Krievijas kara bāze Vācijas teritorijā: Kēnigsbergas piederības jautājums joprojām aktuāls
Gačo Krūms22.03.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Krievijas prezidenta Vladimira Putina uzsāktais karš pret Ukrainu ir neatgriezeniski mainījis abu valstu, Eiropas un visas pasaules vēsturi. Nekas vairs nav tā kā agrāk – kas reiz bija noslēpumi, beidzot ir nākuši atklātībā, un cēloņsakarības starp pagātnes un tagadnes notikumiem ir kļuvušas tik acīmredzamas, ka situāciju nav iespējams uztvert kā normālu vai pieļaujamu.
Krievija negaidīti novilka savu masku. Kas reiz šķita kā civilizēta valsts, kura pasaulei devusi Tolstoju, Puškinu, Ļermontovu, Čaikovski, Vasņecovu un citas kultūrā, mākslā un zinātnē atzītas personības, patiesībā izrādījās valsts ar imperiālistiskām ambīcijām un pārākuma kompleksu. Zem maskas vienmēr bijusi valsts, kas uzskata, ka tai ir tiesības spēlēties ar kaimiņvalstu likteņiem un mainīt to robežas.
Krievija, būdama Padomju Savienības mantiniece, mantoja no tās neremdināmo vēlmi paplašināties. Šos nolādētos gēnus Padomju Savienībai atstāja Krievijas cariste, kas arī nekad nebija apmierināta ar savas teritorijas apmēru un allaž kāroja paplašināties uz kaimiņvalstu rēķina. Īpaši izteikti tas bija gadījumos, ja konkrētā kaimiņvalsts cienīja brīvību un ja tās dzīves apstākļi bija kaut nedaudz labāki.
Viss sākās ar Maskavas caristi, kad Ivans III 1478. gadā iekaroja demokrātisko Novgorodas Republiku. Pamatojums šādiem iekarojumiem nekad nemainījās – valsts pastāvēšana bija apdraudēta. Vispirms tā bija Maskavas cariste, tad Krievijas impērija, pēc tam Padomju Savienība un visbeidzot Krievijas Federācija. Turklāt katrs jaunais krievu valsts veidols atradās arvien neapskaužamākā situācijā, jo vēlējās pārspēt savu priekšgājēju un nostiprināt savas tiesības ietekmēt savu kaimiņu un tālāku valstu likteņus.
Pašreizējais Krievijas valdnieks ir vissarežģītākajā situācijā. Jā, viņš mantoja valsti, taču tā ir ievērojami mazāka, nekā viņš to vēlētos. Ne tāda, kāda bija Nikolajam II, un ne tuvu tik liela kā Padomju Savienība. Turklāt pasaule ir mainījusies, un pēkšņi ir jāņem vērā tāda lietā kā starptautiskās tiesības – vismaz formāli, kaut nedaudz.
Mūsdienās nav pieņemts uzsākt karu bez pamatota iemesla, jo tas var novest pie politiskas izolācijas. Taču pasaule nestāv uz vietas, un izrādās, ka starptautiskās tiesības nav iespējams ievērot “tikai formāli, kaut nedaudz”. Mūsdienās vairs nevienu nepiemānīsi ar vārdiem “mēs tiekam apdraudēti”. Tagad visi zina, ka aicinājums “atbrīvot mūsu ticības brāļus” Nikolaja II laikā tāpat kā aicinājums “atbrīvot proletariātu” Staļina laikā ir tieši tāds pats slēpts aicinājums paplašināt valsts robežas kā Vladimira Putina skandētais: “Mums jāaizsargā krievvalodīgie pret diskrimināciju.”
Pašreiz novērojamā valstu vienotība palīdzēt Ukrainai atvairīt Krievijas pilna mēroga iebrukumu ir signāls, ka valstīm ir apnicis atrasties tik tuvu neparedzamam un agresīvam kaimiņam. Kaimiņam, kas sirgst ar maniakālu pārākuma kompleksu un uzskata, ka tam ir tiesības valdīt pār citiem. Tagad agresora kaimiņiem ir iespēja nomierināt to uz visiem laikiem un atgūt to, kas reiz nelikumīgi atņemts.
Tieši tā mums būtu jāuztver Japānas valdības paziņojums par to, ka tā uzskata tā dēvētās Ziemeļu teritorijas (Kuriļu salu arhipelāga dienvidu salas – Habomai, Šikotanu un Iturupu) par daļu no Japānas teritorijas.
Tāpat arī Moldovas prezidente Maija Sandu ir pieprasījusi, lai Krievija izvāc savu karaspēku no neatzītās Piedņestras Moldāvu Republikas, jo tā ir neatdalāma Moldovas sastāvdaļa. Turklāt Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja ir oficiāli atzinusi Piedņestru par Krievijas okupētu teritoriju.
Ukraina nekad nebeigs atgādināt par to, kā 2014. gadā Krievija tai atņēma Krimu; arī Somijai vajadzētu padomāt par teritorijām ap Lādogas ezeru, kuras Padomju Savienība tai atņēma pēc Ziemas kara, kas ilga no 1939. līdz 1940. gadam.
Ir vēl kāda nelikumīgi atņemta teritorija, par kuru vēl pagaidām neviens nav atļāvies runāt šādā kontekstā – Kaļiņingradas apgabals ar tās galvaspilsētu Kaļiņingradu (agrāk – Kēnigsberga).
Protams, krievi uzskata, ka saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem šī ir viņiem piederoša teritorija, un viņi šo uzskatu ir gatavi aizstāvēt ar putām uz lupām. Taču fakts ir tāds, ka Padomju Savienība ieguva šo teritoriju uz 50 gadiem, sākot ar Potsdamas konferenci (1945. gada 17. jūlijs – 2. augusts). Tieši tad Staļins ieguva to, ko iekāroja jau Teherānas konferencē (1943. gada 28. novembris – 1. decembris), t.i. daļu Austrumprūsijas teritorijas, ieskaitot tās galvaspilsētu Kēnigsbergu.
Taču formulējums nebija tāds, kā Staļins to vēlējās – tas nebija uz mūžu, bet gan uz 50 gadiem. Turklāt teritorijai nebija paredzēts tikt iekļautai Padomju Savienības sastāvā, bet gan būt tās pārvaldītai. Potsdamas konferences dalībniekiem (PSRS, ASV, Lielbritānija) ar Vācijas līdzdalību 1995. gadā bija kopīgi jāpieņem galīgais lēmums par šī reģiona statusu. Kad Staļins Teherānas konferences laikā runāja par Kēnigsbergu, viņš uzstāja, ka Padomju Savienībai ir nepieciešama neaizsalstoša osta Baltijas jūrā. Otrā pasaules kara uzvarētāji vēlējās Vācijas demilitarizāciju, denacifikāciju un demokratizāciju, taču nevienā brīdī netika pieprasīta tās likvidācija.
Tiklīdz Padomju Savienība saņēma šo Austrumprūsijas teritoriju, tā pārvērta to militārā anklāvā un ieveda tajā karavīrus un militāro tehniku vesela militārā apgabala apmērā, kas ir kļuvis par pastāvīgu militāro draudu Eiropas valstīm. Kopš pirmās dienas Padomju pārvaldībā miermīlīgie vācu iedzīvotāji pilnībā sajuta, ko nozīmē zaudēt karā - zaudētāju liktenis ir būt uzvarētāja žēlastības varā.
Pēc tam nāca 1946.-1948. gadu deportācijas uz Padomju okupācijas zonu, kas vēlāk kļuva par Vācijas Demokrātisko Republiku jeb Austrumvāciju. Katra deportētā ģimene drīkstēja līdzi ņemt mantas, kas svēra ne vairāk kā 300 kilogramus. Vācieši nedrīkst to aizmirst.
Tāpat Vācijai ir laiks atbrīvoties no vainas apziņas par to, ka tā uzsāka Otro pasaules karu, kā arī no milzīgās pateicības krieviem par to, ka tie atļāva apvienot Austrumvāciju un Rietumvāciju. Vēsturnieki jau sen ir izgaismojuši Padomju Savienības lomu kara uzsākšanā – neatkarīgi no tā, vai krieviem tas patīk, vai ne.
Apvienošanās eiforijā Vācijā parakstīja dokumentu par to, ka tā atsakās no jebkādām pretenzijām uz teritorijām, kas atrodas ārpus Austrumvācijas un Rietumvācijas robežām. Taču neapstrīdams ir fakts, ka tieši šajā brīdī PSRS pārkāpa Potsdamas konferences vienošanos. Kad pienāca 1995. gads, Potsdamas konferences dalībnieki nepieņēma nevienu lēmumu par Kaļiņingradas apgabala statusu. Un tagad viss ir atkarīgs no tā, vai Vācija vēlas sākt runāt par Kaļiņingradas-Kēnigsbergas un pārējā reģiona atgūšanu. Šis ir īstais brīdis rīkoties.
Seko mums 
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
