“Konvojs bez konvoja”: kā rukiem, grišiniem un jašiniem palīdzība Ukrainai pārtapa par ceļojumu un zaņķi
Pietiek lasītājs27.01.2026.
Komentāri (69)
Iesaki rakstu: 
Atceros, kā viss sākās. Tas bija 2022. gada decembris – auksts, tumšs rīts Rīgā. Pie policijas ēkas stāvēja pieci veci policijas busiņi. Tie nebija jauni, nebija spoži, bet tādi, kas vēl varēja kalpot. Uz priekšējiem stikliem – mazi Latvijas un Ukrainas karodziņi. Armands Ruks teica: “Slava Ukrainai!” Un es domāju: tas ir tas brīdis. Mēs nesakām tikai vārdus. Mēs dodam mašīnas, ģeneratorus, formas tērpus. Mēs palīdzam.
Toreiz viss bija godīgi. Auto sagatavoja kopā ar “Uzņēmējiem mieram”, ceļu organizēja brīvprātīgie, kas jau bija braukuši uz fronti. Katrs solis - redzams, saprotams, caurspīdīgs. Un visu nogādāja. Viss nonāca tur, kur to gaidīja.
Nākamajos gados konvoji kļuva lielāki. Reiz - 50 auto. Reiz - pat laiva. Basketbola bumbas bērniem, planšetes kritušo policistu bērniem, siltas drēbes ziemā. Es vēl atceros, kā man tuvs cilvēks, redzot ziņas, teica: “Redzi, mēs arī varam kaut ko labu izdarīt.” Un es ar to lepojos.
2026. gada janvāra konvojs viss sākās kā ierasts - paziņojums par kārtējo palīdzības braucienu uz Ukrainu, pāris bildes ar automašīnām, Latvijas karodziņi, uzrunas par sadarbību un atbalstu. Taču šis pēdējais “konvojs” bija citāds. Ne tikai citāds - tas kļuva par ilustrāciju tam, kā no koordinētas palīdzības var izaugt nekontrolēts PR rituāls bez jebkāda satura.
Šoreiz nekas nenotika, kā plānots. Nekādas kolonnas, nekādas koordinētas kustības – katram, kas piedalījās, tika pateikts vienīgi: “Te ir galapunkts. Nokļūsti pats.” Palīdzības auto - Latvijas Valsts policijas sagādātas mašīnas ar vajadzīgo ekipējumu - sāka kustēties uz Ukrainas pusi katrs savā laikā un ceļā, it kā piedaloties kādā improvizētās sacensību spēlēs. Dažiem bija navigācijas maršruts, citiem – tikai mutiski norādījumi.
Tikmēr kara realitāte – Ukrainas pierobežas pārslogotība, Polijas muitas birokrātija, dokumentu trūkumi – ātri lika saprast: improvizācija šeit nepalīdz. Divas palīdzības mašīnas ar humanitāro palīdzību Polijas puse vienkārši neizlaida cauri. Tās palika Eiropā, nesasniedzot Ukrainā tos, kam tās bija domātas. Protams, tika mēģināts tās virzīt caur citu kontrolpunktu, bet risinājums izpalika.
Un, kamēr tehnika stāvēja pierobežā, Valsts policijas priekšnieks Armands Ruks ceļoja tajā pašā virzienā, bet pa citiem ceļiem. Viņš devās ceļā ar autobusu, kuram bija jāatved atpakaļ uz Latviju konvoja dalībnieki - nevis pie konvoja automašīnas stūres, bet ar augsta līmeņa delegāciju, kurā bija gan nākamais Finanšu policijas šefs jeb esošais Kriminālpolicijas šefs - Andrejs Grišins, gan Ruka vedējtēvs, bēdīgi slavenais Romāns Jašins. Šis autobuss nesekoja palīdzības plūsmai. Tas sekoja savam grafikam - ar uzklātiem galdiem, saulrietiem un ceremoniālām sarunām par amatu dalīšanu, ko pavadīja stiprā dzeramā tosti.
Transporta autobuss, kas agrāk kalpoja kā visiem “atgriešanās tilts” pēc kravas un mašīnu nodošanas, šoreiz kļuva par kustīgu zanķi – nevis operatīvajam atbalstam, bet uzdzīvei un pļēgurošanai.
Brauciena laikā autobusā alkohols tika lietots tādā apmērā, ka jebkāda “organizēšana” faktiski kļuva neiespējama, un galapunktā Ukrainā, uz pieņemšanas/uzņemšanas pasākuma fona skanēja necenzēta lamāšanās no jēgu pārdzērušā Ruka puses. To grūti norakstīt uz nejaušu neveiksmi vai “cilvēcisku kļūdu” — tas ir tiešs reputācijas kaitējums valstij un dienestam, kura autoritātei jābalstās disciplīnā un profesionālā uzvedībā it sevišķi Valsts policijas priekšniekam.
Precedenti, kad pēc konvoja Ukrainā sadzeras un sakaujas, jau ir bijuši. Pēc viena no iepriekšējiem braucieniem vadībai pietuvinātais Opolais alkohola reibumā sakāvās ar kolēģi. Kolēģis sācis uzdot neērtus jautājumus un aizskaroši izteicies par vadību, apgalvojot, ka “vadība īsti neizceļas ar prāta spējām”, protams, vadībai pietuvinātais to neizturējis, un sekoja “taisnais” kolēģim tieši sejā.
Konflikts bija tik nopietns, ka nācies iesaistīt vietējos ukraiņu likumsargus, lai situāciju apturētu. Ja šāds gadījums vispār ir iespējams, tas norāda uz vienu - trūkst skaidru robežu un kontroles mehānismu no policijas vadības puses. Un, ja šādu “bremžu” nav pašam Rukam, tad nopietnas sekas nav teorija, bet laika jautājums.
Rezultāts? Divas mašīnas ar palīdzību ne tikai nesasniedza mērķi, - tā pat netika nogādāta. Konvoja princips tika de facto atmests. Organizētības vietā – haoss. Nodrošinātības vietā – improvizācija. Atbildības vietā – klusums aiz iereibušiem smaidiem un karogiem.
Šis “konvojs” kļuva par apogeju visam, kas bija noticis iepriekš. Tas, kas reiz sākās kā godīga un disciplinēta misija, tagad ir pārvērties par policijas vadības dzerstīšanos konvoja laikā.
Mēs vairs nezinām, vai tas bija pēdējais tāds “konvojs” vai tikai vēstnesis nākamajai Ruka izklaidei.
Seko mums 
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
