Kremļa koalīcija ieņem noslēdzošās aprises: KPV LV pievienojas “aģents Šmits”
Jānis Rubenis01.08.2018.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Šīs nedēļas sākumā vietējā populistu partija KPV LV ieguva jaunu papildinājumu RĪGA TV 24 raidījuma “Nacionālo interešu klubs” vadītāja un Latvijas Zivjrūpnieku asociācijas prezidenta Didža Šmita veidolā. Neskatoties uz Šmita vadītā raidījuma “Nacionālais interešu klubs” šķietami patriotisko nosaukumu, viņa personīgos uzskatus ir grūti raksturot kā “nacionālus”. Tieši pretēji, Šmita kunga iepriekšējo gadu aktivitātes liek domāt, ka šis cilvēks patiesībā strādā atsevišķu oligarhu un Kremļa labā pret Latvijas nacionālajām interesēm.
Šī iemesla dēļ mēģināšu izcelt vairākas epizodes no Šmita kunga biogrāfijas, kuras, manuprāt, atklāj KPV LV jaunākā biedra patiesos politiskos uzskatus, kā arī personas, kuras stāv aiz viņa.
Pirmkārt, kā Zivrūpnieku asociācijas prezidents D.Šmits ir vairākkārtēji sniedzis komentārus un ticis citēts kā Latvijas, tā arī Krievijas prokremliskajos medijos. Latvijas – Krievijas attiecības Šmits Kremļa medijos ir ar lielāku vai mazāku aktivitāti komentējis kopš 2014.gada.
Šmita nostāja visos gadījumos bijusi vienāda – Latvijai ir jāsadarbojas ar Maskavu, sankcijas pret Krieviju ir jāatceļ, Latvija nevar pastāvēt bez ekonomiskās sadarbības ar Krieviju.
Secinu, ka Šmita kungs kopš 2014.gada ir aktīvi piedalījies Kremļa informācijas karā pret Latvijas valsti, kā ietvaros sekmīgi ir pildījis noderīgā idiota lomu, lai pārliecinātu sabiedrību par nepieciešamību atjaunot ciešus ekonomiskos sakarus ar Krieviju, kā arī kritizējis Latvijas prorietumnieciski orientēto ārlietu resoru.
Esmu atlasījis vairākus virsrakstus no Kremļa kontrolētajiem medijiem – newsbalt.ru, sputniknewslv.com informācijas aģentūrām “RIA Novosti”, “Regnum”, telekanāliem “NTV” un “Russia Today”, kā arī no vietējiem prokremliskajiem medijiem – press.lv, mixnews.lv, radio “Baltkom”, kuri ir izmantojuši Šmita komentārus Latvijas valsts diskreditēšanas nolūkā. Pēdējo 4 gadu laikā Šmita kunga komentāri iemantojuši cieņu visplašākajā prokremlisko mediju spektrā, sākot no Aizsardzības ministrijas kontrolētā telekanāla “Zvezda”, beidzot ar bēdīgi slavenajiem “Russia Today” un “Sputnik”.
Otrkārt, par Šmita kunga prokremlisko orientāciju tuvākā perspektīvā liecina arī viņa divdomīgā attieksme pret batistu mācītāja Pētera Sproģa kļūšanu par “Saskaņas” prezidenta amata kandidātu.
Sociālajos tīklos Maskavas ģeopolitisko vēstījumu tiražētājs Šmits šausminājās par pret Sproģi uzsākto “nomelnošanas kampaņu”, teoretizēja “vai tai līdzi seko Latvijas specdienesti”, kā arī attaisnoja mācītāja neveiksmīgos izteikumus saistībā ar Latvijas diplomātijas tēvu Zigfrīdu Anna Meierovicu. Šmita kunga nostāja bija skaidra – Sproģis tiek nepamatoti nomelnots, bet “Saskaņa” ir vienīgā partija, kas vismaz cenšas Latvijas politikā iesaistīt godājamus cilvēkus. Šmita kungs ir atklāti simpatizējis “Saskaņai” un Pēterim Sproģim.
Treškārt, aizdomas par Šmita politisko aizmuguri ir tieši saistītas ar viņa iepriekšējo mēģinājumu iesaistīties Latvijas politikā. 2009.gada martā Šmita kungs nodibināja partiju “Jaunlatvija”. Partijas dibināšanā bija iesaistīts ekspremjers Guntis Ulmanis, savukārt portāls kompromat ziņoja, ka partijas finansētājs būs miljonārs Oļegs Stepanovs un tai svētību ir devis “krievu pasaules” adepts Jānis Jurkāns.
Vēlāk izrādījās, ka “Jaunlatvija”, visticamāk, bija plānota kā viena no Šķēles un Šlesera satelīta partijām gaidāmajās Saeimas vēlēšanās. Interešu konflikta dēļ tālāka sadarbība starp “Jaunlatviju” un oligarhu kontrolēto “Par Labu Latviju” oficiāli neizdevās, taču tas neliedza Šmita kungam piedalīties “Par Labu Latviju” atklāšanas sapulcē.
Šmita kunga iepriekšējā politiskā darbība liecina, ka viņš ir bijis tieši saistīts ar oligarhu Aināru Šleseru, uz kuru jau kādu laiku krīt aizdomas arī par sadarbību ar Šmita jauno partiju KPV LV.
Ceturtkārt, Latvijas interneta ārēs pēdējās dienās ir noklīdusi kāda nesen uzņemta fotogrāfija, kurā D.Šmits ir redzams, sēžot pie viena galdiņa kafejnīcā ar “Saskaņas” premjera amata kandidātu Vjačeslavu Dombrovski. Pats Šmits skaidro, ka tikšanos organizējis, lai uzaicinātu Dombrovski uz interviju savā toreizējā darbavietā RĪGA TV 24.
Manuprāt, Šmita un Dombrovska tikšanās patiesie iemesli bija politiski, tā kā baumas par Šmita eventuālu pievienošanos KPV LV kuluāros klīda krietni pirms oficiāla paziņojuma. Līdz ar to nav saprotama Šmita kunga vēlme organizēt interviju ar Dombrovski, bet vēlāk to nesagaidot, aiziet no darba televīzijā un iestāties KPV LV.
Starp citu, laikā, kamēr es rakstīju šo rakstu, “NRA” paspēja nopublicēt interviju ar stāsta galveno varoni, kurā tas burtiski atzinās, ka koalīcija ar “Saskaņu” ne tuvu nebūtu tas sliktākais variants. Spriediet nu paši, ir vai nav vērts arī turpmāk ticēt Gobzema un Kaimiņa centieniem oligarhu vārdā kārtējo reizi apmuļķot vēlētāju un izbruģēt ceļu Kremļa kontrolētai “Saskaņas” un Šlesera koalīcijai.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
