Koalīcijas prezidents kā nolemtība un lāsts Latvijai?

Kā jau ierasts, pirmkārt, lai to pamatotu, lietā iet jau pārbaudītais un līdz sarkankvēlei uzkarsētais arguments par ģeopolitiku.

Nenoliedzami, ģeopolitiskais faktors ir nozīmīgs, un tas ir jāņem vērā – līdzīgi tāpat kā kuģa kapteinim, lai tas varētu vest savu kuģi uz iecerēto zemi, ir jāpārzina ne tikai kuģis, sava komanda, bet arī vēji un straumes, ko prasmīgs kapteinis izmanto, lai virzītu tam uzticēto kuģi uz nosprausto mērķi, bet nejēga to izmanto kā attaisnojumu sev - kāpēc esam uzsēdušies uz sēkļa vai tiekam triekti pret klintīm.

Diemžēl mūsmāju varu baudošie politiķi vairāk atgādina tos, kuriem ģeopolitiskie apstākļi ir kā ērts piesegs saviem lēmumiem, neizdarībām un “neveiksmēm”. Tas ir kā tāda liela vīģes lapa, aiz kuras piesegt no tautas savu varas nespēju un savtību, lemjot nu jau gandrīz par jeb ko – vai tā būtu Citadeles bankas pārdošana, Krājbankas likvidācija vai Liepājas Metalurga “glābšana”, vai lai noraidītu tautas virzītu iniciatīvu par samazināto PVN likmi vai kažokādas zvēru audzēšanu – pat tur tiek kā iemesls piesaukts Putins un ģeopolitika!

Izskatās, ka bez Putina šī koalīcija vairs nespēj eksistēt un piesauc to it visur - pat spriežot Saeimā par tikumību un Latvijas tautas iesniegtajām likumdošanas iniciatīvām! Ja kāds nespēj tam noticēt, lai pats palasa Saeimas stenogrammas.

Nenoliedzami, ģeopolitiskā situācija atstāj ietekmi uz mūsu tautsaimniecību, un ar to ir jārēķinās. Taču kāda tā īsti ir – to valdošie manipulatori nemaz patiesībā nezina! Jau kuro nedēļu Straujumas valdība vispār nespēj atbildēt uz deputātu iesniegtajiem jautājumiem par ģeopolitisko ietekmi uz tautsaimniecību.

Tomēr tas netraucē ar to manipulēt un ar to izskaidrot visas savas sastrādātās “veiksmes stāsta” nejēdzības sekas, nekādi nevēloties atzīt, ka tas ir bijis fundamentāli kļūdains, balstīts uz seklu un aprobežotu ekonomisko procesu izpratni, kas tikusi ierobežota tikai fiskālā plaknē, sajaucot vietām cēloņus ar sekām – uzskatot, ka skaisti fiskālie rādītāji radīs pamatu ekonomiskajai izaugsmei un tāpēc šis “veiksmes stāsts” tika būvēts, nevis mērķtiecīgi un pārdomāti investējot faktoros, kas nodrošina pamatu tautsaimniecības produktivitātes celšanai un ilgtspējīgai attīstībai – infrastruktūrai, izglītībai, zinātnei, veselībai, bet gan tieši otrādi – uz tā rēķina cenšoties panākt ātrus skaistus fiskālos un makroekonomiskos rādītājus, vienkārši izsmeļot esošās iespējas, balstot “veiksmes stāsta” izaugsmi uz izmaksu samazināšanu, nevis investējot produktivitātes paaugstināšanā (kas īstermiņā nozīmētu papildu izmaksas), kā rezultātā valsts ir novesta nabadzības slazdā – pie zema darba atalgojuma, zemiem nodokļu ienākumiem valsts budžetā, jo citādāk, pie esošā produktivitātes līmeņa apstākļos, mūsu tautsaimniecība nav spējīga nodrošināt savu konkurētspēju, savas eksporta iespējas.

Rezultātā, esot vienotā, liberalizētā tirgū, produktīvākās ekonomikas pumpē projām mūsu ražīgāko darba spēku, jo mēs nespējam nodrošināt tam konkurētspējīgu atalgojumu, bet paši, lai šis “veiksmes stāsts” varētu turpināties, lai nesabruktu mūsu valsts sociālā atbalsta un pensiju sistēma, drīz būsim spiesti masveidā īstenot šeit lēta darba spēka migrāciju.

Tas savukārt nozīmē, ka Latvija ar tās vērtībām un vidi cietīs nopietnas pārmaiņas to izaicinājumu priekšā, kas mūs visus neizbēgami sagaida, ja tiks saglabāts esošais varas monopols, kas esošajai koalīcijai nodrošina iespēju pieņemt nekompetentus, angažētus lēmumus, īstenot bezatbildīgu, neparedzamu, nepārdomātu politiku, nerēķināties ar tautas un valsts ilgtermiņa interesēm. Un tieši tāpēc, lai saglabātu šo esošo varas monopolu, tik svarīgi ir visai koalīcijai vienoties par vienotu prezidenta kandidātu.

Skaidrs, ka prezidenta kandidātam nebūs vienots koalīcijas atbalsts, ja šis prezidents būs gatavs izjaukt esošo varas monopolu.

Vērotājam no malas varētu šķist, ka Nacionālās apvienības (NA) centieni virzīt savu kandidātu pretēji pārējo koalīcijas partneru vēlmēm ir patiess mēģinājums piedāvāt Latvijai prezidenta kandidātu izvēli pretēji koalīcijas uzstādījumam, tomēr uzmanīgāks politikas vērotājs pamatoti gremdēsies aizdomās, ka šis ir vienkārši kārtējais NA solis, kā no saviem koalīcijas partneriem izspiest sev kādu labumu – kā parasti no sākuma uzstādot savu ultimatīvo pozīciju, pamatojot to ar cēliem motīviem, lai pēc tam atkāptos no tās, saņemot par to vajadzīgo izpirkumu. Kas būs šoreiz – vai vajadzīgie grozījumi Maksātnespējas likumā vai kas cits?

Ir gandrīz neiespējami iedomāties, ka NA būtu gatava šūpot sev tik ērto koalīcijas laivu, lai riskētu pirmie pārkrist pār tās bortu. Taču, ja nu gadījumā NA virzītais kandidāts tomēr apsteidz visus pārējos, jo citiem koalīcijas partneriem tas var būt arī izdevīgi izmantot šādu NA soli, lai tādejādi īstenotu savstarpēju izspēli - dodot iespēju veikt politisko rotāciju pārdalot pārējos vadošos amatus – kādam tik ļoti kārojamo Saeimas spīkera vietu, bet kādam – pārņemt valdības vadības grožus. Un rezultātā Latvija būs nolemta vēl uz dažiem gadiem “veiksmes stāsta” īstenošanai, kurš līdzinās pārciestām kara sekām.

Ne velti neviena Eiropas valsts, kurā ir pilnasinīga demokrātija, līdz ar to politiskā konkurence un viedokļu apmaiņa, kurā uzvar labākais, nevēlas īstenot šādu valstij iznīcinošu, bet valdošajai politiskajai kliķei ērtu “veiksmes stāstu”, kurā nekas nav jādara, nav jāveic nekādas reformas, nav jāīsteno nekādi attīstības pasākumi, nav ne par ko jāuzņemas atbildība, vienkārši jāapgriež izmaksas (kas braši tiek dēvētas par reformām). Jo naudas nav, un tāpēc neko nevaram darīt. Buras nolaistas, un kuģis, lai stāv uz sēkļa un gaida, kad straume to nesīs.

Savukārt Eiropa, lai stimulētu ekonomikas attīstību un izrautos no stagnācijas, tagad īsteno pasākumus, kas ir analoģiski tiem, ko savulaik Latvijai īstenot piedāvāja opozīcija, bet kas tika vīzdegunīgi noraidīti no koalīcijas puses - piesaistīt tautsaimniecības attīstībai finansējumu, līdzīgi kā to tagad paredz “Junkera plāns”, no kura Latvijai visdrīzāk nebūs nekāda labuma, jo valdība vienkārši nebūs spējīga sagatavot tam konkurētspējīgus projektus, kurus varēs nofinansēt izmantojot šī instrumenta līdzekļus.

Otrs nozīmīgs instruments, ko ir iedarbinājusi Eiropas centrālā banka, lai nodrošinātu finansējumu ekonomikas attīstībai, ir tā saucamā ” kvantitatīvā mīkstināšanas” programma - papildus naudas emisija, kuras ietvaros katrai valstij ir izdalītas kvotas - Latvijai tie ir 160 miljoni eiro mēnesī, kurus tā katru mēnesi varētu iepludināt savā ekonomikā, tādejādi ražojot jaunus produktus, sniedzot jaunus pakalpojumus, radot darba vietas, nodokļu ieņēmumus – bet arī pat šo naudu valdība nav spējīga paņemt, līdz ar to uzskatāmi demonstrējot savu nespēju rūpēties par valsts izaugsmi, nodrošināt savas tautas un valsts pastāvēšanu.

Tā vietā valdības darba kārtībā ir esošo labumu pārdale un diskusija par nodokļu paaugstināšanu un kārtējo izdevumu apgriešanu, lai gan jau ar esošo līmeni nav iespējams nodrošināt pilnasinīgu valsts darbību. Tāpēc koalīcijai ir tik svarīgi, lai tai būtu savs prezidents, savādāk drīz tā tiktu aizmēzta vēstures mēslainē - ierakstīta kā viena no drūmākajām Latvijas vēstures lappusēm, kad esam zaudējuši tik daudz savas tautas un suverenitātes, it kā būtu zaudējuši vairākos karos pēc kārtas. Bet kādam tas ir veiksmes stāsts. Un lai šis veiksmes stāsts varētu turpināties, ir vajadzīgs savs prezidents. Un tā tas arī būs…

Novērtē šo rakstu: