Konkordes efekts un "Rail Baltica" projekts: nevajag sūtīt jaunu naudu glābt slikti ieguldīto, - pazaudēsim visu
Aivars Strakšas26.08.2024.
Komentāri (24)
Iesaki rakstu: 
Cilvēki, kuri nodarbojas ar investīcijām, pazīst tādu jēdzienu kā "Sunk-Cost Bias", jeb kādreiz to sauc arī par Konkordes efektu.
Francijas un Apvienotās Karalistes valdības 1960. gados apvienoja spēkus virsskaņas pasažieru lidmašīnas projektam: lidmašīna civiliem lidojumiem, kas spēj pārvarēt skaņas ātrumu.
Konkordes projekts ir slavens ar savām milzīgajām izmaksām, kas katru gadu pieauga no sākotnēji plānotajām 70 miljonu sterliņu mārciņām līdz faktiskajām 2 miljardu mārciņām (virs 11 miljardiem sterliņu mārciņu šodien). Projekts tika īstenots, bet nekad nespēja nodrošināt atbilstošus ienākumus. Pat par spīti augstajai biļešu cenai, kas mēdza pārsniegt 10 tūkstošus tā laika dolāru.
Projektu ietekmēja visdažādākās problēmas gan pirms, gan pēc izlaišanas. Tas varēja lidot virsskaņas ātrumā, bet tikai pāri okeānam. Tam pat bija pārkaršanas problēmas atkarībā no krāsas, proti, zilā no Pepsi veicināja pārkaršanu.
Taču investori turpināja investēt, baidoties zaudēt to, ko viņi jau ir ieguldījuši projektā. Tā viņi tikai palielināja zaudējumus. Tā kā tas bija divu valstu valdību projekts, tad noteikti lomu nospēlēja abu pušu politiķu bailes atzīties, ka projekta pieņēmumi jau sākotnēji ir bijuši kļūdaini. Turklāt par kļūdām pašiem nebija jāmaksā, tās apmaksāja Francijas un Lielbritānijas nodokļu maksātāji. Visai ērti.
Investīcijām veltītās rokasgrāmatās ir norādīts, ka investoriem dažādu iemeslu dēļ var rasties vēlme turpināt darbu, kas izmaksā nesamērīgi dārgi, taču no turpmākām investīcijām ir jāatsakās, tiklīdz saprotat, ka turpināšana izmaksās vairāk laika un naudas nekā alternatīvas.
Investoriem ir jāspēj atpazīt to brīdi, kad ir pienācis laiks izbeigt šādus projektus. Vai nu tāpēc, ka tie nav komerciāli dzīvotspējīgi, vai arī tāpēc, ka neesat īstā persona, lai projekts varētu darboties.
Latvijas gadījumā redzam abus nosacījumus ātrvilciena projekta izbeigšanai.
Pirmkārt, projekta izmaksas nekontrolēti aug, un ekonomiskā lietderība jau ir zudusi kopā ar sākotnējo pieņēmumu par "Rail Baltica" izmaksām.
Otrkārt, līdzšinējā projekta vadība, ko pierāda arī Valsts kontroles paustais, norāda uz to, ka šādu projektu mūsu pašreizējā politiskā elite vadīt nav spējīga.
Visa iepriekš rakstītā īsais kopsavilkums - nevajag sūtīt jaunu naudu glābt slikti ieguldīto. Pazaudēsim visu.
Ātrvilciena "Rail Baltica" projektam ir daudz kopīga ar "Concorde" projektu. Tikai tas ir vēl dārgāks. Visa projekta paredzētās izmaksas šodienas cenās ir divreiz augstākas, un turklāt valstiņas ir visai nabadzīgas.
Ir taču citi risinājumi.
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
