Skaidrs, ka Krievijai tāpat kā jebkurai suverēnai valstij, sevišķi jau lielvalstij, ir savi plāni attiecībā uz kaimiņvalstīm un ne tikai. Re:Baltica paziņojums, ka Kremlim tādi ir, latviešiem patiešām var skanēt kā sensācija, jo Latvijai nekādas savas stratēģijas nav – valsts vadība izpilda to, ko tai diktē saimnieki Briselē, Vašingtonā un Davosā. Tiesa, par letiņu viltīgu plānu var uzskatīt pārcenšanos, sagandējot visu vairāk, nekā sizerēns pavēlējis.
Tikmēr publiskotie it kā nopludinātie Kremļa slepenie dokumenti, manuprāt, ir izsūkti no pirksta vai no kurienes tur tagad pieņemts. Visticamāk, tos uz celīša sacerējis kāds inkluzivitātes dēļ pie studijām pielaists tukšgalvis politoloģijā. Minētie stratēģiskie mērķi, kuriem it kā vajadzēja nodrošināt Baltijā Krievijai draudzīgas vadības, sen vairs nav aktuāli. Šādas ieceres prasa lielus ieguldījumu, taču Krievijas Federācija (KF) nav PSRS, kas šķiežas ar naudu, it īpaši, ja iezemiešu ārpolitiku nosaka trešā puse. Pēdējais “eļļošanu” prasošais plāns bija noturēt tranzītu, kamēr netiks izveidota alternatīva pašā Krievzemē. Vēlāk Kremlis aizklapēja biznesa ieceres Latvijā. Protams, individuāli sakari ar risku pašiem uzņēmējiem ir palikuši.
Nenoliedzami, pastāv jautājums, kāda loma Kremļa nodomos iekritīs Latvijā dzīvojošajiem krieviem. Savulaik Dievzemīti smagi skāra PSRS piekoptā kolonizācija un rusifikācija. Turklāt tieši “Brīvā pasaule” savu apsvērumu vadīta neļāva Latvijā īstenot dekolonizāciju. Pēc neatkarības atjaunošanas vietējā vara “uzmeta” valstij lojālos krievus, dāvinot milzu preferences interfrontiešiem, kas, saņēmuši no kompartijas starta kapitālu, kļuva par ietekmīgiem buržujiem.
Vienlaikus līdz šim nebija pamata uzskatīt Latvijas krievus (t. sk. pārkrievotos cittautiešus) par KF piekto kolonu, kas nenozīmē, ka viņiem nav savas vēlmes. Tāpat, lai kā etniskā dzimtene nevilināja saviešus, reti kurš pameta par pamāti kļuvušo Latviju. Krievvalodīgo politiskie pārstāvji iz “Saskaņas” ēda ar latvju vagariem no vienas siles. Patlaban krievi savā vairumā tāpat kā latvieši attiecībā pret varu ir kusla mietpilsoņu masa. Jāatzīst, ka iebaidīšanā un represijās režīms ir godam pacenties. Šajā ziņā Latviju var dēvēt par mazo Krieviju – gan latvju, gan krievu revolucionārā pagātne ir gandrīz neatgriezeniski izdzēsta.
Kremlim globālās rīvēšanās laikā ir svarīgi nevis izveidot siltumnīcas apstākļus krievvalodīgajiem Dievzemītē, bet, lai vietējie vadīkļi radītu “vatņikiem” maksimālu diskomfortu cerībā ja ne uz apspiesto atklātu dumpi, tad vismaz slēptu graujošo darbību. Jāsaka, ka Kariņa valdība lieliski tiek galā ar šo uzdevumu. Krievu pazemošana ieguvusi valstiskus apmērus.
Kara apstākļos Krievija ir ieinteresēta, lai nedraudzīgajās valstīs pie varas nonāktu visnotaļ nekompeNtenti un pagrimuši politiķi, kuri novestu savus valdījumus līdz kliņķim, tādējādi vājinot kolektīvos Rietumus. Tāpat Kremļa interesēs ir depopulācija (kā piemērs – LGBTQI+ uzvaras gājiens) un tumsonība (inkluzivitāte pret profesionālismu) pretinieka lēģerī. Šos āķus “civilizētā pasaule” jau ir norijusi un diez vai izbēgs no degradācijas, ja vien ASV pie teikšanas nenāks trampisti.
Tā ir ilgtermiņa spēle. Turklāt nedrīkst nomest no svariem civilizācijas atiestatījuma faktoru. Krievijā Švaba anštaltei ir liela ietekme, lai gan cilvēces izdeldētāji spēlē pret visām pusēm. Vēl jāņem vērā, ka Kremlim ir vairāki torņi, kas brīžam viens otru apkaro trakāk nekā ārējo ienaidnieku, tāpēc ļautiņiem, kas orientējas uz Krieviju var iznākt smagi apdedzināties savās gaidās.
Rečekistu izplatītā sacerējuma bīstamība sabiedrībai slēpjas apstāklī, ka ļaudis tiek dezorientēti un vairs neatšķir kaitnieku (lasi – potenciālu Krievijas aģentu) sev līdzās no patriota. Patiesībā šie jēdzieni pat mainīti vietām. Tie, kas ved nāciju iznīcībā, nelietīgi valkā patriota vārdu, bet tos, kas cenšas glābt valsti no posta, kristī par kremliniem.