Krievi ir nosprieduši – ja nav taustāmas jēgas no viņu balsīm parlamentā, tad balsos par klauniem, būs vismaz jautrāk
Jānis Urbanovičs03.05.2023.
Komentāri (139)
Iesaki rakstu: 
Ukrainas karš liecina, ka pasaule nevar būt droša par globālo cilvēka saprātu. Putins ir pierādījis, ka civilizētā sabiedrībā 21. gadsimtā tas IR iespējams. Ukrainas karš iztukšo gan pasaules materiālās rezerves, gan emocijas. Latvijas iespaids uz globālām lietām nav liels. Taču mums jārīkojas, lai sakārtotu savu valsti un mēs būtu gatavi sliktākajiem scenārijiem, kuri diemžēl IR iespējami.
Nākotnes izaicinājumu priekšā mēs nestāvam kā vienota sabiedrība. Un tas ir mūsu Ahilleja papēdis, nevis nepietiekams karavīru vai tanku skaits.
Atjaunotās neatkarības 30 gados mēs no politiskās nācijas ideāla esam tikai attālinājušies, nevis tam pietuvojušies. Ekonomikā panākumu nav, valdošajai elitei vajag demonstrēt citus savus varoņdarbus. Latvijai jāsaprot, ka labumi no Eiropas nāks arvien skopāk – daudz no ES "taukiem" nosmēla pandēmija un vēl vairāk – karš. Un mēs atšķirībā no kaimiņiem saņemto atbalstu esam slikti ieguldījuši, vairāk apēduši. Mums bija pārāk daudz kāru mutu pie koalīcijas galda.
Kad valdošie pašu pieļauto atpalicību vairs nevar noslēpt, tad ar desmitkārtīgu jaudu "jāatkrievisko Latvija". Krievi (mūsu krievi!) pie visa vainīgi, kurš gan cits. Krievu valoda, kultūra, teātris, Puškins – nost! Ja vēl nesaprot, jāsarīko kādi paraugdemonstrējumi 2. decembrī – ārpolitiski būs kauns, bet iekšpolitiski noderēs! Viens no lielākajiem pēdējā laika paradoksiem – darīt visu, lai krievi pēc iespējas kuplākā skaitā atstātu Latviju, un vienlaikus žēloties, ka darbaspēka trūkuma dēļ vajadzēs atvērt vārtus migrācijai!
Šīs politikas izraisītā krievu vilšanās ir dziļāka, nekā latviešu sabiedrībai liekas. Viņi ir skaidri nolasījuši nacionāļu sūtīto "mesidžu" – jums nav un nebūs līdzvērtīgu tiesību šajā valstī. Jūs tās neizcīnīsiet parlamentā. "Saskaņa" mēģināja, bet 20 gadu laikā šie centieni nav vainagojušies ar panākumiem. Mums politikā nebija sabiedroto, jo pieprasījums ir pēc pretējā – nesaskaņas.
Satversmes preambulas "audžutēvs" un valdošās koalīcijas kodols atļaujas pasludināt, ka visas Saeimas deputātu balsis nav līdzvērtīgas. Vai ir iespējams vēl skaidrāk un aizskarošāk pateikt, ka "nevērtīgos deputātus" ievēlējuši mazāk vērtīgi pilsoņi?!
Un krievi ir nosprieduši – ja nav taustāmas jēgas no viņu balsīm parlamentā, tad balsos par klauniem, būs vismaz jautrāk. Tagad vieni tirgo krievu sāpi kā "TikTok" priekšnesumu, citi ar krieviem baida latviešus. Kopumā parlaments arvien smagāk degradē vienotas politiskas nācijas ideju.
Tas ir strupceļš. Cittautiešu pārdzīvojumus un cerības ir svarīgi apzināt – tā ir nacionālās politikas būtiska daļa. Jo īpaši tāpēc, ka kaimiņos ir karš. "Lielā dzimtene" ir tepat blakus, un tā modri vēro. Lai kā censtos mediju uzraudzītāji, Krievijas TV tiek pie sava skatītāja Latvijā. Stacionārā televizora apkarošana zaudē televizoram, kas mums katram ir kabatā un ko nav iespējams atslēgt. Krievija neatlaidīgi nodarbojas ar mūsu krieviem, jo mēs paši to augstprātīgi nedarām.
Ir zudusi ilūzija, ka pārskatāmā nākotnē Saeima iegūs pietiekamu viedumu, lai varētu integrācijas jautājumus risināt bez dusmām un aizspriedumiem. Parlamentārais diskurss diemžēl ir šovs, kur katrs orientējas uz savu auditoriju, kuras aplausus vēlēšanās grib izpelnīties.
Tāpēc šai problemātikai acīmredzot ir nepieciešama sava institūcija – nopietns, autoritatīvs un kompakts integrācijas lietu sekretariāts, kas strādātu pie problēmjautājumiem un rekomendācijām. Ar ekspertiem, kuru zināšanas un pieredze būtu starptautiski atzīta un cienījama. Ar cilvēkiem, kuri apzinātos savu misiju – apvienot, nešķelt. Es ticu, ka mums tādi ir – sociālo jautājumu pētnieki, tiesiskuma eksperti.
Integrācijas lietu institūcijai vajadzētu izstrādāt vispārējus principus, tostarp ētiskus, kas nedrīkst tikt pārkāpti attieksmē pret cittautiešiem. Kā viens no svarīgākajiem – viņu pašu iesaiste, kā tas pieņemts pilsoniskā sabiedrībā. Šīs institūcijas rezolūcijai vajadzētu būt uz katra likumprojekta, kas specifiski skar krievus un citas mazākumtautības.
Šāda institūcija jāveido izpildvarā: Valsts kancelejas, Ministru prezidenta vai kādas ministrijas pārraudzībā, - tas pat nav tik svarīgi. Izceļot problēmu analīzi un lēmumu sagatavošanu no politizētas vides Saeimā, ir iespēja plānveidīgam darbam un profesionālai pieejai. Tajā pašā laikā vērsties šajā institūcijā ar idejām un iesaistīties integrācijas problēmu risināšanā varētu visa spektra politiskie spēki.
Krievi – vismaz ceturtā daļa no mūsu valsts pilsoņu kopuma. Ar dažādiem uzskatiem, ar atšķirīgu izpratni par savu vietu Latvijā. Milzīga rezerve visam politiskajam spektram, ja katrs politiskais virziens viņus iesaistītu, nevis atgrūstu. Varai vajadzētu būt ieinteresētai šādi meklēt izeju no strupceļa, apzinoties gan pastāvošos iekšējos draudus, gan savas potenciālās iespējas.
Laiks negaida. Pasaule dzīvo turbulentā periodā. Mums jārīkojas, jo integrētu sabiedrību nevar izveidot "rīt uz brokastlaiku", tas prasīs gadus. Bet mūsu Ahilleja papēdis ir vilinošs mērķis tiem, kas gribētu Latviju spridzināt no iekšienes.
Seko mums 
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
