Kremļa kreisi labējā šaha spēle: Rietumu nacionālistu muļķošana un izdevība, ko Krievijas propagandistiem sniedz ekstrēmie liberāļi

1. Čekas radītā politkorektuma un pašnoliegšanas tradīcija Rietumos

Kad Rietumu kreisie intelektuāļi saprata, ka strādnieku šķira ir pārāk konservatīva vispasaules revolūcijas idejas sagremošanai, viņi sāka raudzīties pēc alternatīvām “apspiestajām šķirām”. Patiesībā šie procesi aizsākušies jau krietni sen – 19. gadsimtā. Taču, kad publiski kļuva zināmi staļiniskā režīma noziegumi, kreisās simpātijas bija ārkārtīgi grūti pamatot publiskajā telpā. Turklāt līdztekus loģiskajai un neatgriezeniskajai staļinisma diskreditācijai bija vērojams arī proletāriskās vēlētāju bāzes skaitliskais sarukums. Tāpēc nepieciešamība pēc alternatīvām “apspiestajām šķirām” kā līdzekļa radikālu sabiedrisku pārmaiņu īstenošanai kļuva sevišķi degoša. Piemēram, 1960. gados kreisie solidarizējās ar radikālajām melnādaino tiesību aktīvistu kustībām ASV un zemnieku partizāniem no Centrālamerikas līdz Dienvidķīnas jūrai.

Mūsdienās vecuveco marksistu plānu reformēt sabiedrību, sagraujot tradicionālās vērtības un ieviešot radikālas sociālās pārmaiņas, ir ievērojami “uzlabojuši” cilvēki, kuri dēvē sevi par liberāļiem. Ekonomiski šie cilvēki var atrasties gan skalas labajā, gan kreisajā galā; tas, uz ko viņi koncentrējas, ir “apspiesto šķiru” mērķtiecīga meklēšana. Šodien tās tiek atrastas starp dažnedažādām minoritātēm vai mākslīgi izveidotām grupām vai subkultūrām: etniskām, dzimuma vai pat balstītām uz diētu un ēšanas paradumiem (kā vegāni).

Šim liberālismam ir maz kopīga ar klasisko politisko ideoloģiju, ko sauca šai pašā vārdā, ar tā brīvībām un cieņu pret indivīdiem. Vienīgā brīvība šai deģenerētajā liberālisma formā ir negatīvā brīvība jeb “brīvība no”. Maskējies kā progress, mode un “21. gadsimts”, tas vēlas atbrīvot mūs – pat tos, kuri nevēlas tikt “atbrīvoti”, – no visa, ko cilvēce atzinusi par svarīgu un vērtīgu jau gadsimtiem ilgi: identitātes, tēvzemes sajūtas, ģimenes, augsti attīstītas kultūras, skaistuma un garīguma.  Šo liberāļuprāt, tie, kuri visbeidzot ir pilnīgi “atbrīvoti”, var saņemt augstāko “apbalvojumu”- tikt pieskaitīti augstākajai – toleranto cilvēku – kastai. Turpmāk šo virzienu saukšu par ekstrēmo liberālismu.

Šādi procesi noritēja Rietumos, kamēr Eiropas Austrumu daļa cieta zem līdzvērtīgi kroplas, taču varenas ideoloģijas, kas, turklāt, savu oponentu apklusināšanai pielietoja krietni vien skarbākas metodes. Kad mēs no šīs dzelzs dūres atbrīvojāmies, diemžēl mums neizdevās atgriezties tajos Rietumos, kādus tos atcerējāmies kopš laika, kad bijām spiesti tos pamest. Atšķirtības desmitgadēs bija noritējušas ievērojamas pārmaiņas, kuras nenotika bez čekas “laipnas” palīdzības. Ar dažu piemēru palīdzību izskaidrošu čekas pūliņus spēcināt toreiz Rietumos vēl joprojām marginālo ekstrēmā liberālisma virzienu.

Bijušais VDK aģents Jurijs Bezmenovs alias Tomass Šūmans (1939-1993), kurš Aukstā kara laikā pārgāja Rietumu pusē, sniedzis izsmeļošus čekas taktikas aprakstus, tās ieceri aprakstot kā pakāpenisku Rietumu ideoloģisko sagrābšanu. 12 gadus pats personīgi veicis šo darbu, Bezmenovs detalizēti apraksta, kā čeka pārvērta par saviem ietekmes aģentiem feministu, LGBT un dažādu citu „minoritāšu” tiesību aizstāvju kustības ASV un citur Rietumos. Pats simpatizējot klasiskajām Rietumu brīvībām, Bezmenovs atklāja shēmu, kas ar šo noderīgo idiotu rokām paredzēja demontēt tradicionālo Rietumu sabiedrību un tās vērtības. Saskaņā ar Bezmenova atklāto shēmu, aģenti tika iefiltrēti medijos, marginālajās ekstrēmi liberālajās organizācijās un izglītības sistēmā.

Latviešu dubultaģents Imants Lešinskis alias Pīters Dorns (1931-1985) kā oficiāls čekists 20 gadus piespēlējis informāciju CIP un vēlāk pieprasījis un arī ieguvis patvērumu ASV. Lešinskis bija de facto VDK struktūrvienības – Latvijas Komitejas kultūras sakariem ar latviešiem ārzemēs – Prezidija priekšsēdētājs. Viņa galvenais uzdevums bija šķelt trimdas latviešu sabiedrību. Arī Lešinskis starp vairākiem čekas darbības virzieniem sava nekrietnā mērķa sasniegšanai iezīmēja laika ziņā ar Bezmenova aprakstītajām sakritīgu aktivitāti – kontaktu dibināšanu ar ultraliberāliem un kreisiem radikāļiem Rietumu latviešu jaunatnes vidē, ar ko nodarbojās kultūras sakaru komitejas Jaunatnes sekcija. Šie pūliņi vainagojās ar panākumiem. Kā raksta Lešinskis, šie radikāļi nāca no pārtikušām, nacionāli domājošām latviešu ģimenēm: „Iespaidojušies no kustībām pret karu Vjetnamā, pret Irānas šahu u.tml., viņi bija izlēmuši nevis cīnīties pret Padomju Latviju, bet gan tai palīdzēt.”

Bijušais CIP aģents Kents Klaizbijs uzskata, ka boļševiku centieni „sagrābt” Rietumus aizsākušies jau drīz pēc apvērsuma 1917. gadā, kad Ļeņins sapratis, ka bez nelielas piepalīdzēšanas Vispasaules boļševistiskā revolūcija „neies krastā”. Boļševiku aģentu centienu uzdevums bija sagraut ASV nācijas morālo kodolu. Arī Klaizbī norāda, ka čeka koncentrējas uz sava vēstījuma iefiltrēšanu medijos, Holivudā un izglītības sistēmā, turklāt šīs ietekme ir slēpta un, Klaizbijprāt, tā joprojām turpinās.  Daudzi amerikāņu progresīvie dedzīgi iesaistījās komunistu izveidotajās un vadītajās organizācijās; citi, kuri nebija aktīvi iesaistīti, komunistu iedēstītos lozungus pieņēma kā savu jauno evaņģēliju. VDK mērķis bija amerikāņiem likt noticēt, ka valsts ir slikta (un vai „failed state” retorika netiek izmantota mūsdienu Krievijas informatīvajos uzbrukumos dažādiem mērķiem gan viņpus, gan šaipus kādreizējā dzelzs priekškara?).

Grāmatā „Willing accomplices” jeb “Brīvprātīgi līdzdalībnieki” Klaizbijs apraksta, kā VDK radīja politkorektuma ideoloģiju un no tās izrietošo vēstījumu par tradicionālo sabiedrību kā rasisma, seksisma, ksenofobijas citadeli, ko atliek vien noārdīt. Šis vēstījums ir mūsdienu ekstrēmā liberālisma kodols. Par politkorektuma „tēvu” Klaizbijs uzskata aģentu Villiju Mincenbergu (Willi Műnzenberg, 1889-1940), ciešu Kominternes un padomju slepenpolicijas un vēlākās čekas sabiedroto. Mincenbergs kā ļoti talantīgs propagandists iedzīvinājis praksi, kas zeļ un plaukst arī „pašreizējā gadsimtā” – jebkura politkorektuma dogmu kritiķa automātisku iezīmēšanu par ļaunu un, visticamāk, stulbu fanātiķi.

Bez Mincenberga Klaizbijs min arī citus ietekmes aģentus, piemēram, Valteru Duranti (Walter Duranty), Baltā nama atzinību un 1932. gada Pulicera prēmiju saņēmušo laikraksta “The New York Times” korespondentu Maskavā, kurš sekmīgi piesedza Golodomoru, un Dorotiju Pārkeri (Dorothy Parker), starp citu, dzimušu Rotšīldu, kura kopā ar Mincenbergu dibinājusi Holivudas antinacistisko līgu un citas radniecīgas organizācijas ar šķietami pozitīviem mērķiem, kurām pievienojās daudzi radošās inteliģences pārstāvji. Starp citu, tie nedaudzie Valtera Duranti kolēģi, kuri ap šo pašu laiku bāzējās toreizējā PSRS vai apkārtējo brīvo valstu teritorijās, un palika brīvi no čekas ietekmes, uzdrošinoties ziņot taisnību par notiekošo PSRS (piemēram, jau minēto Golodomoru), piedzīvoja izsmieklu un izstumšanu no amata brāļu vidus.

Viņu šokējošie ziņojumi plašākā publikā tika uztverti kā naidīgu labējo safabricētas pasakas par režīmu “sociālo taisnīguma valstī” (līdzīgu attieksmi no pamatstraumes medijiem mūsdienās vērojam attiecībā uz DĀR pašreiz notiekošajām masveidīgajām balto fermeru slepkavībām). Tādu likteni piedzīvoja Rīgā bāzētais “Chicago Tribune” korespondents Donalds Dejs, kura pārliecība neļāva pieņemt grūti atraidāmos čekas piedāvājumus (Rīgas periodu Dejs aprakstījis grāmatā, kas daudz atklāj arī par toreizējo Latvijas politisko lauku). Turpretī augsti cienītās autoritātes Duranti ziņojumu par komunistu uzcelto (jāpiebilst, dabā nepastāvošo) otro dzelzceļa līniju paralēli Transsibīrijas maģistrālei ASV Nacionālā ģeogrāfijas biedrība uztvēra tik nopietni, ka šis “spoku dzelzceļš” ilgstoši tika attēlots kartēs.

Arī amerikāņu politiskais aktīvists un rakstnieks Roberts Velšs savā slavenajā 1958. gada runā brīdina par to pašu – viņš uzskatīja, ka komunisti mērķtiecīgi cenšas ielauzties amerikāņu apziņā un sistemātiski pakāpeniski graut ASV suverenitāti, un iesēt padošanās garu visā brīvajā pasaulē.

Visu šo procesu iznākums ir plaši izplatīta Rietumu pašnoliegšanās, izdzīvošanas instinkta zudums un visneiedomājamākie kolektīvā ārprāta gadījumi, kā, piemēram, t.s. dzimtes (jeb džendera) studiju programmas universitātēs. Politkorektums ieņem arvien groteskākas formas. Mūsdienās Rietumos jebkura lepnuma izpausme par saviem senčiem vai kultūras mantojumu var tikt tulkota kā rasisma un naida izpausmes. Pat intelektuāla diskusija par “aizliegtajām tēmām”, kurās ir ekstrēmā liberālisma ideologu nostiprināts aksiomātisks “galalēmums”, tiks izņirgta un apklusināta. Orvela aprakstītā jaunruna un pašcenzūra sit nebijuši augstu vilni. Dabiski, ka šāda liekulība un aprobežotība loģiski domājošos cilvēkos rada pretestību.

 2.Viltus alternatīvas piedāvāšana apspiestajiem sabiedrības locekļiem

Eiropas un Amerikas ekstrēmo liberāļu histēriskā un nekonstruktīvā pozīcija, nevēlēšanās atzīt konservatīvo un nacionālistu pamattiesības uz politisko pārstāvniecību un vārda brīvību, diemžēl mudina pēdējos meklēt sabiedrotos pašās drūmākajās vietās. Šajos apstākļos daudzi no Rietumu (un ne tikai) labējiem uzķeras uz Putina režīma piedāvāto šķietamo alternatīvu – iedomāto Krieviju, ko viņi muļķīgi uzskata par nacionālisma, morāles, kristīgo un tradicionālo vērtību cietoksni. Šos maldus nenoliedzami stiprina pamatstraumes mediju vēršanās pret Putinu kā “fašistu” un “galēji labējo radikāli’- respektīvi, izmantojot to pašu retoriku, kādu tie Rietumos pielieto pret jebkuru nacionālkonservatīvu uzskatu iemiesotāju, tādējādi šajos cilvēkos radot identificēšanos un empātiju ar šādi aplamāto režīmu. Protams, mēs Latvijā saprotam, ka šis fantāzijas auglis par Putina režīma nacionālismu un konservatīvismu ir pilnīgs oksimorons. Lai kādas arī vērtības nepiemistu Putinam, tās balstās uz politisko izdevīgumu. Rietumniekiem jāsaprot, ka Krievija ir ieinteresēta vājā, nevis stiprā Eiropā un ASV. Par laimi, vairums no mums, kas cietuši zem PSRS/Krievijas varas, spēj saskatīt cauri šīm nepatiesībām, kas daudzus Rietumu labējos vai nu naivuma, vai vēlmju domāšanas dēļ padara aklus:

Putins ir publiski paziņojis, ka PSRS sabrukums ir 20. gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa;

Staļina un līdzvērtīgu personu pieminekļu uzstādīšana mūsdienu Krievijā;

Maskava ir viena no visvairāk islamizētajām Eiropas galvaspilsētām – krievu nacionālisti lēš, ka krievi šai pilsētā jau ir minoritāte;

Krievija faktiski ir multikulturāla impērija, kas mēģina iznīcināt un absorbēt nacionālas Eiropas valstis;

Šķiršanos, abortu, narkomānijas, alkoholisma, slepkavību, korupcijas un prostitūcijas rādītāji ir ārkārtīgi augsti – augstāki nekā jebkurā Rietumu valstī;

Krievijas Pareizticīgā baznīca ķeizaram devusi ne vien to, kas ķeizaram pienākas, bet ilgstoši apkalpojusi valdošo režīmu;

Pastāv nekontrolēta musulmaņu imigrācija no Centrālāzijas valstīm (arī tiem rietumniekiem, kuri gluži vienkārši ir brutāli uzpirkti, vajadzētu aizdomāties par šādu iespējamību: ja islamizācijas ātrumi Krievijā paliek līdzšinējie, nav nemaz tik tālu no jauna kalifāta ar kodolieročiem);

Austrumu reģionos notiek masveidīga ķīniešu imigrācija;

Patiesie krievu nacionālisti tiek vajāti un ieslodzīti uz safabricētu krimināllietu pamata;

Krievija ir iesaistīta nesenajā migrācijas krīzē, kas satricināja Eiropu (netieši – tās militārajai intervencei Sīrijā izraisot bēgļu plūsmas, tieši – veicinot migrantu pieplūdumu ES: atsevišķu NATO robežvalstu augstākie virsnieki apgalvo, ka starp cilvēktirgoņiem ir daudz FSB aģentu; turklāt neaizmirsīsim par migrantu “arktisko” plūsmu, kas caur Krieviju ved uz Somiju un Norvēģiju);

Krievija izmanto Rietumu apsēstību ar “toleranci”, lai savus tautiešus, kas izvietoti mērķvalstīs pa visu perimetru, padarītu par piekto kolonnu, kas tiek stiprināta ar ekstrēmo liberāļu (piemēram, EK Cilvēktiesību komisāru…) rokām;

Krievija savas kaimiņvalstis apsūdz starptautiskās organizācijās nacisma un fašisma atdzimšanā un minoritāšu tiesību pārkāpšanā;

Amerikāņu Alt-right kustības dalībnieki varētu būt pārsteigti par striktajiem ieroču kontroles likumiem Krievijā;

…un tā tālāk.

Kurš gan vēl varētu turēt skapī pienaglotu šādu sarakstu un turpināt uzdoties par nacionālisma un tradicionālo vērtību cietoksni?

Šādā ziņā daudzi Rietumu labējie dīvainā kārtā atgādina 20. gadsimta kreisos, kuri mīļuprāt ļāvās noticēties pasakām par staļinismu. Taču viņiem būtu jāsaprot, ka Krievija ir ieinteresēta tikai vājos un pašnoliedzošos Rietumos. Tāpēc tā arī veicina ekstrēmā liberālisma lāstu. Fakts, ka Krievija izmanto ekstrēmā liberālisma neglītākos piemērus no Rietumiem pati sava tēla uzspodrināšanai, nebūt nenozīmē aktīvu pretdarbību tam, kā to bieži pārprot Rietumu nacionālisti. Šis pārpratums varbūt daļēji radies kā sekas krievu mentalitātes neizprašanai, jo rietumnieki bieži vien acīmredzamo cenšas izskaidrot paši caur savu prizmu, līdz galam nenovērtējot mentalitāšu atšķirības, kas tomēr ir ievērojamas. Kā rakstīja Latvijas Brīvības cīņu vadošais ģenerālis Pēteris Radziņš:

“Rietumeiropa nepazīst Krievijas dabu; viņa nepazīst krievu tautu, viņa nezina, kas ir krievu „troika”, kuru satrakoti zirgi nes pār sniega tuksnešiem; šī „troika” zem zvārguļu skaņas kā putns lido pa sniega ceļu, bet viņa tomēr nonāk pie mērķa, lai arī šis mērķis būtu – tikai fantāzija. [..] Krievija ir mīkla, kuru vēl neviens ārzemnieks nav spējis atminēt; bet katrs, kurš ir mēģinājis ar spēku atklāt Krievijas noslēpumus, ir Krievijā noslīcis.” Viņš uzsvēra krievu tautai raksturīgo domāšanas veidu “jo sliktāk, jo labāk” un citēja krievu sakāmvārdu: „što ruskomu zdorovo, to ņemcu (domāts inostrancu) smertj” – „kas krievam veselīgs, tas vācietim (ārzemniekam) nāve”. Pie līdzīgiem secinājumiem bija nonācis Vācijas kanclers Bismarks, kurš, starp citu, prata krievu valodu un bija dienējis Pēterburgā kā Prūsijas sūtnis.

Es nedomāju, ka Rietumu labējiem vajadzētu mēģināt atminēt Krievijas mīklu. Taču viņiem vajadzētu mēģināt izvairīties no tās nodevības pret daļu no savas pašu civilizācijas, ko Rietumi reiz jau veica Potsdamā un Jaltā.

Novērtē šo rakstu: