Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pietiek turpina publicēt interesantākos materiālus no tā sauktās Rīgas domes kukuļošanas lietas izskatīšanas Augstākajā tiesā, kuri savā kopumā uzskatāmi parāda, kā strādā Latvijas tiesu sistēma, kādus argumentus tā ņem vērā un kādus uzskata par labākiem ignorēt. Tā kā Ģenerālprokuratūra joprojām nevēlas izsniegt apsūdzības runu, turpinām publicēt aizstāvības materiālus. Šodien – advokātes Jeļenas Kvjatkovskas runas tiesā 30. oktobrī otrā daļa.

II.

Nākamais jautājums, kuram aizstāvība vēlas pievērsties, ievērojot I.Vilkastes tiesas sēdē sniegtās liecības, ir jautājums par to, vai R.Štālbergs ir bijis viņas biznesa partneris saistībā ar Rusova ielas objektu. Šim jautājumam gan prokurors savā debašu runā apelācijas instances tiesā, gan arī pirmās instances tiesa spriedumā ir pievērsusi lielu uzmanību un ne velti: tikai R.Štālberga finansiālā ieinteresētība varētu pamatot viņa piedalīšanos ievērojamā kukuļdošanas shēmā, gan gadījumā, ja viņš, kā pats apgalvo, būtu bijis ieguldījis savus līdzekļus 550 000 Eiro apmērā kukuļa samaksāšanā, gan arī gadījumā ja viņš vienkārši būtu bijis klāt kukuļdošanas brīdī, kas vienkāršam māklerim diez vai varētu būt atļauts.

Pirmās instances tiesa izdara secinājumu par R.Štālberga biznesa partnera statusu vadoties no šādiem apstākļiem (sprieduma 123. – 124. lpp.): R.Štālbergam bija pilnvara saistībā ar īpašumu Rusova ielā un vairāki liecinieki ir liecinājuši, ka R.Štālbergu I.Vilkaste ir stādījusi priekšā kā savu biznesa partneri vai kompanjonu.

Šāds tiesas secinājums ir juridiski absurds un neloģisks.

Kas attiecas uz “biznesa partnera” iespējamo juridisko definīciju, tad ir jānorāda, ka civiltiesiskās attiecības regulējošos normatīvajos aktos termins „biznesa partneris” nav sastopams un likumdevējs nav sniedzis šāda jēdziena skaidrojumu tiesību normu kontekstā un vēl jo vairāk legāldefinīciju. Šāds jēdziens pēc savas būtības ir vairāk ekonomikas un finanšu jomā attīstījies apzīmējums sarunvalodā, kas juridiskā kontekstā būtu attiecināms uz jebkurām divām vai vairāk personām, kurām ir kopīga komercinterese, jo tās saista kādas komerctiesiskās attiecības kopīga mērķa sasniegšanai, un kuras iegulda šajā pasākumā sev piederošās materiālās vērtības, nevis, lai savā starpā tirgotos ar katram piederošajām vērtībām, bet gan kopīgi tirgotos ar trešajām personām kopēja mērķa sasniegšanai.

Juridiski mēs runājam par “komersantu attiecībām, kas izriet no komercdarījuma”, kas, saskaņā ar Komerclikuma D daļas “Komercdarījumi” 388.panttu, ir tiesiskais darījums, kas saistīts ar komercdarbību, kas, savukārt, saskaņā ar Komerclikuma 1.panta otrās daļas noteikumiem, ir atklāta saimnieciska darbība, kuru savā vārdā peļņas gūšanas nolūkā veic komersants.

No paša R.Štālberga apgalvojumiem izriet, ka viņš sevi uzskatīja par I.Vilkastes biznesa partneri - tas ir, ka viņi ar I.Vilkasti nevis slēdza darījumus savā starpā, bet tieši apvienoja savus līdzekļus, lai tirgotos ar trešajām personām.

Bet kādas tiesiskās attiecības tad pastāvēja starp I.Vilkasti un R.Štālbergu attiecībā uz nekustamiem īpašumiem Rusova ielā 1 un 1c?

Attiecībā uz objektu Rusova ielā 1 un 1c pārdošanu starp I.Vilkasti un R.Štālbergu pastāvēja:

1. pilnvarojuma dēvēja un pilnvarnieka tiesiskās attiecības, kas, saskaņā ar Civillikuma 2289.pantu, ir darījums, kurā viena puse (pilnvarnieks, uzdevuma ņēmējs) uzņemas izpildīt otrai (pilnvaras devējam, pilnvarotājam, uzdevuma devējam) – zināmu uzdevumu, bet pilnvaras devējs apņemas pilnvarnieka rīcību atzīt sev par saistošu. I.Vilkaste izsniedza R.Štālbergam pilnvaru 2004.gada 25. maijā (18. sēj. 177. – 178.llp) un atsauca to jau 2005. gada 30. augustā (18. sēj. 176.llp). Ar pilnvaru I.Vilkaste pilnvaroja R.Štālbergu „pārvaldīt un apsaimniekot” nekustāmo īpašumu Rusova ielā 1 (vēršu tiesas uzmanību, ka par Rusova ielas 1c pārvaldīšanu nekāda pilnvara netika izsniegta, R.Štālbergs un valsts apsūdzības uzturētājs šajā daļā apzināti maldina tiesu, noklusējot šo apstākli). Pēc būtības pilnvara ir uzskatama par pilnvarojuma līgumu.

Saskaņā ar Civillikuma 2304.pantu, pilnvarnieks nedrīkst gūt no lietas peļņu sev pašam, bet viņam viss, ko viņš ar pilnvarojumu ieņēmis vai dabūjis, izņemot tikai to, ko pilnvarotājs tā viņam piešķīris, kā arī visas uz uzdevuma pamata iegūtās lietas, tiesības un prasības jāatdod pilnvarotājam, neizņemot arī to, ko viņš aiz maldības vai pārkāpjot pilnvarojumu saņēmis vairāk nekā pienācies.

Pēc savas būtības pilnvarojuma līgums ir vietniecība – civiltiesiska attiecība, kad kāda persona savu lietu vešanu par vai bez atlīdzības uzdod citai personai. Respektīvi, pilnvarojuma attiecībās personas nav uzskatāmas par komercpartnerēm, jo no pilnvarojuma līguma neizriet pilnvarnieka tiesības uz jebkādu pilnvaras devēja īpašumu.

2. no Uzdevuma līguma izrietošās tiesiskās attiecības, kur R.Štālbergs kā izpildītājs uzņēmās izpildīt I.Vilkastei par zināmu atlīdzību ar saviem darba rīkiem un ierīcēm kādu pasūtījumu, izgatavot kādu lietu vai izvest galā kādu pasākumu (Civillikuma 2212.pants), proti, pārdot objektus Rusova ielā 1 un 1c (starpniecība), par ko R.Štālbergam pienācās noteikta atlīdzība. Vēlāk R.Štālbergs šo līgumu ir viltojis nolūkā vairākās reizēs palielināt atlīdzības summu. Par šo Uzdevuma līgumu es runāšu nedaudz vēlāk. Arī šajās civiltiesiskajās attiecībās personas tirgojas savā starpā un Uzdevuma līguma esamība nevar norādīt uz to, ka R.Štālbergs ir bijis I.Vilkastes biznesa partneris – viņam vienkārši bija jāpilda konkrēts uzdevums par konkrētu atlīdzību.

Bez visiem šiem teorētiskajiem argumentiem pastāv vēl tīri praktiskais arguments, kas aizstāvībai šķiet visai loģisks: ja jau R.Štālbergs apgalvo, ka viņam ir bijušas “kompanjonu” attiecības ar I.Vilkasti un I.Vilkaste prettiesiski neesot samaksājusi viņam pienākošos daļu no Rusova ielas pārdošanas, tad kā var izskaidrot to apstākļi, ka R.Štālbergs kopš 2005. gada decembra mēneša nav iesniedzis tiesai civiltiesiskā rakstura prasību pret I.Vilkasti par viņam pienākošās daļas kopējā biznesā (Rusova ielas objekta pārdošanas) kompensāciju? Tieši tāpēc, ka viņa prasībām nav tiesiska pamata (kā arī viņa izmantotā prasību izteikšanas veida dēļ), viņš arī ir stājies tiesas priekšā izspiešanas lietas ietvaros, kā tas ir redzams no viņam uzrādītās apsūdzības izspiešanas lietā.

Uzskatu, ka iespējamais valsts apsūdzības uzturētāja pretarguments par to, ka R.Štālbergs vienkārši uzticējās I.Vilkastei un tāpēc ir uzskatāms par viņas “biznesa partneri” Rusova ielas objekta pārdošanā, būtu uztverams kā kārtējais mēģinājums izskaidrot neizskaidrojamo, ar ko prokurors nodarbojas ļoti daudz šī kriminālprocesa ietvaros. Nedomāju, ka ir iespējams iedomāties cilvēku, kurš, ieguldot jebkādas vērtības kopējā biznesā – piemērām, 550 000 Eiro kukuļa nodošanā, nemēģinās aizsargāt savas tiesības uz daļu kopbiznesā, kas var izpausties ļoti ievērojamā naudas summā veiksmes gadījumā. It īpaši persona, kura agrāk tika sodīta un saukta pie atbildības par krāpšanu un dokumentu viltošanu, kā to savās liecībās par R.Štālbergu pamatoti norādīja I.Vilkaste.

Šajā kontekstā ir arī jāatsaucas uz R.Štālberga mēģinājumu radīt tādu „tiesisku” pamatu sava “biznesa partnera” statusam, kas veido vienu no epizodēm izspiešanas lietā, par kuru liecināja mana aizstāvamā. R.Štālbergs ir viltojis Uzdevuma līgumu par uzdevumu pārdot objektus Rusova ielā 1 un 1c, par ko arī liecināja mana aizstāvamā savās liecībās, uzrādot tiesai viltotu līgumu un publikācijas, kurās R.Štālbergs apgalvo, ka līgums par 3 miljoniem, ko I.Vilkaste ir viņam it kā parādā no Rusova ielas objekta pārdošanas, esot īsts. Arī šīs krimināllietas materiālos atrodas R.Štālberga pratināšanas protokols no izspiešanas lietas (21. sēj. llp. 171. – 176.), kurā viņš konkrēti norāda:

„Varu piebilst, ka konkrētā Uzdevuma līguma par 3 miljonu eiro oriģināls, par kura atgriešanu mums bija vienošanās ar I.Vilkasti pēc visu saistību pilnīgas izpildes, tika šodien izņemts kratīšanas laikā no SIA BH automašīnas Lexus.”

Jānorāda, ka šī kriminālprocesa materiāliem prokurors pievienoja pavisam citu līgumu (21.sēj. 147. – 149. lpp.) – saskaņā ar šo Uzdevuma līgumu, R.Štālbergam bija jāveic konkrēts uzdevums saistībā ar Rusova ielas objektu, par kuru viņam pienācās atlīdzība 500 000 Eiro apmērā; šis līgums vēlāk ar tiesas lēmumu tika atcelts. Tieši šo līgumu R.Štālbergs ir viltojis, nomainot tajā sākotnējās lapas un ierakstot citu atlīdzības summu (lai atlīdzība kopsummā sastādītu nevis 500 000, bet gan 3 000 000 Eiro), kas ir pierādīts ar ekspertu atzinumiem izspiešanas lietā, par ko liecināja mana aizstāvamā. Interesanti, ka šo faktu valsts apsūdzības uzturētājs nepiemin, taču tam ir būtiska nozīme jautājumā, vai R.Štālbergam bija kaut kāda materiālā ieinteresētība Rusova ielas objekta pārdošanā un vai viņš bija kas cits nekā konkrētā uzdevuma veicējs šī objekta sakarā.

Cita starpā, vēršu tiesas uzmanību uz abu līgumu (gan īstā, gan viltotā) datumiem, par ko arī liecināja mana aizstāvamā – 2005. gada 20.septembris. Neskatoties uz prokurora pirmās instances sēdē pausto viedokli par to, ka R.Štālbergam ir raksturīgi izdarīt ierakstus savā dienasgrāmatā tieši tajos datumos, kad ir noticis konkrētais notikums, R.Štālberga dienasgrāmatā par 2005. gadu vēl 23. un 24. septembrī ir atrodami šādi ieraksti: „Ināra turpina tikai solīt man 3 miljonus no Rusova darījuma kaut klienti ir gatavi ņemt objektu – viņa neparaksta līgumu, es nevedu klientu” (23. septembrī), „Ar Ināru Vilkasti apspriests līgums par Rusova ielu 1 Mežaparku manas daļas 3 miljonu uzlikšanu uz papīra (šis jautājums viņu tracina) Ko man darīt!” (24. septembrī). Es domāju, ka ir pilnīgi skaidrs, kāpēc šie ieraksti ir izdarīti R.Štālberga dienasgrāmatā – tāpat kā ar citiem vēlāk izdarītajiem un tādejādi viltotiem ierakstiem viņš centās pierādīt kaut kāda solījuma esamību no I.Vilkastes puses. Taču zīmīgi ir tas, ka šie ieraksti ir izdarīti vēlāk, nekā ir datēts paša R.Štālberga viltotais līgums par 3 miljoniem – 2005. gada 20. septembris, kas apliecina ierakstu nepatiesumu.

Tam, ka liecinieki norāda uz R.Štālberga biznesa partnera attiecībām ar I.Vilkasti, nav nekādas juridiskas nozīmes. Īpaši ir jāņem vērā, ka, saskaņā ar I.Vilkastes liecību, R.Štālbergs ir darījis visu, lai radītu priekšstatu par sevi kā par I.Vilkastes biznesa partneri, tai skaitā caur publikācijām masu medijos. Pat gadījumā, ja kādā no tikšanās reizēm I.Vilkaste būtu stādījusi priekšā R.Štālbergu kā savu kompanjonu, tas neradītu viņam nekādas juridiskās tiesības uz I.Vilkastei piederošajiem īpašumiem Rusova ielā 1 un 1c, Rīgā, un, ņemot vērā, ka tiesu psihiatriskās ekspertīzes rezultātā, uz kuru norādīja I.Vilkaste savā liecībā, R.Štālbergs tomēr ir atzīts par pieskaitāmu, tad viņam tas būtu jāapzinās.

Kas attiecas uz I.Vilkastes sākotnējām liecībām izspiešanas lietā (2006. gada novembra sākumā), uz kurām prokurors atsaucas savā debašu runā (runas 28.lpp.), tad manuprāt ir vairāk nekā saprotams, ka, kā norādīja mana aizstāvamā savās liecībās šajā tiesas sēdē, viņa bija novesta līdz šoka stāvoklim izspiešanas rezultātā, un viņai bija gluži vienalga, kā tiek formulētas viņas attiecības ar R.Štālbergu pratināšanas protokolos. I.Vilkaste nevarēja tajā laikā paredzēt, ka katrs viņas kā cietušās kriminālprocesā vārds par izspiešanu pret viņu, tiks vēlāk izmantots pret viņu pavisam citā kriminālprocesā. Starp citu, vēlākajās liecībās, ko prokurors saprotamu iemeslu dēļ nepievieno šīs lietas materiāliem, I.Vilkaste gan pavisam savādāk raksturo savu darbu ar R.Štālbergu, gan arī paskaidro, kāpēc sākotnējās liecībās nepievērsa pietiekamu uzmanību šim jautājumam.

Arī prokurora secinājums, ko viņš izdara sakarā ar I.Vilkastes minētajām liecībām izspiešanas lietā, ir visai dīvains, jo prokurors, neskatoties uz to, ka pats lietas materiāliem pievienoja vienīgās R.Štālbergam par Rusova ielu 1 izsniegtās pilnvaras 2005. gada 30.augusta atsaukumu (18. sēj. 176.llp), izdara ne ar ko nepamatotu secinājumu par to „ka viņu starpā valdīja augsta uzticēšanās pakāpe un I.Vilkaste varēja pieļaut, ka R.Štālbergs tiek informēts par visai „konfidenciālu” informāciju, tai skaitā varēja tikt iesaistīts tādā noziedzīgā nodarījumā, kā kukuļdošana, kas tobrīd bija abu interesēs.

Visbeidzot, vēršu tiesas uzmanību uz to, ka prokurora citētajās I.Vilkastes liecībās izspiešanas lietā vispār nav pieminēts objekts Rusova ielā, un pat ja prokurora ieskatā, pamatojoties tikai uz šīm liecībām var izdarīt secinājumu par juridisko attiecību būtību starp R.Štālbergu un I.Vilkasti kopumā, tad nekādā gadījumā šādu secinājumu nevar izdarīt tieši un konkrēti par Rusova ielas objektu.

Secīgi, nedz pirmās instances tiesas, nedz prokurora apgalvojums par to, ka R.Štālbergs esot bijis I.Vilkastes “biznesa partneris”, kuram būtu tiesisks pamats pretendēt uz jebkādu peļņu no Rusova ielas objekta pārdošanas, nav pamatots ar juridiski korektiem vai vispār juridiskiem argumentiem.

Prokurors savā runā nav atspoguļojis R.Štālberga naudas līdzekļu kustību 2002.-2005.gadā, kas norādītu uz iespējamību viņam ieguldīt jebkādus naudas līdzekļus Rusova ielas objektā. Lai varētu noskaidrot naudas līdzekļu kustību, kompetentam speciālistam ir jāveic fiziskās personas audits. Nedz prokurors, nedz KNAB kā procesa virzītājs nav uzskatījuši par nepieciešamu veikt šādas darbības, jo tas izraisītu R.Štālberga kā fiziskās personas auditu un pilnībā apstiprinātu naudas līdzekļu neesamību viņa rīcībā 2005.gada 17.novembrī, kā arī apstiprinātu R.Štālberga ieguldījumu objektos Rusova ielā 1 un 1c neesamību un, secīgi, R.Štālberga 2010.gada 5.janvāra liecību nepatiesumu. Bez tam, R.Štālberga fiziskās personas audits un naudas līdzekļu kustība varētu apliecināt viņa saistību ar KNAB darbiniekiem un DP informatoru Uldi Štālbergu, par ko I.Vilkaste liecina savā apelācijas instance tiesā sniegtajā liecībā.

Apelācijas instances tiesai tika iesniegta izziņa par skaidras naudas līdzekļu esamību I.Vilkastes rīcībā uz 2005.gada 17.novembrī, ko prokurors debašu runā faktiski nav ņēmis vērā, izdarot kārtējo pieņēmumu par kaut kādu citu ne ar ko nepierādītu mītisko kontu esamību I.Vilkastei. Turpretim, prokurora apsūdzības runā apelācijas instances tiesā norādītā informācija par AS Baltijas Starptautiskā Banka piešķirtajiem kredītiem sava apgalvojuma par naudas līdzekļu esamību I.Vilkastes rīcībā pamatošanai nav korekta. Informācija par piešķirtajiem kredītiem ir iegūta no lietai pievienotā zemesgrāmatu nodalījuma noraksta par aizstāvamās nekustamo īpašumu Strautu ielā 3A, Rīgā [6.sēj., 47.lp.].

Šādus aprēķinus var veikt tikai attiecīgā finanšu institūcija. Tādējādi, aplami prokurora apgalvojumi balstās uz viņa veikto zemesgrāmatu nodalījuma kā arī bankas kontu izdruku interpretāciju, kas nepierāda naudas līdzekļu esamību.

Augstākās tiesas praksē ir nodibināts, ka nodokļu maksātājam nav pienākuma pierādīt kāda fakta vai notikuma noliegšanu. Konkrētajā gadījumā ir runa par to, ka personai it kā ir pienākums pierādīt naudas līdzekļu neesamību viņa rīcībā noteiktajā apmērā. Prokurors faktiski šajā daļā pārliek pierādīšanas nastu par to, ka I.Vilkastei nebija pieejami naudas līdzekļi kukuļa nodošanai, uz pašu I.Vilkasti. Jāsecina, ka prokurora ieskatā tas, ka I.Vilkastei bija pieejamas milzīgas skaidras naudas summas, ir bez maz vai fakta legālā prezumpcija.

No judikatūras viedokļa šāda prasība ir absurda:

Augstākās Tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments ir norādījis, ka tiesību norma nav interpretējama tādā veidā, ka nodokļu maksātājam jāpierāda arī negatīvie fakti. Nodokļu maksātājam šādā gadījumā jāsniedz VID visa iespējamā informācija un iespēju robežās jāsadarbojas, lai noskaidrotu iemeslus, kādēļ pastāv dokumenti, kas norāda uz pozitīvu faktu. Tomēr negatīva fakta pierādīšanas gadījumā pierādījumu nastas uzlikšana tikai nodokļu maksātājam ir nesamērīga un pārkāpj tiesību principu negativae non probantus (negatīvs nav jāpierāda) (sk. Senāta 2005.gada 8.novembra sprieduma lietā Nr.SKA-337 10.punktu). Tātad I.Vilkastei nevar uzlikt pienākumu pierādīt negatīvu faktu, ka viņai nebija naudas uzkrājumu konkrētajā laika periodā, vēl jo mazāk kriminālprocesa ietvaros.

Kas attiecas uz pierādījumiem, uz kuriem ir atsaucies apsūdzības uzturētājs šajā sakarā, tad tie paši par sevi nevar norādīt uz kādu naudas līdzekļu esamību personas rīcībā tādēļ, ka tie satur datus tikai par iespējamiem naudas līdzekļu avotiem, neņemot vērā šīs personas izdevumus tajā pašā laika periodā.

Lai varētu konstatēt pilnu un ticamu konkrētās personas līdzekļu atlikumu ir jāapkopo gan visi iegūtie naudas līdzekļi, gan ziņas par to izlietošanu, kas konkrētajā gadījumā netika izdarīts. Apsūdzības pozīcijas apgāšanai pietiek ar vismaz vienu darījumu, kas saistīts ar naudas līdzekļu izlietošanu pirms 2005.gada.

Savā apsūdzības runā prokurors ir norādījis sekojošo:

I.Vilkastes rīcībā uz 2005.gadu bija naudas līdzekļi tādā apjomā, lai samaksātu kukuli ne vien 326 000 EUR, bet gan visu 1 000 000 EUR.

To apstiprina sekojoši pierādījumi par I.Vilkastes mantisko stāvokli:

I.Vilkaste jau 2003.gadā zemes gabalus Rīgā, Rusova ielā iegādājās par kopējo summu LVL 175 000 /18.sēj., 1.1. 152-153/, t.i., par summu, kas tuva 2005.gada 17.novembrī samaksātajai kukuļa daļai.

Ir jānorāda, ka šī zemes gabala iegādei tika saņemts aizdevums, par ko liecina līgums starp aizstāvamo un AS Baltijas Starptautiskā Banka (2002.gada 16.septembra līgums nr. 01/28). Aizdevums tika ieskaitīts bezskaidras naudas norēķina veidā – ar bankas pārskaitījumu. Un tādā pašā veidā saņemtais aizdevums tika izlietots augstāk norādītā zemes gabala iegādei. Skaidrā naudā aizdevums netika izņemts. Aizdevuma atmaksa arī tika veikta bezskaidrās naudas pārskaitījuma veidā.

Bez tam starplaikā starp 2003.-2005.gadu I.Vilkaste iegādājās arī vēl citus nekustamos īpašumus, kuriem šobrīd uzlikts arests:

1) 2003.gada 30.septembrī I.Vilkaste iegādājas nekustamo īpašumu Rīgā, Tomsona ielā 2- 15 par summu Ls 9000 /6.sēj., 1.1. 43/;

Vēršu tiesas uzmanību, ka arī pirkuma maksas samaksa par šo nekustamo īpašumu tika veikta bezskaidrās naudas veidā no I.Vilkastes personīgā norēķinu konta AS Baltijas Starptautiskā Banka

2) 2004.gada 27.decembrī I.Vilkaste iegādājās nekustamo īpašumu Rīgā, Tomsona ielā 15-2 par 80 825, 37 LVL /6.sēj., 1.1. 47/;

Šis nekustamais īpašums tika iegādāts par naudas līdzekļiem, ko I.Vilkastei piešķīra AS Investīciju Banka aizdevuma veidā, par ko liecina 2004.gada 20.decembra aizdevuma līgums nr. A-04/170. Aizdevums tika ieskaitīts bezskaidras naudas norēķina veidā – ar bankas pārskaitījumu. Un tādā pašā veidā saņemtais aizdevums tika izlietots augstāk norādītā īpašuma iegādei. Skaidrā naudā aizdevums netika izņemts. Aizdevuma atmaksa arī tika veikta bezskaidrās naudas pārskaitījuma veidā.

Kā pierādījumu apgalvojumam, ka I.Vilkastes rīcība atradās NE TIKAI summa EUR 326 000 apmērā, bet pat EUR 1 000 000 apmērā, prokurors piesauc faktu, ka 2004.gada 27.decembrī I.Vilkaste iegādājās nekustamo īpašumu Tomsona ielā 15-2 par LVL 80 825,37 Ls (6.sēj., 47).

Šeit ir jāatzīmē, ka prokurors vadās tikai no datiem no zemesgrāmatu nodalījuma, neievērojot to, ka nekustamā īpašuma iegādei tika saņemts aizdevums bezskaidrās naudas veidā (bankas pārskaitījums) un tādā pašā veidā (bankas pārskaitījums) naudas līdzekļi tika samaksāti par nekustamā īpašuma iegādi. Skaidrā naudā aizdevums netika izņemts. Aizdevuma atmaksa arī tika veikta bezskaidrās naudas pārskaitījuma veidā, par ko liecina aizdevuma līgums starp banku un I.Vilkasti (2004.gada 20.decembra Līgums nr. A-04/170).

Pirkuma maksa tika samaksāta saskaņā ar pirkuma līgumu vairākos maksājumos laika posmā no 2005.gada 3.janvāra līdz 2005.gada 28.februārim. Savukārt, prokurora rīcībā šādu datu nav, jo viņš neuzskatīja par nepieciešamu veikt attiecīgās izmeklēšanas darbības vai, ņemot vērā acīmredzamo speciālo zināšanu trūkumu pašam prokuroram šajā jautājumā, noteikt lietā grāmatvedības ekspertīzi, kā to paredz Kriminālprocesa likuma 194. pants. Šis darījums ir I.Vilkastes izdevums, nevis var liecināt par viņas ieņēmumiem.

Neizpratni rada arī tas, ka savā apsūdzības runā prokurors pats norāda uz 2004.gada 19.marta darījumu (kas ir izdevums), ņemot vērā tikai zemesgrāmatu nodalījuma norakstu [6.sēj, 57.lp.], nevis pamatojoties uz starp manu aizstāvamo un AS Baltijas Starptautiskā Banka noslēgto aizdevuma līgumu. Šī aizdevuma mērķis bija nekustamā īpašuma Grenču ielā 5, Rīgā, iegāde. Par šo īpašumu prokurors, pēc R.Štālberga iesnieguma, 2008.gada 17.oktobrī izdalīja atsevišķu kriminālprocesu nr. 12812002508 [17.sēj., 31.-32.], kurš vēlāk tika izbeigts noziedzīga nodarījuma sastāva trūkuma dēļ, tādejādi kārtējo reizi pierādot R.Štālberga melus attiecībā pret I.Vilkasti, ko prokurors spītīgi ignorē, acīmredzami tāpēc, ka viņam ir „augsta uzticības pakāpe” attiecībā uz R.Štālbergu. Tādā veidā notika I.Vilkastes komercdarbības bloķēšana, kaut arī prokurors savā apsūdzības runā to noliedz un runā par pretējo [apsūdzības runas 67.lp] („Tāpat lietā nav informācijas, ka starplaikā I.Vilkaste būtu ierobežota darboties savā profesionālajā jomā”).

Tāpat aizstāvība vēlas atzīmēt, ka savās liecībās I.Vilkaste ir liecinājusi par to, ka ir vērsusies ar iesniegumu VID ar lūgumu veikt R.Štālberga kā fiziskās personas auditu ar mērķi iesniegt sava nevainīguma, kā arī naudas līdzekļu neesamības R.Štālberga rīcībā 2005.gada 17.novembrī, pierādījumus. Tomēr, neskatoties uz rakstveida iesniegumu, R.Štālberga audits netika veikts kā to liecināja mana aizstāvamā.

Savukārt I.Vilkastei tika veikts fiziskās personas audits pēc KNAB iniciatīvas, kura rezultātā nekādi pārkāpumi netika konstatēti. Par šo faktu aizstāvamā arī sniedza liecības.

Aizstāvība uzskata par nekorektu prokurora norādi uz I.Vilkastes naudas līdzekļiem, kas tika izņemti 2007.gadā, t.i. pēc pilnas pirkuma maksas saņemšanas par zemesgabalu Rusova 1 un 1c pārdošanu. Šie naudas līdzekļi nekā nevar pierādīt prokurora apgalvojumus par naudas līdzekļu esamību I.Vilkastes rīcībā 2005.gadā.

Tādējādi, lietas materiāli nesatur pierādījums par to, ka I.Vilkastes rīcībā bija prokurora inkriminētā naudas summas 2005.gadā. Tāpat, lietas materiāli nesatur pierādījumus, ka agrāk sodītā noziedznieka R.Štālberga rīcībā bija prokurora norādītā kukuļa došanai nepieciešamā summa 2005.gada 17.novembrī. Ņemot vērā apstākli, ka lietā nav ziņu par it kā nodotā kukuļa (naudas zīmju) identificēšanu, bet pieņēmumi par to balstās tikai uz citas apsūdzētās personas liecībām, uzskatu, kas saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 124.pantu, pieņēmums par naudas līdzekļu esamību I.Vilkastes rīcībā jāizslēdz no apsūdzības pierādījumiem.

Savukārt sakarā ar to, ka naudas līdzekļu esamības fakts I.Vilkastes rīcībā nav pierādīts, nav pierādīta arī apsūdzība.

III.

Nākamais jautājums, kuram prokurors savā debašu runā un arī pirmās instances tiesa pievērš ļoti lielu nozīmi, ir it kā pastāvošais motīvs I.Vilkastei maksāt kukuli viena miljona Eiro apmērā.

Šajā sakarā vēlos vērst tiesas uzmanību uz sekojošo:

Neiztur nekādu kritiku valsts apsūdzības centieni piesaukt motīvu kā vienu no manas aizstāvamās vainas „pierādījumiem”.

Apkopojot prokurora argumentus par motīva dot kukuli Rīgas domes amatpersonām 2005.gada 17.novembrī, esamību, secināms, ka, pēc prokurora domām, pietiek ar vēlmi veikt būvniecību noteiktajā teritorijā. Tālāk motīva pierādīšanai prokurors iedziļinās 2005.gadā spēkā esošo publisko tiesību aktu (kuri nesaturēja „pietiekami detalizētā mēroga”, „apbūves noteikumu”, „kompleksa apbūves”, „sabiedriski nozīmīgas būves” definīcijas) interpretācijā.

Un, sniedzot šo normatīvo aktu interpretāciju, kas ir pretrunā gan ar pašiem normatīvajiem aktiem, gan ar lietā gūtajiem pierādījumiem (liecinieku liecībām, rakstveida pierādījumiem), izdara secinājumus par aizstāvamās motīvu dot kukuli RD amatpersonām.

Lietas materiāli nesatur pierādījumus tam, ka I.Vilkaste zināja, vai viņai vajadzēja zināt prokurora Lejas vīziju par MK noteikumu nr.883 piemērošanu, vai par to, kāda ir prakse MK noteikumu nr.883 piemērošanā.

Aizstāvamajai kā jebkurai personai bija saistoši publiskie tiesību akti, tai skaitā MK noteikumi nr.883, kas nesaturēja „pietiekami detalizētā mēroga”, „apbūves noteikumu” un „kompleksa apbūves” definīcijas. Uz to vērš uzmanību Rīgas domes Pilsētas attīstības departaments savā 2011.gada 20.maija vēstulē nr.DA-11-754-dv Rīgas domes priekšsēdētājam „Par detalizētas informācijas sniegšanu par esošo situāciju ar nekustamo īpašumu Rīgā, Rusova ielā 1 un 1c un darbībām nākotnē atbilstoši spēkā esošajam teritorijas plānojumam”, par to liecināja arī vairāki liecinieki šajā procesā, kas tika minēti I.Vilkastes apelācijas sūdzībā.

Tātad aizstāvamā bija rīkojusies saskaņā ar viņai saistošajiem publiskajiem tiesību aktiem – tādā redakcijā, kādā tie bija katras konkrētās darbības veikšanas brīdī celtniecības ieceres saskaņošanas ietvaros, ievērojot to, ka jebkāda būvniecība zemes gabalos Rusova 1 un 1c nevarēja tikt veikta agrāk par 2006.gadu.

Prokurors apzināti noklusē vairākus faktus, kas liecina par to, ka Rīgas dome un tās Pilsētas attīstības departaments nevis I.Vilkastes interesēs, bet Rīgas pilsētas interesēs apsprieda un pieņēma jaunu pilsētas Attīstības plānu, kas piešķīra vienādas tiesības visu Rīgas jauno centru zemes gabalu īpašniekiem, tāpat kā iepriekšējais teritorijas plānojums 1995.-2005.gadam, kura loģiskais turpinājums bija jauns attīstības plāns 2006.-2018.gadam un kas neparedzēja jau piešķirto tiesību atņemšanu.

Saskaņā ar Rīgas attīstības plānu 1995.-2005.gadam tika paredzēts attīstīt Rīgas apakšcentrus, kas atslogos Rīgas centru un katrā atsevišķā vietā tiks papildināti ar speciālām, šai vietai nepieciešamām funkcijām. Tai skaitā pie Austrumu lielceļa un Brīvības dubliera krustojuma, pašreizējās Ķīšezera ielas un Kokneses prospekta zonā, starp Čiekurkalnu un Mežaparku [Rīgas Attīstības plāna 1995.-2005.gadam I sējuma 10.2.1.punkts].

Secīgi, jau atbilstoši Rīgas teritorijas plānojuma 2006.-2018.gadam pirmajai redakcijai teritorijas Rusova ielā 1 atradās centru apbūves teritorijā, kur teritorijas izmantošanas veids ir jaukta apbūve ar daudzveidīgākām funkcijām, arī daudzstāvu daudzdzīvokļu nami, [Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta 2005.gada 21.aprīļa vēstule nr. 4-DA-05-2175-ap [18.s.,109.]).

Šo Rīgas jauno centru izmantošanas veids nav mainījies arī galīgajā jaunā attīstības plāna redakcijā, ko Rīgas dome apstiprināja 2012.gada 20.decembrī.

Tātad, šo faktisko apstākļu kopums to hronoloģiskajā secībā skaidri pierāda, ka nekādu īpašu pretimnākšanu aizstāvamās interesēm kompetentās institūcijas nav izrādījušas.

Tālāk:

1. Rīgas domes Pilsētas attīstības departaments 2008.gada 8.decembra vēstules nr.1-DA-08-9234-nd [18.s.52-58] 6.5.punktā norāda, ka:

- [18.s., 57] „Departaments papildus informē, ka Departamentam nav zināms par stāvu skaita paaugstināšanu Rusova ielā 1, jo šāda teritorijas plānotā (atļautā) izmantošana ir pastāvējusi jau RTP-2006 izstrādes uzsākšanas posmā”.

- [18.s., 55.-58] tikai 6 no 307 (!!!) zemes gabaliem, kas ir iekļauti Centra apbūves teritorijās Rīgas attīstības plānā 2006.-2018.gadam ir noteikta prasība izstrādāt detālplānojumu, bet Mežaparka apkaimē – tikai 2 no 30 zemes gabaliem, turklāt jau 2007.gadā.

2. Bet, kas attiecas uz periodu no 2003. līdz 2005.gadam, tad Rīgas domes Pilsētas attīstības departaments savā 10.03.2009. atbildē DA-09-381-nd informē, ka Čiekurkalna teritorijā laika posmā no 2003. līdz 2005.gadam netika izstrādāti un apstiprināti detālplānojumi [22.s.75]

Tātad, „teritorijas izmantošanas veida” grozīšana kā motīvs nepastāvēja, jo to izmantošanas veids jaunajā Rīgas attīstības plānā loģiski izrietēja no vecajā Rīgas attīstības plānā iekļautās ieceres attīstīt Rīgas apakšcentrus, kas atslogos Rīgas centru un katrā atsevišķā vietā tiks papildināti ar speciālām, šai vietai nepieciešamām funkcijām.

I.Vilkaste nebija ieinteresēta arī izvairīties no detālplānojuma izstrādes, jo:

1] saskaņā ar MK noteikumiem nr. 883 detālplānojums nebija izstrādājams zemes gabaliem Rusova 1 un 1c (Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta 2011.gada 20.maija vēstule nr.DA-11-754-dv Rīgas domes priekšsēdētājam „Par detalizētas informācijas sniegšanu par esošo situāciju ar nekustamo īpašumu Rīgā, Rusova ielā 1 un 1c un darbībām nākotnē atbilstoši spēkā esošajam teritorijas plānojumam”; E.Bērziņa (tanī brīdī Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta ārējā konsultanta) 2010.gada 12.janvāra tiesas sēdē sniegtās liecības [50.-55., 57.jaut.]; liecinieces M.Treijas (tanī laikā Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona arhitektes) 2010.gada 2.februāra tiesas sēdē sniegtās liecības; liecinieka I.Millera 2010.gada 11.janvāra tiesas sēdē sniegtās liecības [173., 174., 196., 199.jaut.)

2] 2005.gadā īpaši netika praktizēta jaunu detālplānojumu izstrāde, jo parasti izraudzījās, vai zemes īpašnieka vēlmes nav iespējams realizēt, iekļaujot attiecīgi zemes īpašniekam vēlamo teritorijas izmantošanas veidu jaunajā vietējās teritorijas plānojumā (I.Millera liecības [22.s.130.lapa, pēdējā rindkopa]):

3] RD PAD 10.03.2009. atbildē DA-09-381-nd: departaments informē, ka Čiekurkalna teritorijā laika posmā no 2003. līdz 2005.gadam netika izstrādāti un apstiprināti detālplānojumi [22.s.75];

4] Rīgas pilsētas Būvvaldes 2005.gada 13.maijā izsniegtais Jaunbūvējamā objekta plānošanas un arhitektūras uzdevums nesatur prasību par detālplānojuma izstrādi, uz kā pamata tika izstrādāts un 2005.gada vasarā apstiprināts skiču projekts;

5] Reģionālās attīstības un pašvaldības lietu ministrija ir atzinusi, ka, izstrādājot vietējās teritorijas plānojumu, zemes gabalus Rusova ielā 1 un 1c nav bijis obligāti iekļaut to teritoriju vidū, kurām nepieciešams detālplānojums [18.sēj., 105-107].

Tātad, detālplānojuma prasības neizvirzīšana zemes gabaliem Rusova 1 un 1c arī nevarēja būt par aizstāvamās motīvu dot kukuli Rīgas domes amatpersonām 2005.gada 17.novembrī.

Runājot par stāvu skaitu un apbūves intensitāti, tad papildus I.Vilkastes apelācijas sūdzībā izteiktajiem argumentiem, ka stāvu skaits nevarēja būt motīvs kukuļošanai, jo potenciālo pircēju interesēja apbūves intensitāte, kuru varēja panākt arī horizontāli, uzbūvējot zemākas ēkas uz lielākas teritorijas (ievērojot ievērojamo zemesgabalu Rusova 1 un 1c platību un brīvās zemes procentu (no 36% līdz 99% saskaņā ar 2005.gada 15.augustā apstiprināto Skiču projektu), ir jānorāda arī, ka liecinieks I.Millers 2010.gada 11.janvāra tiesas sēdē ir liecinājis sekojošo:

I.Millers: „Tieši par Rusova ielu Vilkaste nāca, lai samazinātu stāvu skaitu, nevis lai palielinātu. Lai samazinātu tieši uz tādu, kāds ir tanī attīstības priekšlikumā – gar ielu 25, pārējos – četri stāvi.”

Par šo liecību savā apsūdzības runā prokurors Leja vispār apzināti noklusē.

Gadījumā, ja Rīgas attīstības plāna 2006.-2018.gadam galīgajā redakcijā zemes gabalos Rīgā, Rusova ielā 1, 1c ar kopējo platību 24,5 ha tiktu atstāts Rīgas attīstības plāna 2006.-2018.gadam 1.redakcijā paredzētais maksimāli atļautais stāvu skaits (16-20), vai pat tiktu paredzēts mazāks atļauto stāvu skaits – tas nevarētu ietekmēt apbūves intensitāti zemes gabalos Rīgā, Rusova ielā 1 un 1c, jo bija iespējams palielināt zemesgabala apbūvējamo teritoriju, tātad panākt to pašu apbūves intensitāti, uzbūvējot ēkas ar mazāku stāvu skaitu uz vairākiem zemes gabalu Rīgā, Rusova ielā 1, 1c kvadrātmetriem, tādā veidā saglabājot apbūves intensitāti (kopējo ēku kvadrātmetru skaitu), jo zemes gabalu Rīgā, Rusova ielā 1, 1c kopējā neizmantotā platība uz skiču projekta apstiprināšanas dienu sastādīja 64,5% no zemes gabalu kopējās platības – tātad, bija pietiekoši liela teritorija, kur to pašu vēlamo apbūves intensitāti varētu panākt „horizontāli”, nevis „vertikāli” .

Un visbeidzot, nekustamo īpašumu Rīgā, Rusova ielā 1, 1c pircējas SIA Mežaparks SPV 2007.gada 25.jūnijā [22.s., 63] saskaņotais skiču projekts paredz par 40% mazāku intensitāti, nekā to paredzēja Rīgas pilsētas būvvaldes 2005.gada 15.augustā apstiprinātais skiču projekts [G.Bojāra liecības tiesas sēdē 2010.gada 10.martā, 15.jaut.], kas bija 2005.gada 22.decembrī noslēgtā pirkuma līguma neatņemama sastāvdaļa. Tas apstiprina liecinieka G.Bojāra liecības tiesas sēdē, ka maksimāli atļautais stāvu skaits nekustamo īpašumu Rīgā, Rusova ielā 1 un 1c pircēju neinteresēja, bet interesēja tikai kopējais apjoms, ko varēs būvēt šajā teritorijā, tātad kopējā ēku platība [14.jaut.] vai apbūves intensitāte.

Piesaucot pirkuma līguma noslēgšanas datumu, proti 2005.gada 22.decembri, prokurors arī apzināti noklusē faktu, ka pēc tam, kad Rīgas dome bija apstiprinājusi Attīstības plāna 2006.-2018.gadam galīgo redakciju 2005.gada 20.decembrī, tas vēl bija jāsaskaņo ar Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministriju!

Tādējādi, ar lietas materiāliem – rakstveida pierādījumiem un liecinieku liecībām, kā arī spēkā esošo normatīvo aktu saturu ir pierādīts, ka aizstāvamajai nebija motīva dot kukuļus Rīgas domes amatpersonām 2005.gada 17.novembrī.

Jāatzīmē, ka pārsteidz arī prokurora Lejas izdarītie secinājumi par to, kādi faktori ietekmē nekustamā īpašuma vērtību un kā nekustamā īpašuma Rusova ielā 1 un 1c vērtība palielinājās par kaut kādu konkrēto summu kukuļa samaksas rezultātā – par to lietā nav neviena sertificētā nekustamā īpašuma vērtētāja atzinuma.

Pamatojot „īpašas pretimnākšanas izrādīšanu” I.Vilkastes interesēm, prokurors norāda, ka šīs lietas ietvaros pietiekoši konstatēt, ka vietējās teritorijas plānojuma nosacījumi bija izdevīgi un pieskaņoti tieši I.Vilkastei. Līdz ar to nenozīmīgs ir apgalvojums apelācijas sūdzībās, ka izmaiņas jaunajā Rīgas attīstības plānā nākušas par labu 307 zemes gabalu īpašniekiem.

Tātad, prokurora secinājumi neizriet no premisām un ir pretrunā ar loģikas likumiem. Lietas materiāli nesatur pierādījumu tam, ka vietējās teritorijas plānojuma nosacījumi bija izdevīgi tikai I.Vilkastei un/vai pieskaņoti tieši I.Vilkastei.

Jo vairāk, pirmās instances tiesā prokurors runā par Vilkastes interesi, lai Rīgas domes amatpersonas izdarītu it kā pretlikumīgas darbības, bet apelācijas instances tiesā prokurors savā apsūdzības runā jau norāda, ka aizstāvamajai varētu būt interese, lai Rīgas domes amatpersonas izdarītu likumīgas darbības savas kompetences ietvaros. Tieši par to, lai panāktu likumīgo darbību izdarīšanu, pēc prokurora domām, I.Vilkaste bija gatava nevis ienest konfektes vai konjaka pudeli, bet samaksāt veselu 1miljonu eiro.

Faktiski, prokurora pozīcija šajā jautājumā var būt apkopota sekojoši: nav svarīgi, kāds, bet motīvs bija.

Aizstāvības ieskatā, no visiem lietā esošajiem pierādījumiem ir skaidri redzams, ka I.Vilkastei nav bijis motīvs dot 1 miljonu lielo kukuli Rīgas Domes attīstības departamenta amatpersonām.

IV.

Vēl viens jautājums, kuram es gribētu īsi pieskarties, ir jautājums par komplekso psiholoģisko-poligrāfa ekspertīzes atzinumu, ar kuru valsts apsūdzības uzturētājs, citā starpā, pamato savu apgalvojumu par R.Janitas liecību ticamību.

Par šo jautājumu jau pietiekami plaši runāja kolēģis J.Rozenbergs, kā arī kolēģis S.Vārpiņš, un es pilnībā pievienojos viņu vērtējumam, it īpaši ņemot vērā, ka viedokli par šīs ekspertīzes kvalitāti, par uzdoto jautājumu konstrukciju, par psiholoģiskajiem testiem, kas tika pielietoti ekspertīzes psiholoģiskā daļā, pilnībā sakrīt ar manā rīcībā esošo informāciju, uz kuru arī atsaucās mana aizstāvamā I.Vilkaste savās liecībās, norādot uz Eiropas un Lielbritānijas Poligrafistu Asociācijas priekšsēdētāja Donalda Kargila atzinumu. Līdz ar ko es tikai nedaudz papildināšu to, ko ir norādījuši citi aizstāvji.

1) Ekspertīzes slēdzienā minēts, ka poligrāfa ekspertīze tiek veikta, izmantojot datorizēto poligrāfu R.I.F. Meklējot šādu poligrāfu internetā, google meklētājs neuzrāda nekādus rezultātus. Eksperta Miķelsona uzturētajā interneta mājaslapā eksperts.gold.lv arī šāds datorizētais poligrāfs nav pieminēts. Tai pašā laikā ekspertīzes slēdzienā pieminēta datorizētā poligrāfa datu apstrādes programma Sheriff 7M, kas ir savienojama vienīgi ar Krievijā ražotajiem un izplatītajiem datorizētajiem poligrāfiem Крис un Риф. Minētos poligrāfus izstrādājis akadēmiķis Varlamovs un tie dažādās modifikācijās tiek plaši izplatīti Krievijas Federācijā un citur pasaulē. Iespējams, ka tieši iekārta ar nosaukumu Риф ar krievu burtiem ir tā, ko izmanto eksperts, taču šāda neprecizitāte nosaukumā rada zināmās šaubas. Krievijas interneta mājaslapās norādīts, ka jāizsargājas no Ķīnā ražotiem pakaļdarinājumiem, kuri ātri nolietojas, nav remontējami un dažreiz nepieļauj sensoru kalibrēšanu, lai veiktu ķermeņa fizioloģiskos mērījumus, līdz ar ko ir neprecīzi un var ietekmēt poligrāfa testēšanas rezultātus.

2) Bez tam, saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 23. pantu viens no kriminālprocesa principiem nosaka, ka krimināllietās tiesu spriež tiesa, tiesas sēdēs izskatot un izlemjot pret personu celto apsūdzību pamatotību, attaisnojot nevainīgas personas vai arī atzīstot personas par vainīgām noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Pantā noteikta ekskluzīvā tiesas jurisdikcija, iejaukšanās kurā nav pieļaujama jo var novest pie nepareizas lietas izspriešanas. Tātad, tikai tiesa var vērtēt pierādījumus, dot juridisku novērtējumu apsūdzētā darbībai, atzīt tā vainu vai ne. Dr.iur Miķelsons savā rakstā “Poligrāfa pārbaudes kriminālprocesā” norāda, ka procesa virzītājs, pieņemot lēmumu par ekspertīzi, nedrīkst ekspertam uzdot jautājumus, kuru izlemšana ir ekskluzīvā tiesas jurisdikcijā. Rakstā norādīts, ka uzdodot ekspertam jautājumu tie jāformulē: vai persona nemelo sakot, ka... Bez tam, šāda jautājuma uzdošanas kārtība attiecināma arī uz apsūdzētajām personām par to attieksmi pret savām darbībām konkrētā kriminālprocesā. Procesa virzītājs R.Kuzma, pieņemot lēmumu par ekspertīzes nozīmēšanu R.Janitam, uzdevis jautājumus par R.Janitas liecību patiesīguma un ticamības novērtēšanu, tādejādi iejaucoties tiesas jurisdikcijā vērtēt pierādījumus un pārkāpjot Kriminālprocesa likuma 23. pantu un 128. pantu. Šāds viedoklis ir arī izteikts rakstā par poligrāfa lietošanas tiesiskajiem aspektiem kriminālprocesā Poligrāfisko testēšanu centra Poligraftest mājaslapā, Krievijas poligrāfa ekspertu Isaeva, Varlamova, Korovina un citu ekspertu zinātniskajās publikācijās.

3) Apelācijas instances tiesas sēdē R.Janita norādīja, ka jau kopš 2006. gada viņam ir veselības problēmas, kas saistītas ar sirds darbību un asins spiedienu – viņam esot hipertensija, jeb paaugstinātais asins spiediens. No eksperta atzinuma neizriet, ka eksperti būtu ņēmuši vērā šo pārbaudāmā veselības stāvokli, taču ņemot vērā to, pēc kādiem parametriem vadās poligrāfa izpētes veicējs (par to arī norādīja U.Miķelsons pirmās instances tiesas sēdē), kā arī izejot no publikācijām par poligrāfa darbības specifiku, piemērām, aplūkojot Wikipēdiju, ir konstatējams, ka tieši sirds darbības un asins spiediena patoloģiskās izmaiņas jeb traucējumi ir obligāti ņemami vērā, veicot poligrāfa pārbaudi, tāpat kā, piemērām, narkotiku vai stipro zāļu lietošana pārbaudāmajam. Šajā sakarā vēlos atsaukties uz tiesu praksi – krimināllietā Nr. 11092063707, Rīgas apgabaltiesa izslēdza no pierādījumiem komplekso psiholoģisko – poligrāfa ekspertīzes atzinumu, jo eksperti nebija ņēmuši vērā to, ka pārbaudāmā persona lieto narkotiskās vielas un paši atzina, ka pie šādiem apstākļiem nav iespējams veikt ekspertīzi.

Pamatojoties uz iepriekš minēto, kompleksās psiholoģiskās poligrāfa ekspertīzes slēdziens ir izslēdzams no pierādījumiem kā nepieļaujams.

V.

Visbeidzot, neskatoties uz to, ka mana aizstāvamā nav vainīga viņai inkriminēta noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā, aizstāvība nevar nepievērsties valsts apsūdzības uzturētāja paustajam viedoklim saprātīgo termiņu jautājumā, kā arī jautājumam par to, kāds soda mērs būtu piemērojams manai aizstāvamai ņemot vērā prokurora atzīto saprātīgo termiņu neievērošanu attiecībā pret viņu.

Pirmkārt, aizstāvības ieskatā, prokurora atsauce uz Vācijas tiesu judikatūru nav piemērojama šajā kriminālprocesā, jo nedz attiecīgie Vācijas tiesu spriedumi tika pievienoti lietai un iztulkoti valsts valodā, nedz Latvijas Kriminālprocesa likums pieļauj citas valsts tiesu judikatūras piemērošanu Latvijas kriminālprocesā, it īpaši soda noteikšanas jautājumos. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 2.panta pirmās daļas noteikumiem, Kriminālprocesu nosaka Latvijas Republikas Satversme (turpmāk — Satversme), starptautiskās tiesību normas un šis likums.

Ar Vācijas tiesu atziņām prokurors Leja mēģināja pamatot savu nostāju, ka gadījumā, ja tiesa atzīst, ka pret aizstāvamo ir pieļauts tiesību uz taisnīgu tiesu sastāvdaļas – tiesību uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā – pārkāpums, tad konkrētajā gadījumā, ņemot vērā, ka prokurora ieskatā pārkāpums ir saistīts tikai ar tiesas bezdarbību, saņemot lietu iztiesāšanai apelācijas instances tiesā – t.i., ne vairāk, kā vienu gadu „dīkstāvi” lietā, tiesai būtu jāsamazina aizstāvamajai piespriežamo sodu ne vairāk kā par dažiem mēnešiem.

Par saprātīgiem termiņiem daudz un plaši runāja mans kolēģis Jānis Rozenbergs, kurš citā starpā ir ne tikai prokurora pieminētā raksta autors Jurista vārdā, bet arī faktiski paša Krimināllikuma 49.1 panta autors. Tāpēc es, protams, varu tikai pievienoties viņa teiktajam, arī par saprātīgo termiņa sākumu, pretēji prokurora apgalvojumam iekļaujot tajā arī pirmstiesas procesa termiņu un tikai papildināšu ar konkrētām norādēm uz to, kā tieši manas aizstāvamās intereses tika aizskartas ar saprātīgo termiņu neievērošanu pret viņu.

Šajā gadījumā papildus tām ciešanām, ko iesaistīšana kriminālprocesā neizbēgami rada jebkurai personai, manai aizstāvamajai tika papildus ierobežotas tiesības uz īpašumu, pie kam pilnīgi prettiesiski ierobežotas un, kas ir vēl interesantāks, šo prettiesisko ierobežojumu ir pieļāvis tieši valsts apsūdzības uzturētājs šajā lietā. Šī situācija tiek detalizēti izklāstīta manas aizstāvamās 2011. gada 21. februāra sūdzībā KNAB priekšniekam, kas ir pievienota lietas materiāliem.

Un proti:

2007. gada 27. aprīlī kratīšanas rezultātā I.Vilkastes dzīvesvietā kriminālprocesa Nr. 12507000607 ietvaros viņai tika atsavināti naudas līdzekļi 27 400 Eiro, 77 903 ASV dolāri un LVL 128 460. Neskatoties uz manas aizstāvamās vairākkārtīgām sūdzībām, kā arī atzīmi pašā kratīšanas protokolā par to, ka šie naudas līdzekļi pieder tieši viņai, procesa virzītāji no KNAB – Alla Juraša un vēlāk Signe Bole turpināja minētos naudas līdzekļus aizturēt. Tātad manas aizstāvamās tiesības uz īpašumu bija ierobežotas, sākot ar 2007. gada 27.aprīli.

Naudas līdzekļu aresta gala termiņš kriminālprocesā, kurā tie tika atsavināti kā Vladimiram Vaškevičam pieredošie naudas līdzekli, tuvojās beigām, un, apzinoties to, ka arests it kā Vladimiram Vaškevičam piederošajiem naudas līdzekļiem nebija likumīgs, KNAB un prokuratūra tā vietā, lai atceltu arestu, meklēja jebkādu pamatu, kas ļautu naudu turpināt paturēt arī turpmāk – un pēkšņi „atcerējās”, ka mana aizstāvamā vairākkārt savās sūdzībās par naudas arestu norādīja, ka tā ir nevis V.Vaškeviča, bet gan viņai piederošā nauda. Tanī laikā, kad mana aizstāvamā mēģināja panākt viņai piederošo naudas līdzekļu atgriešanu, nevienā kriminālprocesā viņai nebija tāda procesuālā statusa, kas ļautu piemērot arestu viņai piederošajiem naudas līdzekļiem.

Situācija ir mainījusies tad, kad tika uzsākts šīs kriminālprocess, kurā manai aizstāvamajai tika piemērots apsūdzētās personas statuss – tādēļ, KNAB izmeklētāja Signe Bole un prokurors Leja ir guvuši iespēju uzlikt jaunu arestu tiem pašiem naudas līdzekļiem, pēkšņi „noticot” manas aizstāvamās kriminālprocesa nr. 12507000607 ietvaros sniegtajiem apgalvojumiem par naudas līdzekļu piederību tieši viņai (kaut vairākas viņas iesniegtās sūdzības par aresta uzlikšanu tiem tika sistemātiski noraidītas), kas pēc procesa virzītāju domām, ļāva viņiem turpināt aizturēt 2007.gada 27.aprīlī izņemtos naudas līdzekļus; UN

- 2009.gada 16.aprīlī izmeklētāja Signe Bole kriminālprocesā nr. 12507002009 nosūtīja LR Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta SSL izmeklēšanas nodaļas prokuroram Mārim Lejam vēstuli ar nosaukumu „Par telefoniska pieprasījuma izpildi”, norādot burtiski sekojošo:

„Sakarā ar Jūsu pieprasījumu, daru zināmu, ka kriminālprocesa nr. 12507002009 materiālos ir ziņas par to, ka 2007.gada 27.aprīlī, kratīšanas laikā (kriminālprocesa nr. 12507000607) izņemtie naudas līdzekļi pēc Ināras Vilkastes pirmstiesas izmeklēšanas laikā sniegtajām ziņām – ir viņai piederoši”;

- 2009.gada 22.aprīlī savā ierosinājumā šajā kriminālprocesā, prokurors Māris Leja tagad, atšķirībā no kriminālprocesa nr. 12507000607 materiāliem, norāda, ka 2007.gada 27.aprīlī „ir veikta kratīšana Ināras Vilkastes” dzīves vietā (atgādināšu, ka kriminālprocesa 12507000607 materiālos, tai skaitā kratīšanas protokolā, ir rakstīts, ka kratīšana 2007. gada 27.aprīlī tika veikta „Vladimira Vaškeviča faktiskajā dzīves vietā”), kā arī to, ka „tā kā KNAB pieņemtie lēmumi kriminālprocesā nr. 12507000607 attiecībā uz I.Vilkastes dzīves vietā izņemto naudu nevar nodrošināt iespējamo mantas konfiskāciju kriminālprocesā nr. 1680000208, tad nepieciešams atsevišķs lēmums par aresta uzlikšanu ARĪ kriminālprocesā nr. 1680000208”(!!!)

- 2009.gada 23.aprīlī izmeklēšanas tiesnesis apstiprināja prokurora Lejas lēmumu par aresta uzlikšanu mantai, kurā uzlika iepriekš minētajiem manai aizstāvamajai piederošajiem naudas līdzekļiem arestu ARĪ šajā kriminālprocesā.

Uzskatu, ka prokurors Leja apzinājās to, ka, ja viņš atzīst, ka naudas līdzekļi, kas tika izņemti I.Vilkastes dzīvesvietā 2007. gada 27. aprīlī, pieder I.Vilkastei, tad secīgi tie tika pilnīgi prettiesiski aizturēti jau divus gadus pirms tam, kad viņš ir uzlicis arestu šiem naudas līdzekļiem. Faktiski ar savām darbībām valsts apsūdzības uzturētājs ir veicinājis prettiesisku situāciju, kad manas aizstāvamās tiesības uz īpašumu tika ilgstoši aizskartas, tādejādi pastiprinot saprātīgo termiņu neievērošanas efektu uz viņas dzīvi.

Naudas līdzekļi paliek arestēti līdz šai dienai izskatāmā kriminālprocesa ietvaros, tātad kopumā I.Vilkastes tiesības uz īpašumu ir ierobežotas piecus gadus un sešus mēnešus.

Bez minētās nepamatotas tiesību uz īpašumu ilgstošās ierobežošanas, vērtējot aizstāvamās aizskartās intereses viņas tiesību uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgajos termiņos pārkāpšanas kontekstā, papildus ir jāņem vērā sekojoši apstākļi:

Visā kriminālprocesa laikā valsts nav izdarījusi neko, lai pasargātu manu aizstāvamo no bezgalīgas apmelošanas kampaņas atsevišķos masu saziņas līdzekļos, kas bija organizēta pret viņu nolūkā radīt viņas negatīvu tēlu sabiedrībā un tādejādi, ietekmēt arī tiesu sprieduma pieņemšanā, vienlaicīgi graujot manas aizstāvamās reputāciju darījumu partneru vidū, turpretī, kriminālprocesā iesaistītās amatpersonas regulāri sniedza masu saziņas līdzekļiem informāciju par izmeklēšanas darbību rezultātā gūtajām ziņām. Arī valsts apsūdzības uzturētājs, pārkāpjot nevainīguma prezumpciju, vairākkārt ir sniedzis intervijas, kurās apgalvojumu formā norādīja uz manas aizstāvamās vainu viņai šajā kriminālprocesā inkriminētajā noziedzīgajā nodarījumā.

Tātad, pateicoties šādai atbildīgo amatpersonu rīcībai, mana aizstāvamā visā kriminālprocesa laikā sabiedrības acīs ir „vainīga” viņai inkriminētajā noziedzīgajā nodarījumā.

Turklāt, prokurors Leja pēc pirmās instances sprieduma pasludināšanas aktīvi nodarbojas ar tiesas un sabiedriskās domas ietekmēšanu, pirmās instances tiesas spriedumam nestājoties likumīgā spēkā, publiski paužot savu viedokli par pirmās instances tiesas sprieduma pamatotību daļā par I.Vilkastes atzīšanu par vainīgu un pirmās instances tiesas sprieduma nepamatotību daļā par I.Vilkastei piespriesto sodu, sniedzot intervijas vairākiem mēdijiem. Īpaši gribu atzīmēt prokurora piedalīšanos Latvijas Radio 1 2011. gada 12.maija raidījumā Krustpunktā, kurā prokurors pauda savu viedokli par pirmās instances piespriestā soda bargumu.

 (http://www.latvijasradio.lv/program/1/2011/05/20110512.htm).

Šajā raidījumā, prokurora runas kontekstā, tika arī citēti vairāki anonīmi komentāri internetā par to, ka, acīmredzot, tiesnese esot paņēmusi kukuli, ja jau Vilkastei noteikusi tik mazu sodu, esot nodrošinājusi sev pensiju utt. utml.

Bez negatīvā sabiedriskā viedokļa veidošanas, kas nenoliedzami un pretēji prokurora runā paustajiem apgalvojumiem, arī saprātīgo termiņu neievērošanas kontekstā aizskāra manas aizstāvamās tiesības, graujot arī viņas reputāciju darījumu partneru acīs, attiecībā uz I. Vilkasti nedz prokurors Leja, nedz pirmās instances tiesa nepaziņoja attiecīgajiem dienestiem par to, ka I.Vilkastei drošības līdzekļi vairs nepastāvēja kopš 2009.gada 23.maija (tas ir laikā, kad prokurors uzskatīja sevi par apveltītu ar procesa virzītāja pilnvarām, jo 2009. gada 1.jūlijā atgrieza R.Štālbergam viņa dienasgrāmatu), kā rezultātā viņa tika prettiesiski aizturēta Rīgas lidostā naktī ielidojot uz Latviju 2012. gada 15.martā – par to ir norādīts aizstāvamās liecībai pievienotajā shēmā.

Aizstāvamās morālās ciešanas pastiprināja arī tas, ka, atšķirībā no prokurora Lejas apsūdzības runā norādītā, procesa novilcināšana izraisīja ierobežojumus aizstāvamās darbībai savā profesionālajā jomā – par to I.Vilkaste norādīja savā liecībā. Viņa bija aizņemta ar sagatavošanās darbiem šim procesam, gatavoja tiesai iesniegtās 21.02.2011. un 21.04.2011. sūdzības par KNAB amatpersonu prettiesisku rīcību – ievērojama daļa pārkāpumu, kas aprakstītas tajās, notika tieši šajā kriminālprocesā un I.Vilkastei bija nepieciešams tērēt ļoti daudz laika, lai savāktu tos pierādījumus, kas ir viņas rīcībā uz doto brīdi.

Neapšaubāmi, augstāk norādītā atbildīgo iestāžu un amatpersonu rīcība šajā kriminālprocesā ir izraisījusi ilgstošas un nopietnas garīgas ciešanas manai aizstāvamajai – ilgstoši prettiesiski aizturot viņas naudas līdzekļus, nepildot savus pienākumus, ziņot par drošības līdzekļa atcelšanu, publiski apgalvojot, ka aizstāvamā ir vainīga un viņai piemērojams bargāks sods, kā arī prettiesiski aizturot viņu 2012.gadā Rīgas lidostā nepaziņošanas par drošības līdzekļa atcelšanu dēļ – tādējādi, konstanti un ilgstoši radot manai aizstāvamajai nedrošības sajūtu.

Kā pareizi ir citējis prokurors M.Leja savā apsūdzības runā manu kolēģi Jāni Rozenbergu (nevis „Rozenfeldu”, kā kļūdaini norādījis prokurors Leja savā apsūdzības runā), Konvencijas 6.panta pirmā daļa uzliek dalībvalstīm pienākumu organizēt savu tiesībsargājošo iestāžu, prokuratūras un tiesu sistēmu tā, lai šīs iestādes spētu nodrošināt kriminālprocesa norises atbilstību Konvencijas prasībām. No tā, savukārt, izriet, ka valsts nav tiesīga atsaukties uz kādām administratīvām vai sistēmiskām grūtībām, lai attaisnotu tiesību uz procesa pabeigšanu saprātīgā termiņā pārkāpumu. Tātad nav nepieciešams konstatēt procesa virzītāja individuālu vainu, lai konstatētu neattaisnojamu kriminālprocesa novilcināšanas faktu.

Tādējādi, izvērtējot kāda no Krimināllikuma 49.1pantā noteiktajiem līdzekļiem, ir jāizvērtē visi augstāk norādītie Ināras Vilkastes tiesību aizskārumi, ko radīja atbildīgu iestāžu un amatpersonu rīcība šajā kriminālprocesā.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Seksuālo attiecību svārsts. Tuvojamies vīriešu ierobežošanas ekstrēmam

FotoTieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere ir rosinājusi noteikt kriminālatbildību par seksuālu uzmākšanos. “Seksuālā uzmākšanās ir cilvēka cieņas aizskaršana. Tā aptver dažādas formas – tā var būt gan verbāla, gan neverbāla, gan fiziska seksuālā uzvedība, tā var tikt īstenota, izmantojot dažādus saziņas kanālus, tostarp digitālo vidi,” minēts ministrijas izplatītajā skaidrojumā.
Lasīt visu...

20

Nē seksuālai vardarbībai!

FotoIzskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek ar attiecīgiem noturības solījumiem un liecinieku (eparaksta) klātbūtnē. Paga, nevaru atcerēties, nebija šitāda štelle jau iepriekš izgudrota?
Lasīt visu...

21

Latvijas Pastu ved uz maksātnespēju

FotoLatvijas Pasta pašreizējā valde (Beate Krauze-Čebotare, Andris Puriņš, Jānis Kūliņš un Pēteris Lauriņš) mērķtiecīgi gremdē Latvijas Pastu.
Lasīt visu...

21

Donalds Tramps, Ādolfs Hitlers un dzīve uz muļķu kuģa

Foto2016. gadā, pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta velēšanās jēdziens “post patiesība” tik bieži un enerģiski tika lietots un analizēts visā Rietumu pasaulē, ka “Oxford dictionary” to atzina par gada vārdu. 
Lasīt visu...

21

Cik nopietnas ir Latvijas spējas pretoties Krievijas agresijai?

FotoNesenais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) paziņojums, ka “Latvijā drošības situācija ir tikpat stabila un līdzvērtīga tai, kāda ir citās NATO dalībvalstīs, kuras nerobežojas ar krieviju, piemēram, Spānijā, Francijā vai Itālijā”, tautu nevis nomierināja, bet gan lika vēl vairāk satraukties par to, kas īsti valstī tiek darīts aizsardzības spēju stiprināšanā. Tā vietā, lai mierinātu iedzīvotājus ar tukšpļāpību, Polija intensīvi bruņojas. Bet ko šajā jomā dara Latvija?
Lasīt visu...

6

Vai sabiedrība pieprasīja “cūkskandālu” un Gunāra Astras izsmiešanu?

FotoKļūdījos, domādama, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) ir jelkādas iespējas teikt savu “biezo vārdu”, vērtējot sabiedrisko mediju darbību. Padomes mājaslapā varam vien iepazīties ar 14 punktiem, kas vispārīgi iezīmē padomes darba jomas. Taču pēdējie skandāli un cilvēku neizpratne par sabiedrisko mediju izpausmēm liek uzdot daudzus jautājumus.
Lasīt visu...

20

Pēc kulturālas spermas nolaišanas uz krūtīm* progresīvā kultūras ministre ir atradusi jaunu kultūras aktualitāti – iesaistīšanos kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupā

FotoValdība 19. marta sēdē izskatīja Kultūras ministrijas (KM) sagatavoto informatīvo ziņojumu „Par Latvijas Republikas pievienošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1992. gada 9. maija Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām** Kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupai” un atbalstīja šo iniciatīvu.
Lasīt visu...

21

Aivars Lembergs nekādus Kremļa naratīvus nav izplatījis, toties LSM darbojas Kremļa interesēs

FotoŠī gada 19. martā portāla lsm.lv publikācijā "Lembergs vaino Latvijas valdību "Krievijas provocēšanā"; viņa teikto lūdz vērtēt Saeimas komisijā” tās autors Ģirts Zvirbulis apgalvo:
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Uzmācīgie IRši

Pagājušas vien dažas dienas, kopš rakstīju par dažādiem “ķīmiskajiem elementiem”, kas pavada „Jauno vienotību”, un kā vecajā latviešu parunā: “Kā velnu piemin, velns klāt!”...

Foto

Tas, ka cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

Pazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara...

Foto

Vai esi gatavs pievienoties MeriDemokrātiem?

Ļoti skumji, nē - sāpīgi redzēt, kā pasaule jūk prātā. Burtiski! Romas pāvests sludina politisku vājprātu, psihopātu kliķe okupējusi Kremli Krievijā,...

Foto

Krūšturis, spiegi un ietekmes aģenti

Kārtīgam padomju produktam ir pazīstamas anekdotes par padomju spiegu Štirlicu, kuru, pastaigājoties pa bulvāri Unter Den Linden zem Berlīnes liepām, nodod pie krūts...

Foto

Sistēmiskā "pareizuma" vieta atbrīvojas

Pēdējo mēnešu mediju refleksijas uz notikumiem politikā veido dīvainu dežavū sajūtu. Lai kā negribētos būt klišejiski banālam, jāteic, ka vēsturei ir cikliskuma...

Foto

Partnerības regulējums stāsies spēkā, tad arī korupcija noteikti mazināsies

Šodien Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā uzklausījām Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) un Sabiedrības par atklātību...

Foto

Man izteiktās apsūdzības piesegšanā ir meli

Patiesi sāpīgi bija lasīt, ka Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) padome izsaka man neuzticību un prasa atkāpšanos. Īpaši sāpīgi –...

Foto

Tā nauda pati iekrita aploksnēs, un tā nebija mūsu nauda, un par aploksnēm mēs neko nezinām, un mūsu darbinieki bija priecīgi saņemt tik mazas algas, kā oficiāli deklarēts!

Reaģējot uz partijas Vienotība biroja bijušā darbinieka Normunda Orleāna pārmetumiem partijai, kas publicēti Latvijas medijos, Vienotība uzsver – partijā nekad nav maksātas aplokšņu algas, un tā stingri iestājas pret...

Foto

Aicinu Saeimas deputātu Smiltēnu pārcelties dzīvot uz Latgali

„Apvienotā saraksta” mēģinājums "uzkačāt" savu reitingu pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām izskatās vienkārši nožēlojami. Neiedziļinoties nedz manu vārdu būtībā,...

Foto

Krievijas apdraudējuma veidi Latvijai 2024. gadā

Pēdējā laikā saasinājusies diskusija par to, kādi militāri riski pastāv vai nepastāv Latvijai. Nacionālie bruņotie spēki (NBS) ir izplatījuši paziņojumu,...

Foto

„Sabiedriskā” medija paustais, ka akadēmijas vadība par kādiem pasniedzējiem ir saņēmusi sūdzības gadiem ilgi, neatbilst patiesībai

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA) ar vislielāko nopietnību attiecas...

Foto

Vai Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās izraisīs būtiskas pārmaiņas sabiedrisko mediju politikā?

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) locekles Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās norādīja uz divām lietām. Pirmā –...

Foto

„Rail Baltica” projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās

Rail Baltica projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās. Vispirms izveidojam tematisko komisiju, kur gudri parunāt un pašausmināties....

Foto

Es atkāpjos principu dēļ

Šodien, 2024. gada 5. martā esmu iesniegusi Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) paziņojumu par amata atstāšanu pēc pašas vēlēšanās. Saskaņā ar...

Foto

Nacionālā apvienība rosina attaisnoto izdevumu slieksni palielināt līdz 1000 eiro

Nacionālā apvienība (NA) rosina palielināt gada ienākumu deklarācijā iekļaujamo attaisnoto izdevumu limitu no esošajiem 600 eiro...

Foto

Mūsu modeļa krīze

20.gadsimtā pasaule pārdzīvoja vairākas modeļu krīzes – 1917.gada revolūcija bija konservatīvisma krīze (turklāt ne tikai Krievijā), Lielā depresija bija liberālisma krīze, Aukstā kara beigas...

Foto

Pret cilvēku apkrāpšanu – moralizēšana, bet pret politiķu atdarināšanu – kriminālsods

Uzmanību piesaistīja divi ziņu virsraksti. Abi saistīti ar krāpniecību. Taču ar to atšķirību, ka vienā...

Foto

Sakāve un “viens idiots” – ielas nepārdēvēs

Latvijas Universitātes padomes loceklis Mārcis Auziņš ar Mediju atbalsta fonda finansējumu Kas jauns[i] vietnē publicējis viedokli par krievu imperiālistu Andreja Saharova,...

Foto

Nedrīkst Ropažu pašvaldības finanšu problēmas risināt uz darbinieku rēķina

Jau kādu laiku cirkulē baumas, ka tiek organizēta Ropažu novada domes esošās varas nomaiņa. Šīs runas sākās...

Foto

Vai līdz rudenim gaidāms pamiers?

Drīzumā varēs noskaidrot, cik lielā mērā ir patiesas sazvērestību teorijas attiecībā uz Zeļenska un Baidena nerakstītajām sadarbībām. Šo teoriju ticamība izgaismosies tad,...

Foto

Kā saimnieks pavēlēs, tā runāsim! Galvenais - nedomāt!

Portālā Pietiek.com kādu laiku atpakaļ atļāvos publicēt pārdomas par ASV, Izraēlu. Biju pārsteigts, cik daudzi cilvēki lasa šo...