Ko mandātu nolikušais Juris Jurašs darīs Ukrainā – vai darbosies Kremļa interesēs Annas Potapovas vietā?
N. Andersons15.03.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Vairāk jautājumus nekā atbildes izraisa Jura Juraša rīcība, noliekot Saeimas deputāta mandātu un paziņojot par darbību Ukrainā, — viņa līdzšinējā darbība kopā ar GRU virsnieka meitu Annu Potapovu (bija zināma arī kā Juta Strīķe) liek uzdot jautājumus, kādi tad varētu būt viņa patiesie nolūki.
Policijas akadēmiju beigušajam, iekšlietu nozares un politiskos amatus ieņēmušajam Jurim Jurašam biogrāfijā nav redzama nekāda militārā sagatavotība, nekādas prasmes vai iepriekšēja pieredze, kam būtu kaut attāla saistība ar militārām darbībām. Tāpat viņa kādreizējā darbavieta Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs nenodarbojas ne ar kāda veida ekstrēmisma, terorisma, separātisma vai masu nemieru uzkurināšanas apkarošanu.
Tas viņam nav traucējis piedāvāt savu “palīdzību” Ukrainas aizstāvjiem. Mediji citē ukraiņu deputātu Igoru Vasjuņiku: “Deputāts I. Vasjuņiks skaidroja, ka Eiropas politiķis (J. Jurašs) strādās Kijivas teritoriālajā aizsardzībā par konsultantu drošības jautājumos.” No tā varētu spriest, ka būs kārtējais “aizmugures admirālis”.
Mediji jau daudzkārt ziņojuši, ka J. Juraša pārstāvētās Jaunās konservatīvās partijas galvenā ideoloģe Juta Strīķe (1970. — 2020.) patiesībā bija dzimusi Krievijas GRU virsnieka (Glavnoje Razvedivaķeļnoje Upravļeņije) ģimenē kā Anna Potapova. Viņa ar Annas Potapovas vārdu pabeigusi skolu Maskavā, tad 1988. gada 11. augustā nomainījusi vārdu uz Juta. Vēl pirms tam, starp Brežņeva rajona 584. vidusskolas pabeigšanu līdz uzvārda maiņai, viņa sāka karjeru Maskavas pilsētas milicijā kā Čerjomušku rajona atsevišķā milicijas bataljona patruļdienesta sekretāre. Pēc pārcelšanās uz Latviju iestājās darbā Latvijas iekšlietu iestādēs, kur strādāja kopā ar Juri Jurašu.
Kamēr J. Jurašs un J. Strīķe bija nodaļu vadītāji KNAB, šī iestāde pildīja savas funkcijas arvien nolaidīgāk un ar pieaugošiem likumpārkāpumiem. Mēnešiem un gadiem ilgi netika veiktas kratīšanās izņemtu pierādījumu apskates, netika izmantotas noklausītas telefonsarunas, netika izskatīta informācija, ko paši iedzīvotāji bija piesūtījuši KNAB, kā rezultātā daudzi kriminālprocesi par kukuļdošanu tika izbeigti pierādījumu trūkuma vai noilguma dēļ, nemaz netiekot līdz tiesai.
Korupcija valstī sistemātiski pieauga, un auga arī korupcijas uztveres indekss. Novērotājiem nepalika nepamanīts fakts, ka J. Jurašs un J. Strīķe visbiežāk ierosināja “pretkorupcijas izmeklēšanas” pret tiem Latvijas politiķiem, kas veicināja Latvijas integrāciju ES un NATO, savukārt lika mierā tādas amatpersonas, kas bija saistītas ar “Saskaņu” (kam līgums ar “Jeģinaja Rossija” partiju) un Latvijā aktīvām citām prokremliskām partijām vai atsevišķiem politiskajiem aktīvistiem. Visbeidzot 2016. gadā KNAB priekšnieks Jaroslavs Streļčenoks atbrīvoja no darba kā J. Jurašu, tā J. Strīķi.
Kopš laika, kad tas noticis, KNAB darbības rezultāti sākuši uzlaboties, savukārt iekšlietu sistēma kopumā spējusi notvert arvien pieaugošāku Kremļa spiegu un ietekmes aģentu skaitu. Notiesāti arī vairāki Latvijas iedzīvotāji, kas bija devušies uz Donbasu karot separātistu rindās — nevienam politiķim, tajā skaitā tādiem kā J. Jurašs, tomēr nav izdevies šos procesus apturēt. Tieši pretēji — kriminālprocess tika ierosināts pret pašu Juri Jurašu, šobrīd gaida izskatīšanu Augstākajā tiesā.
Nav noslēpums arī, ka Juris Jurašs un viņa sieva kā juristi “konsultējuši” ar Krieviju saistītas autoritātes. Tā izdevums “Kas Jauns” raksta: “Jura Juraša sieva Alla Juraša sniegusi juridiskus pakalpojumus uzturēšanās atļauju jautājumā vienam no Krievijas ietekmīgākajiem “likumīgajiem zagļiem” Vjačeslavam Šestakovam, kā arī viņa dēlam Kirilam Šestakovam. Savukārt pats Jurašs kopā ar sievas advokātu biroju konsultējis skandalozo baņķieri Grigoriju Guseļņikovu.
Likumīgais zaglis ar iesauku Sļiva klusībā ieguva uzturēšanās atļauju Latvijā. Operatīvā informācija vēsta, ka arī šeit viņš ātri kļuvis par ietekmīgu personu, un vietējie noziedzīgie grupējumi bieži vērsās pie viņa kā šķīrējtiesneša dažādu strīdu gadījumos. Tāpat kuluāros runā, ka viņš ir arī bijis atbildīgs par narkotiku kontrabandu caur Latviju uz Eiropu.
Kad informācija par Šestakova uzturēšanos nonāca atklātībā, iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis viņu 2012. gadā iekļāva "melnajā sarakstā", un “likumīgajam zaglim” nācās Latviju pamest, atstājot gan jauniegādāto māju Jūrmalā, gan brūno BMW markas automašīnu. Izmantojot Allas Jurašas palīdzību, viņš nonākšanu "melnajā sarakstā" tiesā mēģināja apstrīdēt, taču zaudēja.
Nav noslēpums, ka cilvēki ar šāda līmeņa kriminālajiem sakariem savu juridisko pakalpojumu sniedzēju izvēlas ļoti uzmanīgi, izmantojot savā vidē sniegtās rekomendācijas, tāpēc šāda aizstāvja izvēle, maigi sakot, šķiet dīvaina, ņemot vērā amatu, kādu iekšlietu sistēmā tolaik ieņēma pats Jurašs.”
Savukārt par G. Guseļņikova darbībām ir skaidrs, ka viņš agrāk bija cieši saistīts ar Kirovas apgabala toreizējo gubernatoru Ņikitu Belihu (tātad Putinam pietuvināta persona, jo citādas personas nevar būt gubernatori Krievijas apgabalos), kopā pirkuši nekustamos īpašumus Londonā. G. Guseļņikova vadībā “Norvik banka” (vēlāk pārdēvēta par “PNB”) nopirka “Vjatka Banku” Krievijā un plānoja izglābt vienu no Krievijas lielajām bankām, atpērkot no tās meitasbanku Ukrainā (tā nevarēja strādāt pēc 2014. gada), taču darījumu neatļāva varas iestādes. Visbeidzot Eiropas Centrālā Banka nolēma slēgt pašu “Norvik banku” kā tādu, kam saskatāmas maksātnespējas pazīmes.
Attiecībā uz J. Jurašu LTV raidījums “De Facto” ziņoja: “Grigorijs Guseļņikovs caur Juri Jurašu varētu būt ieguvis informāciju no valsts drošības iestādēm, izriet no Juraša gatavotās atskaites, ar kuras saturu iepazinies LTV raidījums. G. Guseļņikovs iesūdzēja Latvijas valsti starptautiskā šķīrējtiesā. Īsi pirms prasības iesniegšanas 2017.gada nogalē Guseļņikova banka bija nolīgusi politiķim Jurim Jurašam piederošu uzņēmumu “Immunitas” sniegt bankai juridiskos pakalpojumus.
Atskaitēs J. Jurašs rakstījis, ka vismaz divas reizes ticies ar informācijas sniedzēju valsts drošības iestādē saistībā ar situāciju ap G. Guseļņikova banku. J. Jurašs pats neatklāj, ar ko 2017. gadā ticies, arī to, vai tas bijis kukuļošanas lietā aizturētais bijušais drošībnieks Aigars Sparāns, ko aizstāv Juraša sievas Allas Jurašas advokātu birojs, kurš vienlaikus apkalpo arī G. Guseļņikova banku.” Cita starpā kriminālprocess pret A. Sparānu nesen pārkvalificēts no vienkāršas kukuļošanas uz spiegošanu.
Ņemot vērā J. Juraša un viņa ilggadējās līdzgaitnieces J. Strīķes biogrāfijas, kā arī J. Juraša un viņa sievas juridiskās firmas klientus, rodas jautājumi — kad Krievijas militārajiem plāniem Ukrainā sāk pienākt gals, kad ukraiņi spējuši apturēt ienaidnieka virzīšanos visos virzienos un iznīcināt lielus daudzumus Krievijas tehnikas, kāpēc krievu baņķieri, noziedzīgo autoritāti un vietējo spiegu pārstāvoša juridiskā biroja dibinātājs J. Jurašs tagad dodas “palīdzēt” ukraiņiem?
Ja ir vajadzīgs kāds informācijas avots, kurš spētu piegādāt ziņas Krievijas izlūkošanai par Ukrainas aizsardzības spēkiem, to izvietojumu, pretuzbrukuma plāniem, materiālajām rezervēm utt., tad šādam spiegam nevajadzētu rauties uz fronti. Tieši otrādi — tādam vislabāk būtu atrasties drošā aizmugurē, cenšoties izdomāt kādu ieganstu, uz kura pamata mēģināt iekļūt ukraiņu Teritoriālās aizsardzības štābā, lai apzinātu detalizētu informāciju par Ukrainas aizsardzību.
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
