„Konservatīvās domas pīlārs” Baško: prezidenta kungam ir visas tiesības rīkot privātas ballītes uz nodokļu maksātāju rēķina, un sabiedrībai par tām interesēties nav pieklājīgi

„Lato Lapsas grāmatas “Valstsgribis” publiski pieejamā nodaļa par valsts prezidenta Egila Levita sarīkotu klasesbiedru salidojumu Rīgas pilī liek vilties. Levita kunga darbība prezidenta amatā ir bijusi augstprātības un divkosības paraugstunda.

Ja prezidents ir iesaistīts VID uzsūtīšanā kādiem publicistiem un viņu ģimenēm, tad Levita kungs ir jātiesā par noziegumiem pret valsti. Ja prezidents melo par sīkumiem un nevar atzīt, ka ir aizpļāpājies, tad viņš nav prezidenta amata cienīgs.

Tomēr privātas ballītes sarīkošana prezidenta rezidencē [runa ir par klases salidojuma sarīkošanu Rīgas pilī uz nodokļu maksātāju rēķina] nav skandāls. Ziņot par to, kā par lielu atmaskojumu, ir Navaļnija līmeņa šovs. Nodoms nav neko sakārtot, nodoms ir tikai šūmēties.

Amatpersonu prettiesiskas darbības atmaskojumi ir svētīga lieta, kas mūsu tipiskos, valsts apmaksātos ceturtās varas pārstāvjus maz interesē, tāpēc nevar par zemu novērtēt jebkādus vēl notiekošus mēģinājumus to darīt. Taču atmaskojumi kalpo arī kā izglītojoši materiāli, jo cauri tiem vijas noteikta priekšstata par valsti nostiprināšana.

Diemžēl daļa grāmatas lasītāju aplami nolems, ka visa Levita kritika ir tikai dubļu šļakatas un ka tai nav nekādas substances, savukārt citi tikai turpinās cementēt savus uzskatus par valsti kā kaut kādu programmējamu mehānismu, kurā strādājošos vajag tikai vēl kārtīgāk saregulēt.

Valsts prezidents ir savā amatā 24 stundas diennaktī, 7 dienas nedēļā. Pildot amata pienākumus, prezidenta rezidences ir reizē viņa darba un dzīves vietas. Valsts prezidents ir īpaši privileģēta valsts amatpersona, kurai publiskajā telpā nav īsti iespējama privāta darbība.

Prezidenta privilēģijas ir tas, kā mēs institucionāli nostiprinām šī amata svinīgo nozīmīgumu, kā mēs atgādinām par atbildīgumu, kas gulstas uz amata ieņēmēju. Pat, ja prezidenta amatā ir kāds, mūsuprāt, nelietis, prezidenta un citi konstitucionālie orgāni ir sava veida sekulāri tempļi.

Ja kāds baznīctēvs ir nogājis no ceļa, tas nenozīmē, ka mēs drīkstam apgānīt baznīcu. Valsts prezidents un viņa kanceleja ir nepārtraukti jāpieskata, bet tas nav jādara, pasniedzot saraksti par klasesbiedru sanākšanu prezidenta rezidencē kā uzmanības vērtu lietisko pierādījumu par valsts mēroga skandālu.

Ir, protams, smieklīgi, ja kanceleja atrakstās, ka ballītē tika runāts par valsts nākotni un valsts prezidenta redzējumu. Ir ļoti bēdīgi, ja valsts kanceleja paskaidro informācijas nesniegšanu ar faktu, ka neviens cits medijs arī nav prasījis informāciju! Jā, un var diskutēt par budžeta griestiem šādiem pasākumiem.

Bet ar valsts iestādēm ir jārunā par būtisko, ne par sīkumiem. Sarakstīties par sīkumiem var un tie var atklāt plašāku bildi. Taču publiska sarakstīšanās par sīkumiem nav nevainīga, jo tā rosina šova sekotājiem veidot aplamu attieksmi pret valsti un tā veicina noteikta rakstura cilvēku koncentrēšanos valsts iestādēs.

Vēstulītes, kurās pieprasa atskaitīties par prezidenta ballītē apēsto un izdzerto, diemžēl tikai vairo birokrātiju. Ja mēs uzskatīsim valsti par skaitļotāju, kuram ir jārīkojas saskaņā ar stingri regulētu algoritmu, kurā katrs solis, katra tikšanās ir jāreģistrē un par katru sīkumu ir jāatskaitās, tad mēs paši būsim uzbūvējuši sev cietumu, kurā nebūsim rīcībspējīgi.

Mēs veidojam institūtus, kuros strādājošos uz pareizās takas turēs nevis principi un nodomi, bet bailes no neatbilstības sīkiem, pēc burta interpretētiem protokola punktiem. Rezultātā mēs panāksim, ka šajos amatos darbosies arvien dumjāki cilvēki, kuri ir gatavi operēt kā instrukciju izpildītāji, kuri nav gatavi uzņemties atbildību arī par neordināriem soļiem pēc likuma gara.

Turpinot šādas sarakstes, mēs tikai nodrošināsim, ka nākotnē no valsts iestādēm saņemsim arvien strupākas automatizētas atbildes. Mēs nevaram attiekties pret valsts iestādēm kā pret neuzticamiem noziedzniekiem, pat ja tur kāds darbinieks tāds ir. Valsts iestādēs strādā pa pilnam nekompetentu cilvēku. Tādi, kādi vienā vai otrā jautājumā esam mēs paši.

Lasiet Lato Lapsas grāmatu, bet neizdariet aplamus secinājumus, ka valstij vajadzētu būt kaut kā reģistrējušai visu to, par ko Lapsa prasa atskaitīties. Mēs negribam dzīvot tādā valstī, kur prezidents ir ierēdniecības diktētu instrukciju izpildītājs. Ja citas nodaļas būs līdzīgas salidojuma epopejai, rēķinieties, ka dažās citētajās valsts iestāžu vēstulēs būs vairāk patiesības nekā paša Lapsas pieprasījumos.

P.S. Klausoties grāmatas nodaļas audioierakstā dažas no atbildēm, man pat uz brīdi sagribējās būt strādājušam prezidenta kancelejā. Lai tad, kādā pils pagrabā sacerot atbildes uz žurnālistu jautājumiem, rakstos attīstītu atziņas par varas uzraudzīšanas mehānismiem. Es gan visdrīzāk tiktu atlaists pēc pirmās filozofiskās dabas atbildes, ja to vispār kāds parakstītu.”

Jaunā "Valstsgribja" nodaļa, par ko runa šajā rakstā, ir noklausāma Lato Lapsas YouTube kanālā: https://www.youtube.com/watch?v=APKTB1vjPMQ

Novērtē šo rakstu: