Korupcijas riski politiskā un biznesa PR sajaukumā

„Tas, ka PR un būvniecība ir tādas klasiskas izzagšanas jomas, nav nekādas noslēpums. Vismaz daļā gadījumu tas tā ir, jo tas ir pārāk viegli, lai to neizmantotu. PR konsultāciju līgumi un reklāmas pakalpojumi ir brīnišķīgi no izzagšanas viedokļa, tādēļ ka tas, cik kaut kāds pakalpojums maksā, nav objektīvi izmērāms. Nu, es, piemēram, uzzīmēju kaut kādu fiņķiku priekš logo. Cik tas maksā, nu?” vaicā korupcijas pētnieks Kalniņš. Citiem vārdiem, ir grūti izmērīt un pierādīt, ka valsts nelietderīgi iztērējusi līdzekļus vispār, pērkot to vai citu pakalpojumu, vai to pērkot par konkrētu cenu.

Kalniņš saskata korupcijas riskus praksē, kad krusteniskām saitēm savstarpēji saaužas firmu un partiju intereses, tomēr pētnieks neredz reālu iespēju, kā ar normatīviem aizliegumiem no tā izvairīties. Atliek vien paļauties uz ētiku un sabiedrības modrību. „No politikas un biznesa saaugšanas daudz un dažādi riski rodas, bet šīs jomas pilnībā nošķirt ir nereāli un nekur pasaulē tas nav noticis. Tomēr veselīga politiskā vide, manuprāt, ieturētu zināmu distanci pret biznesa vidi, ko ar likumu, protams, nevar noteikt,” atzīst Kalniņš.

Starp gadījumiem, kad kāda sabiedrisko attiecību vai reklāmas aģentūra apkalpo gan politisko spēku, gan valsts uzņēmumu, kuru kontrolē šī politiskā spēka pārstāvis, minami, piemēram, Vienotības priekšvēlēšanu kampaņas veidotājam Aināram Ščipčinskim (attēlā) daļēji piederošās firmas Repute un Inspired Communications, kuras apkalpo ekonomikas ministra Arta Kampara (Vienotība) pārraudzībā esošo VAS Latvenergo un Centrālo statistikas pārvaldi. Socioloģisko pētījumu firmai GfK priekšvēlēšanu kampaņas laikā bija līgums par sabiedriskās domas izpēti ar Kampara partiju Jaunais laiks. Patlaban GfK vēl aizvien turpina Vienotībai veikt socioloģiskos pētījumus, tiesa, vairs ne tieši slēdzot līgumu ar šo apvienību vai kādu no tajā ietilpstošajām partijām, bet caur Ščipčinskim piederošo reklāmas aģentūru McCann Erickson Riga, kurai ir līgums ar Vienotību.

Visos šajos gadījumos Kampars, kuram kā ekonomikas ministram ir ietekme uz Latvenergo un Centrālo statistikas pārvaldi, Pietiek ir noliedzis politisko lobiju, kā rezultātā pie līgumiem ar valsti tikušas Vienotību apkalpojošās sabiedrisko attiecību firmas. Līguma summas, par kādām  Ščipčinska firmas un GfK sniegušas pakalpojumus Vienotības partijām, nav zināmas – firmu vadītāji aizbildinās ar komercinformāciju un līguma konfidencialitātes nosacījumiem, bet partijas norāda, ka visa šī informācija sniegta Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB), kas kontrolē partiju finanses un to, vai nav pārkāpti priekšvēlēšanu kampaņas finanšu ierobežojumi.

Gan Ščipčinskis, gan GfK vadītāja Iluta Skrūzkalne Pietiek ir uzsvēruši, ka no Vienotības un tās partijām saņemtās summas esot adekvātas tirgus cenai par šiem pakalpojumiem. Tomēr, nezinot summas, kādas Vienotība maksājusi šīm firmām, spēkā ir jautājums, vai ar valsts uzņēmumiem un iestādēm noslēgtie līgumi nav kompensācija vai piemaksa par partijām sniegtajiem pakalpojumiem.

Piemēram, gadījumā ar neseno Latvenergo jauno elektroenerģijas tarifu reklāmām, ko veidoja Repute, radās šaubas par to lietderību, jo saturiski tās atkārtoja ekonomikas ministra Kampara publisko retoriku, radot iespaidu, ka valsts uzņēmums apmaksājis ministra politisko PR. Tāpat par teju trīs miljonu vērtā tautas skaitīšanas projekta uzticēšanu GfK tās konkurenti socioloģisko pētījumu jomā ir pauduši šaubas, kādēļ šo projektu tāpat kā bija iepriekš, nevarēja īstenot pati Centrālās statistikas pārvalde. Atbilde, ko no pārvaldes saņēmis Pietiek, – Finanšu ministrija vēl Einara Repšes (Jaunais laiks) laikā aplēsusi, ka nodot tautas skaitīšanu privātās rokās būtu lētāk.

Vienotībai ir līgums arī ar reklāmas un sabiedrisko aģentūru Baltijas komunikāciju centrs (BKC), apstiprināja firmas īpašnieks Gints Feders. Līdz šim radies iespaids, ka BKC apkalpo Pilsonisko savienību un tās līderi Ģirtu Valdi Kristovski, tomēr, kā Pietiek uzsver Feders, tas esot tikai iespaids – oficiāli līgums noslēgts ar Vienotību. Vienotība ir vienīgais BKC politiskais klients, bet starp komercklientiem minami, piemēram, tādi valsts un pašvaldību uzņēmumu iepirkumos redzami nosaukumi kā būvkompānija Skonto būve, ceļu būvētājs Binders un šķeldas ražotājs Pata AB. Pata AB uzvarējusi gan Latvenergo, gan Rīgas siltuma iepirkuma konkursos. Tās īpašnieks Uldis Mierkalns vērienīgus līdzekļus ziedojis Jaunajam laikam. Arī Ščipčinskis ne tikai apkalpo Vienotību un tās politiskā pārraudzībā esošus uzņēmumus un iestādes, bet arī ziedo šim politiskajam spēkam.

BKC arī sniedzis sabiedrisko attiecību pakalpojumus atsevišķām Ventspils tranzītbiznesa karā iesaistītajām pusēm, kurām ir interešu sadursme ar Ventspils mēru Aivaru Lembergu. Cilvēki, kuri labi pārzina šo tematiku, tajā skaitā - no mediju vides, neformāli izteikušies, ka paši nebūtu šai specifiskajai tēmai izvēlējušies šos sabiedrisko attiecību konsultantus. Tas liek uzdot jautājumu, vai BKC nav izvēlēti savu saišu dēļ ar pie varas esošo politisko spēku. BKC vadība iepriekš Pietiek šādus minējumus vienmēr ir noliegusi, uzsverot, ka ar šiem un citiem komercklientiem sadarbojās vēl, pirms sāka sniegt pakalpojumus Vienotības partijām.

„Ja mēs nerunājam par acīm redzami kriminālām darbībām, kā kukuļošana saistībā ar konkrētiem iepirkumiem un tamlīdzīgi, tad īstenībā labākais, kas izdomāts, ir skaidras, pamatotas, atklātas iepirkuma procedūras, kas nekad nebūs simtprocentīgs līdzeklis pret kaut kādu korporatīvu partejisku ietekmi uz iepirkumiem, tomēr tas ir labākais līdzeklis, ko var izdomāt,” situāciju vērtē korupcijas pētnieks Kalniņš. Tomēr ne vienmēr iespējami negodīgas darbības, kas var ietekmēt konkursu rezultātus, var izkontrolēt, bieži tās sākas krietni iepriekš korporatīvu kontaktu ceļā.

Pietiek zināms nesens gadījums, kad kādas sabiedrisko attiecību firmas speciāliste, kas apvienoja gan kāda ministra konsultēšanu, gan darbu reklāmas aģentūrā, kas apkalpo šā politiķa partiju, pieķerta izrādām aizdomīgu interesi par politiķa vadītās ministrijas iepirkumiem. Tikuši izprasīti dokumenti un iekšējā informācija par kāda apjomīga iepirkuma nosacījumiem ar pamatojumu – par to gaidāma mediju interese, tādēļ jāsagatavo argumenti. Bet tad atklājies, ka starp šīs reklāmas komercklientiem ir firma, kas būtu ieinteresēta pirms konkursa uzzināt ministrijas iekšējo informāciju. Pieeja informācijai tikusi liegta, sekas nav iestājušās, un politiskā figūra no konkrētās sabiedrisko attiecību konsultantes padomiem atteikusies. Iesaistītie Pietiek ir zināmi, bet politiķis par to nepiekrīt runāt oficiāli.

Valts Kalniņš saka – šādi gadījumi parāda, cik izsmalcinātas metodes PR aģentūras var izmantot, lai „šmugulētu kaut ko ar valsti”, turklāt tās nevar izkontrolēt un novērst ar valsts iepirkumu uzraudzību, jo negodīgums ielikts jau pirms konkursa. Taču izņemto norāžu dēļ uz korporatīvām saitēm starp ministriju, partiju, reklāmas aģentūru un konkursā ieinteresētajām firmām konkrētu pierādījumu nav.

„Galu galā tā jau ir privātā joma un, kamēr šo attiecību rezultātā netiek pārkāpti politisko partiju finansēšanu regulējošie normatīvie akti, tikmēr plašākai sabiedrībai tā īsti nav problēma. Tā drīzāk ir izpausme tam, ka ap politiskajām partijām veidojas noteikta sociālā vide, korporatīvās saites, kad saaug politiskā vide ar biznesa aprindām, kas mums var nepatikt. Pret to var izturēties kritiski no tādas pilsoņa pozīcijas, bet tas ir tīri subjektīvi – dažam tā var šķist problēma, dažam tā var nešķist problēma. Protams, ir pamats izvirzīt pilnīgi citu vērtējumu un prasības, kad ainā ienāk jautājums par valsts institūciju finanšu izlietojumu iepirkumiem un tamlīdzīgi. Tad, protams, sabiedrība iegūst pilnu pamatojumu satraukties, ja tie iepirkumi tiek piešķirti kaut kādā ne sevišķi godīgā veidā,” spriež korupcijas pētnieks Valts Kalniņš.

Novērtē šo rakstu: