās, jo tikai tad varēs panākt ilgtermiņa rezultātus šai līdz šim ļoti profesionāli īstenotajai operācijai Kurskas apgabalā.

Novērtē šo rakstu: