Krievijas karš Ukrainā paātrinājis procesus sabiedrībā un daudziem atvēris acis
Liāna Langa, AS Latvijas Mediji26.07.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Krievijas karš Ukrainā paātrinājis procesus sabiedrībā un daudziem atvēris acis. Tas noticis par ukraiņu asins cenu un nav pārspīlējums. Trīsdesmit gadus nevarīgi kulstījāmies ap okupekļa demontāžu, 1997. gadā varonīgiem latviešu vīriem nesekmīgi mēģinot to uzspridzināt, Valdim Raupam un Aivaram Vīksniņam pat ejot bojā.
Kara draudu režīmā lēmums par okupekļa demontāžu beidzot pieņemts triecientempos divu mēnešu laikā visaugstākajā līmenī. Tā likvidācijas diena tiek turēta noslēpumā drošības apsvērumu dēļ. Ceru, ka tas notiks kādā naktī vēl pirms Saeimas vēlēšanām.
Nevar noliegt, ka karš izgaismojis arīdzan tās samilzušās problēmas sabiedrībā, kuras līdz šim izlikāmies nemanām. Latvijas krievu agresija pret ukraiņu bēgļiem, cīņa pret Ukrainas karogiem publiskajā telpā, fiziski uzbrukumi taksometru pasažieriem par viņu nostāšanos Ukrainas pusē – par ko gan visi šie gadījumi liecina?
Pieļauju, ka šie un citi konflikti tiek analizēti augstākajā politiskās vadības līmenī, jo vienu dienu mūsu ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs tvītoja, ka Latvijā esot nepieciešams atsākt diskusijas par politisko nāciju.
Politiskā nācija kā pirmskara Latvijas politiskās nācijas mantiniece un turpinātāja veidojusies kopš 1991. gada, balstot pilsonības piešķiršanas noteikumus Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnā, piedāvājot iespēju naturalizēties un pilsonību iegūt.
Arī Latvijas nepilsoņa statuss patiesībā ir ekskluzīvs apliecinājums iespējai kļūt par Latvijas pilsoni, nevis tikt izraidītam uz Krieviju, no kuras nepilsoņu priekšteči Latvijā ieradušies pēc 1940. gada kā civilkolonisti, pārkāpjot Ženēvas konvencijā definēto aizliegumu valstīm okupētājām tos ieplūdināt okupētajās teritorijās.
1983. gada Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju par Baltijas valstīm un ierosināja Eiropas Kopienas valstu ārlietu ministriem iesniegt Baltijas jautājumu izskatīšanai ANO speciālajā dekolonizācijas apakškomisijā. Tomēr ārlietu ministru sanāksmē tika nolemts, ka tas nebūs lietderīgi, jo pēc konsultācijām tapa skaidrs, ka ANO valstu vairākums neatbalsta Baltijas jautājuma apspriešanu.
Un tā dekolonizācijas jautājums, pārkāpjot starptautisko likumdošanu, palika neizlemts un neatrisināts arī pēc valstiskuma atjaunošanas, lielajiem sarunu vedējiem – ASV un Krievijai – vienojoties par citu risinājumu. Šodien, atrodoties uz kara sliekšņa, varam aplēst un nosvērt – Latvijā dzīvo 197 888 nepilsoņu (pēc CSP 2021. gada datiem), kuri veido 10,4% no kopējā iedzīvotāju skaita, liela viņu daļa ir krieviski runājoši PSRS kolonisti vai viņu atvases.
Tur arī aug kājas Latvijas 5. kolonnai, kuras spilgtus pārstāvjus, kas draudēja latviešus denacificēt kā Ukrainā, mēs vērojām “Panorāmā” Daces Stirānes sižetā no Uzvaras parka šā gada 11. maijā.
No šeit pastāvīgi dzīvojošajiem citu valstu pilsoņiem vairāk nekā 52 tūkstoši ir Krievijas pilsoņi, un apmēram 20 000 atdeva savu balsi par Vladimiru Putinu pēdējās Krievijas prezidenta vēlēšanās.
Iepretim šiem skaitļiem Latvijas Bruņotajos spēkos šobrīd ir 6500 karavīru, 8200 zemessargu un 3000 karavīru rezervē. Neizbrīna, ka politiskajās un līdzšinējo sabiedrības integrētāju aprindās dzirdama viļņošanās un nervozitāte.
Piemēram, viens no mūsu integrācijas politikas konsultantiem un Mazākumtautību konsultatīvās padomes locekļiem filozofs Igors Gubenko tviterī rakstīja: “Ir jāsaprot, ka aicinājumi izraidīt nelojālos, kas izskan etnonacionālisma zīmē, vājina piederības apziņu daudz plašākā Latvijas cilvēku lokā. 9.–10. maija notikumi nebija politiskās nācijas krīze, bet gan sekas ilgstošam gribas trūkumam veidot šādu nāciju.”
Mūsu politiskās nācijas kodolu kopš Latvijas valsts dibināšanas veido valstsnācija latvieši kopā ar mazākumtautību pārstāvjiem – līdzīgi, kā tas ir citās nacionālās valstīs. Latvijas politiskā nācija nekad nav bijusi pilnībā monoetniska, tāda tā nav arī tagad, tādēļ integrācijas konsultanta uzsvērums uz “etnonacionālismu” ir nepamatots.
Man ir daži konkrēti pārmetumi politiskajai videi un tās ekspertiem. Viens no tiem – kā tas nākas, ka Latvijā kopš 90. gadu vidus padomju civilkolonisti tikuši dēvēti par krievu mazākumtautību, šo iebraucēju masu automātiski pievienojot Latvijas pirmskara krievu kopienai? Tā ir klaja manipulācija, kura izraisījusi tālākejošas negatīvas sekas – ilgstošu 5. kolonnas jautājuma nerisināšanu un nemitīgu atsaukšanos uz mazākumtautību tiesībām un privilēģijām, kādas civilkolonistiem nepienākas. Līdzīga manipulācija un būtībā meli ir platformas “rus.lsm.lv” un “LR4” dēvēšana par mazākumtautību kanāliem.
Saturs mazākumtautību valodās 1% apjomā tos nepadara par mazākumtautību kanāliem, bet tie ir krievu, varētu pat teikt – mazākumtautības pārkrievošanas kanāli kā LPSR laikā, būtībā okupācijas varas valodas politikas un rusificēšanas atrauga vēl 32 gadus pēc valstiskuma atjaunošanas. Ja mums objektīvi nav kapacitātes nodrošināt saturu mazākumtautību valodās, tad visus vienojošajai valodai Latvijā ir jābūt latviešu, nevis krievu valodai kā LSRS laikā. Vai tiešām tas ir tik nesaprotami?
Festivālā “Lampa” uz “Sirdsapziņas ugunskura” skatuves notika saruna par politisko nāciju, kurā piedalījās vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs, filozofs Igors Gubenko un “Providus” pētniece Agnese Lāce, kura aicināja latviešus aizmirst pagātni un veidot kaut kādu jaunu politisku nāciju. Diez vai pētniece ko tādu ieteiktu ebreju tautai – aizmirst savu pagātni? Ko vēlos teikt? Negrasāmies atteikties no savas pagātnes tādēļ vien, lai cittautieši nepilsoņi beidzot sajustos Latvijā komfortabli, – pagātnes noliegums un melu paildzināšana nav risinājums.
Okupācijas sekas Latvijā nav pārvarētas. Zīmīgi arī, ka šādās un līdzīgās intelektuāļu pārrunās nekad vai reti notiek atsaukšanās uz Satversmes preambulu, kas man šķiet dīvaini. Aicinu ekspertus klusināt aptuvenos pārspriedumus un pievērsties konkrētiem integrācijas problēmu risinājumiem, kā arī atzīt, ka līdzšinējie ir izgāzušies, jo manipulāciju un tukšrunāšanas diemžēl bijis vairāk nekā veselā saprāta un objektivitātes.
Ja politiskajās aprindās briest plāni atvieglot pilsonības saņemšanas noteikumus un tādēļ iekustināta saruna par politisko nāciju, bet to uztic risināt tiem pašiem, kuri jau salaiduši grīstē integrāciju un tajā ieguldītos miljonus, kuri acīmredzot nav atmaksājušies, tad jautājums ir – vai no tautas puses varai ir deleģēts mandāts kādas jaunas politiskas nācijas veidošanai? Tāda jau pastāv, ja kāds dīvainā kārtā to nav pamanījis.
Šodien ir jārīkojas apņēmīgi un izlēmīgi, lai palielinātu iekšējo drošību Latvijā. Garām runām vairs nav laika.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
