Iesaki rakstu: 
Jau kādu laiku Kalnu Karabahā notika karadarbība. Jau kādu laiku Krievija izskatījās apmulsusi un nedroša. Iespējams, šis bija mānīgs priekšstats, jo Krievija atkal dabūja to, ko vēlējās. Saglabāja labas attiecības, vismaz publiski, kā ar Armēniju, tā arī ar Azerbaidžānu.
Kā tas izdevās – to vislabāk zinās procesā iesaistītie, bet esmu pārliecināts – katram no tiem būs bijuši savi motīvi, ber Azerbaidžāna atkal zaudē visvairāk. Protams, ka karadarbības pārtraukšanā kā tāda ir vissvarīgākais, bet maz ticams, ka šis bija Krievijas patiesais mērķis.
Tātad kāda bija notikumu attīstība lielos vilcienos? 2020.gada 27.septembrī sākās bruņots konflikts. Bija noslēgti pat vairāki pamieri, bet tie visi tikpat ātri tika pārkāpti. Krievija paziņoja, ka iesaistīsies tikai tad, kad Azerbaidžāna sāks apdraudēt Armēniju. Atgādinu, ka Armēnija ir KDLO dalībvalsts.
2020.gada 10.novembrī ar Krievijas starpniecību tiek noslēgts pamiers.
Noslēgtais pamiers paredz, ka Azerbaidžāna varēs paturēt visas atkarotās teritorijas, tostarp reģiona otro lielāko pilsētu Šušu, un armēņu spēkiem līdz 1.decembrim jānodod Azerbaidžānai kontrole par vēl citām teritorijām. Krievijas miera uzturētāji paliks Kalnu Karabahā vismaz piecus gadus un tiks izvietoti gar karojošo pušu kontakta līniju Kalnu Karabahā un gar Lačinas koridoru, kas savieno Kalnu Karabahu ar Armēniju.1
Viss jau izklausītos velnišķīgi jauki, ja vien iepriekšējā vakarā nebūtu noticis savdabīgs incidents, proti, 2020.gada 9.novembrī tika paziņots, ka Krievijas helikopters Mi-24 notriekts Armēnijas gaisa telpā, netālu no robežas ar Azerbaidžānu. Plašsaziņas līdzekļos norādīts, ka lidaparāts pavadījis autokolonnu no Krievijas militārās bāzes un ticis notriekts ar pārnēsājamo zenītraķešu iekārtu.2 Jāatzīmē, ka visnotaļ ātri Azerbaidžāna paziņoja, ka tās karavīri helikopteru ir notriekuši kļūdas pēc.
Tālāk viss notika kā labākajās filmās – Azerbaidžāna atvainojās par notriekšanu, Putins šo atvainošanos pieņēma. Kā Azerbaidžānā, tā arī Krievijā tika uzsākti divi kriminālprocesi. Pirmais par noziedzīgu nolaidību militārajā dienestā, bet otrais, Krievijā – par lidojuma drošības noteikumu vai gatavošanās tiem pārkāpšanu. Kļūda esot notikusi vairāku iemeslu dēļ.
Viss izklausās jauki un skaisti, ja nebūtu vairāki BET.
Pretstatā pierastajai praksei netiek nosaukts, kādas apdzīvotās vietas tuvumā helikopters ir ticis notriekts. Tikai pateikts, ka Armēnijas teritorijā. Kamdēļ šis svarīgi? Visnotaļ vienkārši – lidaparāts ir notriekts ar pārnēsājamo zenītraķešu iekārtu (turpmāk PZRK). Kā zināms, maksimālais PZRK lidojuma attālums neatkarīgi no ražotājvalsts ir
Paturam prātā, ka tas viss noticis diennakts tumšajā laikā. Tie, kuri kaut reizi ir bijuši Armēnijā un Azerbaidžānā, zinātu, ka šajās valstīs ir kalni. Līdz ar to maksimālo šaušanas attālumu nav iespējams realizēt pat dienā, kur nu vēl diennakts tumšajā laikā. Savukārt vispārināti pasakot – ej nu meklē, kur tas noticis un vai vispār noticis. Jebkurā gadījumā – no malas neviens nespēs neko pārbaudīt. Piezīmei - tikai meļiem ir kas slēpjams.
Nākamais – vai neviens neuzdeva sev jautājumu, ko tik tuvu Armēnijas un Azerbaidžānas robežām darīja Krievijas militārā autokolonna, kā dažās ziņās parādījās – no 102.Krievijas militārās bāzes, kura atrodas Gjurmi (Armēnija), kura faktiski atrodas pilnīgi otrā Armēnijas pusē? Lai būtu precīzāk – pa ceļiem no šīs bāzes līdz vistuvākajai Azerbaidžānas robežai ir aptuveni
Viena lieta, militārā kolonna blandās pa citas valsts teritoriju, tuvu vēl citas valsts teritorijai, otra, ja paskatāmies pēc PZRK darbības attālumiem, sanāk, ka viņi bijuši ļoti tuvu, bet ceļa virziens tik viens – Azerbaidžāna? Tad te rodas būtisks jautājums – ko tur darīja Krievijas armijas vienības? Turklāt noteikti nevaram runāt par atsevišķu automašīnu vai pat dažām automašīnām, ja piesedza no gaisa.
Visbeidzot – vai tad, ja lidaparāts notriekts Armēnijas gaisa telpā, tas netiek uzskatīts par uzbrukumu Armēnijai? Nemaz nerunāsim par uzbrukumu Krievijas lidaparātam, īpaši, ja atceramies, ka arī KDLO ir punkts, kurš nosaka, ka uzbrukums vienai dalībvalstij ir uzskatāms par uzbrukumu visām? Nelielai atkāpei: ja Azerbaidžāna atvainojās Krievijai, tad atvainošanās Armēnijai kaut kā netika dzirdēta?
Tas viss ir labs pamats dažādām pārdomām. Turpmāk manis minētais ir tikai pieņēmums, bet, pamatojoties uz iepriekš minēto informāciju, - visnotaļ iespējams.
Tātad Azerbaidžāna ar savu armiju grāva Armēniju, karojot Kalnu Karabahā. Armēņiem gāja, nu tā, maigi sakot - ļoti slikti. Krievijas bruņojums nebija nekāds glābējs, un Krievija, kaut skaitās sabiedrotais un partneris – KDLO, ne tik.
Savukārt Azerbaidžānai gāja visnotaļ labi. Bruņojums modernāks, un sabiedrotā valsts Turcija izrādījās sabiedrotā arī realitāte.
Tomēr Krievijai ļoti vēlējās kā saglabāt savu ietekmi, tā arī parādīties kā pasaules glābējai konfliktā, kuru patiesībā akcelerēja un uz kuru iedzīvojās, pārdodot bruņojumu abām pusēm. Piekritīsiet – sarežģīts uzdevums, bet ne tikai Krievijai, kurai provokāciju māksla noslīpēta līdz pēdējam.
Domāts, darīts – Armēnijas gaisa telpā notriec savu helikopteru vai vismaz zemē to dabū, apkalpe var pazust Krievijas plašajās ārēs, un neviens neuzzinās, ka palikuši dzīvi, bet būsim reāli – kas Putinam divas dzīvības? Pareizi – nekas.
Savukārt Azerbaidžānai var maigi paskaidrot: mums ir pierādījumi, ka jūs to izdarījāt. Kā iepriekš jau tika teikts – kamēr Azerbaidžānas kājas nav Armēnijā, mēs iekšā nejaucamies, bet, ja pārkāpsiet šo, tad izjutīsiet visu mūsu spēku. Un neviens jums nenoticēs, ka neesat neko darījuši. Mūsu pierādījumi būs tik pārliecinoši, ka neviens neprotestēs, un vispār, ja Krievija kaut ko saka, tad tā tas ir, un apkārtējie var domāt, ko vien vēlas.
Pēc šādas notikumu attīstības iezīmēšanas tiek pieklājīgi piedāvāts – atzīstiet, ka netīšām notriecāt, atvainojieties, un noslēdzam īstu pamieru. Īsāk sakot, izvēle – vai nu pamiers, vai arī mēs konstatējam, ka Azerbaidžāna uzbrukusi Armēnijas teritorijai, turklāt vēl Krievijas helikopteram. Ikkatrs no šiem apvainojumiem jau ir kā atsevišķs pamats, lai KDLO dalībvalstis spertu attiecīgus soļus, kā rezultātā Azerbaidžāna beidz pastāvēt.
Savukārt Armēnijai tiek pateikts – vai nu piekrītiet piedāvātam pamieram, vai arī ļausim Azerbaidžānai turpināt iesākto, jo skaidrs ir viens – paši ilgstoši nevarēsiet pretoties, bet iemeslu, kamdēļ uzskatīt, ka šis gadījums nav KDLO ievērības cienīgs vai atrodas ārpus tās kompetences, atradīsim.
Lai cik karstasinīgi varētu būt Azerbaidžānas un Armēnijas iedzīvotāji un to politiķi, viņi saprot, ka vienīgā iespēja katrai valstij turpināt savu eksistenci ir tikai piekrist Krievijas piedāvājumam.
Krievija atkal panāk to, ko vēlas, – miers reģionā ir atkarīgs no tās labvēlības, bruņojumu Armēnija no Krievijas pirks vēl labāk nekā agrāk, jo šajā nesaskaņā uzvarētājs var būt tikai viens, bet tas nozīmē, ka otrs ir... Arī Azerbaidžāna, kaut naudīgāka un ar spēcīgu sabiedroto, gan jau kaut ko iegādāsies no Krievijas.
Nav teikts, ka iepriekš rakstītais bija tieši tā, bet nav jau arī teikts, ka tā nebija, jo, piekritīsiet, tas viss izskatās visnotaļ dīvaini, un tur, kur Putina Krievija – tur nekas godīgs nenotiek.
1 https://www.apollo.lv/7106650/armenijas-premjers-pamieru-pieprasija-kalnu-karabahas-armija
2 https://sputniknewslv.com/world/20201110/14645087/Azerbaidzana-atzina-ka-notriekusi-Krievijas-helikopteri.html
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
