Ir dzirdēts viedoklis, ka kari dod stimulu tehnoloģiju attīstībai, kā arī samazina mūsu planētas pārapdzīvotību. Skan skarbi, tomēr, atmetot emocijas, jāatdīst, ka tas tā arī ir. Jebkurš, būdams skaidrā prātā, nemēģinās attaisnot karus ar nepieciešamību attīstīt tehnoloģijas un vēl jo vairāk ar pārapdzīvotības problēmas risināšanu, tomēr ir objektīvas lietas, kuras nevar nepamanīt.
Daži piemēri no dzīves. Kāds, kuram dzīves mērķis ir tikt pie kruta autiņa, lai atstātu iespaidu uz apkārtējiem, ņem bankā kredītu un tad dzīvo pastāvīgā stresā, domādams, kā nomaksāt parādu. Cits rukā no tumsas līdz tumsai, būvēdams savu sapņu māju ar divām kolonnām pie lieveņa, jo grib “pārspļaut” kaimiņu. Vēl kāds cits, nebūdams izcils nevienā jomā, bet ar nevaldāmu vēlmi pagozēties starmešu gaismā, iet politikā un, ja paveicas, tad visu, ko vien var sačakarēt, arī sačakarē.
Bet tad gadās, ka nāk likteņa belziens un tas var būt diezgan sāpīgs, liekot konkrētam indivīdam pārvērtēt savu iepriekšējo dzīvi un aizdomāties, vai ir vērts to izniekot sīkumu dēļ, jeb, citiem vārdiem sakot, cilvēks pārskata savu vērtību skalu (ne vienmēr gan). Līdzīgi notiek ar cilvēku kopām, jeb sabiedrībām ar to starpību, ka vērtību skalas pārvērtēšanas process ir ilgāks, sarežģītāks un sāpīgāks.
Piemēri nav tālu jāmeklē - pēckara Vācija, plaukstoša valsts, kas nevienu neapdraud un nevienam neizvirza teritoriālas pretenzijas. Šajā sakarā jautājums - vai vāciešiem bija noteikti jāpiedzīvo savu pilsētu sagraušana, krievu zaldātu izvarotās sievietes un savas valsts okupācija ar sekojošu sadalīšamnu, lai nonāktu tur, kur viņi ir šodien? Tie, kas kaut cik pārzina jauno laiku vēsturi, atbildi atradīs paši.
Kāds pateiks - kāda mārrutka pēc autors te mēģina “ārstēt” citus un kāds tam sakars ar Ukrainu? Paskaidrošu. Jau tālā senatnē cilvēki definēja desmit lielākos ļaunumus, un viens no tiem ir zagšana. Korupcija - tā ir zagšana. Definēšu savu viedokli par šo parādību Ukrainas kontekstā jautājumu un atbilžu veidā, turklāt atbildes saņemšanu uz dažiem no tiem atstājot lasītāja ziņā.
Vai pirms Krievijas iebrukuma korupcija Ukrainā bija plaši izplatīta? Atbilde – jā.
Vai pirms iebrukuma valsts vara veca efektīvus pasākumus korupcijas apkarošanā? Atbilde – nē.
Vai Ukrainas sabiedrība veica pietiekošu spiedienu uz valsts varu, lai tā sāktu efektīvu korupcijas apkarošanu. Atbilde – nē.
Vai Ukrainas sabiedrībā pirms iebrukuma valdīja tolerance pret korupciju kā vispārēju parādību? Atbilde – jā.
Vai šodien Ukrainā valsts vara veic pietiekošus pasākumus korupcijas apkarošanā? Atbilde - nē. Rietumvalstu donoru spiediena rezultātā kaut kādi pasākumi tiek veikti, bet tas izskatās pēc imitācijas - mazie korumpanti tiek ņemti ciet, bet lielie paliek neaizskarami.
Vai pēc aktīvās karadarbības beigšanas situācija ar korupcijas apkarošanu Ukrainā uzlabosies? Atbildes nav. Vienu gan var droši apgalvot - tiem brīvprātīgajiem, kas šodien riskē ar dzīvību frontē, vērtību skala diametrāli pretēji atšķiras no korumpēta kara komisariāta ierēdņa vai Aizsardzības ministrijas olu iepirkumu meistara “vērtībām”.
Ir cerība, ka frontinieki būs tie, kas piespiedīs varu veikt lustrāciju un, ja tas būs nepieciešams, tad sarīkos jaunu maidanu. Ukrainas patriotiem ir jāsaprot, ka, neapkarojot korupciju, Ukraina mūžīgi paliks riska zonā kļūt atkārtoti par agresijas objektu, tikai šoreiz bez sabiedroto atbalsta.
Vai šis karš bija nepieciešams, lai veiktu Ukrainas sabiedrības attīrīšanos no korupcijas sērgas? Atbildes nav.
Slava Ukrainai! Pelnītu sodu korumpantiem un necilu galu krievu okupantiem!
* Literārs pseidonīms