Ko Latvijas tiesu sistēma ņem un ko neņem vērā: Rīgas domes kukuļošanas lietas materiāli – VI daļa

Atbildot uz prokurora repliku tiesu debatēs, vispirms ir jānorāda, ka diemžēl mana aizstāvības runa prokuroru acīmredzami nepārliecināja. Savā replikā viņš bija norādījis virkni it kā retorisku jautājumu, uz kuriem patiesībā bija jau atbildēts manā runā. Prokurors acīmredzami šādas atbildes nesadzirdēja, kā arī nesadzirdēja vispār neko tādu, ko viņam nebija iespējams atspēkot savā replikā. Apejot pretrunas savu galveno liecinieku liecībās, prokurors joprojām spītīgi centās replikā sameklēt tās sakritības un iespējamības, kas varētu, kā viņš izteicās „apstiprināt apsūdzības teoriju”.

Es neuzskatu par nepieciešamu replikā vēlreiz analizēt neskaitāmās pretrunas R.Štālberga un R.Janitas liecībās. Ir tāds teiciens: „Tam, kuram ir ausis, tas sadzirdēs.” Pietiekami daudz par to bija teikts aizstāvības runās, un neviens pretarguments no prokurora puses, izņemot to, ka liecībās pretrunu nav, bet ir precizējumi, tā arī neizskanēja. Diskutēt ar valsts apsūdzību jautājumā par to, ir vai nav liecību precizējums, piemēram, „nē” teikšana uz jautājumu par to, vai pārskaitīja naudu, un vēlāk „jā” teikšana uz to pašu jautājumu, manuprāt, nav nekādas jēgas. Man nav saprotams, kā pirmās instances tiesa varēja ignorēt šīs uzkrītošās pretrunas, kas ir tik acīmredzamas, ka patiesībā par tām vispār ir lieki pat runāt Augstākās tiesas priekšā.

Runājot par citiem prokurora replikā izteiktajiem argumentiem, īsi pieskaršos jautājumam par motīva esamību I.Vilkastei maksāt miljonu lielo kukuli. Ne velti šim jautājumam visi aizstāvji ir veltījuši ļoti daudz laika savās debašu runās, jo apsūdzības konstrukcijā šis elements ir viens no vājākiem. Patiesi, prokurora pozīcija šajā jautājumā nav bijusi konsekventa kriminālprocesa gaitā. Tika piesaukti visdažādākie iespējamie I.Vilkastes motīvi dot kukuli, un, analizējot prokurora teikto gan debašu runā, gan arī replikā, man ienāca prātā visai interesants secinājums: prokurors faktiski uzskata, ka tas, ka I.Vilkaste ir nopelnījusi lielu naudu no Rusova ielas objekta pārdošanas, pats par sevi padara viņu par vainīgu! Kā jau es teicu savā debašu runā, prokurora ieskatā nav svarīgi, kāds, bet motīvs kukuļdošanai bija. Jo nevar taču pieļaut, ka šī sieviete pēkšņi nopelna pāri par 40 miljoniem – noteikti kaut kas tur ir bijis apakšā!

Formāli apsūdzības celšanai prokuroram vajadzēja norādīt tomēr konkrētāko motīvu kukuļdošanai, un šādi prokurora pieņēmumi bija vairāki: vai nu zonējuma maiņa, vai nu izvairīšanās no detālplānojuma izstrādes, vai nu stāvu skaita palielināšana. Taču man liekas, ka iekšēji prokurors vadījās no tā, ka nu nevar taču būt, ka tāpat vien četrdesmit divus miljonus nopeln! Tieši šo skaitli viņš pieminēja gan savā apsūdzības runā, gan savā replikā – kā summu, par kuru it kā palielinājās I.Vilkastes īpašuma vērtība. Šajā sakarā ir jānorāda arī uz kolēģa E.Rusanova repliku tiesu debatēs, jo viņš faktiski šajā lietā, man par zināmu pārsteigumu, pilnībā uzņēmās apsūdzības funkcijas, it īpaši attiecībā uz manu aizstāvamo. Tātad savā replikā kolēģis Rusanovs ir norādījis ar zināmu ironiju, ka viņam liekas visai dīvaini, ka Tomingas, Inkulis un brāļi Demjanovi nespēja izvairīties no kukuļdošanas, bet I.Vilkaste, redz, izvairījās!

Manuprāt, nosauktās personas nebija vienīgās, kas vēlējās kaut ko būvēt Rīgas pilsētā. Sekojot advokāta Rusanova loģikai, vai nu visi, kas bija saistīti ar būvniecību Rīgā ir maksājuši kukuļus, vai nu viņi melo par to, ka nemaksāja šos kukuļus. Diezgan tālejošs secinājums, kuram arī nav nekāda pamatojuma krimināllietas materiālos. Ir jāsecina, ka gan prokurora Lejas, gan advokāta Rusanova acīs Ināra Vilkaste atšķiras no citiem cilvēkiem. Ar ko tad viņa atšķiras no pārējo 306 zemesgabalu īpašniekiem Mežaparkā, kas arī saņēma tieši tādas pašas privilēģijas no Rīgas pilsētas attīstības plāna pieņemšanas 2006-2018. gadam? Ar to, ka viņa daudz nopelnīja veiksmīgā darījuma rezultātā? Nedomāju, ka pats advokāts Rusanovs tic, ka I.Vilkaste ir apsūdzēta šajā krimināllietā tāpēc, ka uz viņu patiesi un godīgi norādīja viņa aizstāvamais R.Janita.

Bet, atgriežoties pie motīva inkriminētā noziedzīga nodarījuma izdarīšanai esamības vai neesamības, gribētu norādīt, ka no vairākiem iespējamiem motīviem, ko sākotnēji izmantoja prokurors manas aizstāvamās vainas pierādīšanai, uz replikas laiku ir palicis tikai viens – stāvu skaita palielināšana, ko prokurors pamatoja ar to, ka 2004. gada 3.decembrī I.Vilkastei tika sagatavots pirmsskiču projekts, kas paredzēja lielāku stāvu skaitu, nekā bija atļauts Rīgas pilsētas attīstības plānā 1995.-2005.

Šāds prokurora apgalvojums tika pilnībā apgāzts jau I.Vilkastes apelācijas sūdzībā un vēlāk arī aizstāvības runās. Atgādināšu, ka dokuments, uz kuru atsaucas prokurors kā uz tādu, kas pierāda manas aizstāvamās velmi būvēt tieši augstceltnes un maksāt par šādu iespēju miljonus, ir arhitektu biroja SIA „Arhis” izstrādātais attīstības priekšlikums, kas nekādā gadījumā nebija Pieteikums apbūvei, kas vērsts uz Plānošanas un arhitektūras uzdevuma izsniegšanu, bet tikai un vienīgi zemes gabalu Rīgā, Rusova ielā 1, 1C SIA „Arhis” arhitektu nākotnes attīstības vīzija. Liecinieks A.Kleinbergs, SIA „Arhis” līdzīpašnieks un arhitekts, tiesas sēdē 2010.gada 16.februārī norādīja sekojošo:

Liecinieks A.Kleinbergs norādīja [105.jaut.], ka viņam uzrādītais krimināllietas materiālos [27.s., 17-39] esošais 2004.gada 3.decembrī izstrādātais attīstības priekšlikums ir SIA ARHIS sadarbības ar pasūtītāju pirmā stadija un to var nosaukt, gan par „attīstības priekšlikumu”, gan „priekšskiču projektu, metu vai vīziju, tā ir brīva izvēle”, „jo pasūtītāja vēlējās redzēt kaut kādu vīziju…, kā tas variants varētu attīstīties un vai, vai teiksim, viņu interesē tālāk virzīt to, …vai viņai interesē ar mums sadarboties tālāk, nu, tas ir tāds materiāls, ko mēs izveidojām tādam mērķim, lai varētu novērtēt vispār tā rajona ietilpību un, teiksim, kā pamatu nākotnes projektu uzsākšanai”.

Gan apelācijas sūdzībā, gan savās liecībās, gan arī aizstāvības runās tiesu debatēs, tika daudz un plaši runāts par to, kāpēc I.Vilkastei nebija svarīgs stāvu skaits, bet bija svarīga apbūves intensitāte. Šis viedoklis tika pamatots ne tikai ar apsvērumiem, kas ir vienkārši loģiski un uzskatāmi, bet arī ar konkrēto liecinieku liecībām, kā arī rakstveida pierādījumiem. Neuzskatu par vajadzīgu visus šos argumentus atkārtot, jo prokurors nekādus pretargumentus savā replikā nav izvirzījis.

Attiecībā uz to, kā prokurors ir komentējis sarunas starp manu aizstāvamo un R.Janitu 2006. gada sākumā ir jānorāda sekojošais:

nevienā no prokurora citētajām frāzēm nav pieminēta Rusova iela, nedz tieši, nedz arī netieši;

lietas materiāliem ir pievienotas tikai atsevišķas sarunas; nav zināms, kādas vēl sarunas varēja noritēt starp manu aizstāvamo un R.Janitu, vai citām iesaistītām personām šajā laika periodā; iespējams, ka no šīm nepievienotām sarunām būtu saprotams prokurora minēto sarunu konteksts, jo pašreiz to pilnīgi nevar izprast no prokurora minētajām frāzēm sarunā;

tas, ka R.Janita, būdams ilglaicīgs „kukuļošanas menedžeris” Rīgas Domē, izvairījās no tiešas sarunas pa telefonu, pretēji prokurora paustajam apgalvojumam, nu ne kā nevar pierādīt manas aizstāvamās vainu viņai inkriminētajā noziedzīgā nodarījumā; turpretim, sarunas saturs kārtējo reizi pierāda, ka R.Janita melo savās liecībās un mēģina pieskaņot teikto procesa virzītāja vajadzībām. Tā, liecinot tiesā 2010. gada 23.martā, R.Janita noliedza to, ka viņš jebkad būtu piedāvājis kaut kādas baznīcas zemes, norādīja, ka viņš I.Vilkasti vispār nepazina ārpus Rusova ielas epizodei. Bet prokurora citētās sarunas satur konkrētas R.Janitas frāzes par baznīcu, par Patriarha aizbraukšanu, kas liecina par manas aizstāvamās liecību patiesumu un R.Janitas liecību melīgumu – viņi ir kontaktējušies sakarā ar baznīcas zemēm un citiem nekustamā īpašuma objektiem.

Līdz ar ko uzskatu, ka telefonsarunu saturs pretēji prokurora apgalvojumam nevar tikt izmantots manas aizstāvamās apsūdzības pierādīšanā.

Runājot par skaidrās naudas līdzekļu esamības nenoskaidrošanu šajā procesā, svarīgi ir atzīmēt, ka prokurora replikā izteiktajiem pieņēmumiem par naudas līdzekļu esamību I.Vilkastei 2005.gadā kukuļa došanai EUR 326 000 un pat EUR 1 000 000 apmērā, vadoties no lietai pievienotām izdrukām no zemesgrāmatu nodalījumiem, kas satur informāciju par aizstāvamajai piešķirtiem kredītiem nekustamā īpašuma iegādei, nav nozīmes šajā procesā, jo šī informācija var liecināt tikai par to, par ko tā liecina, proti, par mērķa aizdevuma piešķiršanu I.Vilkastei nekustamā īpašuma iegādei, kas tika izsniegts bezskaidrā naudā (pārskaitījums no konta uz kontu), kā arī atgriezts bezskaidrā naudā.

Kas attiecas uz finanšu stāvokļa pārbaudi – to veic katra kredītiestāde, piešķirot kredītu saskaņā ar saviem iekšējiem noteikumiem (kas katrai bankai ir atšķirīgi), kā arī Finanšu un Kapitāla Tirgus komisijas minimālajām prasībām. Protams, ka finansiālais stāvoklis tiek ņemts vērā, piešķirot kredītu, bet no prokurora replikā teiktā faktiski izriet, ka tādejādi, ar kredītu piešķiršanas faktu, tiek pierādīts bez maz vai tāds pats naudas līdzekļu apjoms kredītņēmēja rīcībā, kāda ir kredīta summa! Protams, ka tas tā nav – bet man, tāpat kā prokuroram, trūkst speciālās zināšanas finanšu jomā, lai runāt par šādiem specifiskiem jautājumiem. Tas, ko es varu pateikt, kā aizstāvis – ar lietā esošajām zemesgrāmatu izdrukām nav pierādīts tas, ka I.Vilkastei (un jo mazāk R.Štālbergam) 2005. gada 17.novembrī būtu bijuši pieejami skaidras naudas līdzekļi 326000 Eiro vai 1 miljona eiro apmērā.

Jo vairāk, saskaņā ar Ministru Kabineta 2001.gada 20.marta Noteikumu nr.127 par neparasta darījuma pazīmju sarakstu un ziņošanas kārtību redakcijā, kas bija spēkā 2002 - 2005. gados, kredītiestādei bija pienākums ziņot Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienestam par katru darījumu skaidrā naudā, kas pārsniedza konkrētu summu (izņemot algu, pensiju un sociālo pabalstu izmaksu un kredītus); kā arī par katru klientu, kurš mēneša laikā skaidrā nauda no saviem kontiem ir izņēmis noteiktu summu.

Apsūdzībā norādīts, ka kukulis tika dots R.Janitam skaidrā naudā vismaz EUR 326 000 apmērā, taču valsts apsūdzības uzturētājs nav guvis nekādus pierādījumus tam, ka šāda summa skaidrā naudā bija I.Vilkastes vai R.Štālberga rīcībā 2005. gadā.

Lai noskaidrotu, vai attiecīgās personas rīcībā bija vai nebija noteikta summa skaidrā nauda, jāveic fiziskās personas nodokļu audits – šajā krimināllietā ziņu par šādu auditu veikšanu I.Vilkastei vai R.Štālbergam nav. 

Turklāt prokurors pārmet aizstāvībai, ka debašu runā tika atsaukts uz tādiem faktiem, kas nav apstiprināti ar lietas materiāliem. Aizstāvība šajā sakarā vēlas norādīt, ka izmeklēšanas gaitā naudas esamības pierādījumi vispār netika iegūti, kā jau teicu aizstāvības runā, prokuroram bija acīmredzami pārliecība par fakta legālo prezumpciju – I.Vilkastei miljons bija! Tāpēc netika izdarītas pilnīgi nekādas izmeklēšanas darbības nolūkā noteikt naudas esamību I.Vilkastei un R.Štālbergam, bet tagad prokurors pierādīšanas pienākumu šajā daļā pārliek uz aizstāvību.

Vēl viens apstāklis prokurora replikā, kam es pievērsu uzmanību: jautājums par R.Štālberga 2006. gada dienasgrāmatas atdošanu viņam 2009. gada 1. jūlijā.

Prokurors paskaidroja, ka ir atdevis R.Štālbergam 2006. gada dienasgrāmatu pēc lietas nodošanas tiesai tāpēc, ka R.Štālbergs ilgi negāja pakaļ šai dienasgrāmatai, lai gan paziņojums par lēmumu par dienasgrāmatas atgriešanu viņam tika izsūtīts daudz agrāk.

Šajā sakarā jānorāda, ka:

Aizstāvībai nav pienākuma ticēt prokurora vārdiem par to, ka attiecībā uz dienasgrāmatas atdošanu pastāvēja kaut kāds procesuālais dokuments, jo nedz krimināllietas, nedz arhīva lietas materiālos šāds dokuments nav atrodams.

Kriminālprocesa likums neparedz nekādas „uzraudzības lietas” esamību, kurā prokurors varētu glabāt jebkādus ar krimināllietu saistītus dokumentus; tas, ka praksē, iespējams, pastāv kaut kādas „uzraudzības lietas” nenozīmē, ka tajā var būt iekļauti procesuālo dokumentu oriģināli.

Prokurors savā lēmuma par krimināllietas nodošanu tiesai 13.lpp. tieši norāda uz R.Štālberga dienasgrāmatu par 2006. gadu kā uz pierādījumu, kas pierāda apsūdzēto vainu Rusova ielas epizodē.

Aizstāvība ir detalizēti norādījusi, kāpēc šis pierādījums ir svarīgs aizstāvības versijas apstiprināšanai, līdz ar ko, šāda pierādījuma faktiskā iznīcināšana rada šķēršļus aizstāvības veikšanai.

Kopsakarā ar darbībām, kas notika ar lietā esošo R.Štālberga dienasgrāmatu par 2005. gadu, un tās saturu, dienasgrāmatas par 2006. gadu pazušana no lietas materiāliem aizstāvībai vairs neliekas vienkārša nejaušība. Kā jau bija teikts aizstāvības runā, tad R.Štālbergam bija atļauts iepazīties ar savu 2005. gada dienasgrāmatu neskaidru iemeslu dēļ un nepastāvot nekādam likumīgam pamatojumam šai te „procesuālajai darbībai”, un tikai pēc šīs iepazīstināšanāš dienasgrāmatā tika atklāts ieraksts par kurpju kastes nodošanu. Šis apstāklis palika aiz prokurora replikas robežām laikam tāpat kā citi, nelikās pietiekami svarīgs valsts apsūdzībai, kas lielā mērā balsta savu apsūdzību tieši uz šī ieraksta esamību R.Štālberga dienasgrāmatā.

Viss augstākminētais pastiprina aizdomas par procesa virzītāju – tai skaitā prokurora neobjektivitāti šajā lietā attiecībā pret I.Vilkasti.

Uzskatu, ka savā replikā prokurors nav atspēkojis nevienu no aizstāvības norādītajiem konkrētajiem argumentiem; savukārt, par „neērtiem” jautājumiem prokurors vispār nerunā savā replikā. Par daudziem no maniem argumentiem prokurors bija vienkārši izteicies kā par „tukšo spriedelēšanu” un „sazvērestības teorijām”. Acīmredzami, ar šādu apgalvojumu, prokurora ieskatā, viņš ir atspekojis arī manus argumentus par to, ka KNAB darbinieki varēja saskaņot R.Janitas un R.Štālberga liecības, kautrīgi apejot jautājumu par to, kāpēc, ja KNAB rīcībā nebija ziņu par Rusova ielas epizodi pirms R.Janitas 2008. gada 19.marta vaļsirdīgās atzīšanās, KNAB ir piemērojis R.Janitam aizliegumu tuvoties I.Vilkastei un R.Štālbergam? Par šo jautājumu gan ir runājis R.Janitas aizstāvis advokāts E.Rusanovs. Un šajā sakarā advokāts E.Rusanovs, kas savā replikā faktiski sniedza liecības par R.Janitas pratināšanas un neformālās kontaktēšanas ar KNAB apstākļiem, norādīja, ka tiešām, R.Janita ir anonsējis KNAB to, kādas liecības viņš sniegs Rusova ielas epizodē, jo, galu galā, R.Janita bija gatavs izdarīt visu apmaiņā pret atbrīvošanu no kriminālatbildības.

Šāds advokāta E.Rusanova paziņojums ir visai interesants. Sanāk, ka pirms atbrīvošanas no apcietinājuma R.Janita jau bija anonsējis to, kā viņš var palīdzēt KNAB. Šāds fakts vēl papildus apstiprina manis teikto par darījuma esamību starp R.Janitu un KNAB „brīvība apmaiņā pret liecībām”, pie tam vistiešākā vārda nozīmē, jo kurš gan ticēs, ka tā ir vienkārša sakritība, ka R.Janitam pēc liecību Rusova ielas epizodē „anonsēšanas” tiek grozīts drošības līdzeklis? Manuprāt, ir vairāk nekā skaidrs, ka apcietinājuma atcelšana bija daļa no darījuma – bet ne viss darījums.

Advokāts E.Rusanovs savā replikā teica, ka R.Janita varēja arī neatbraukt uz KNAB liecību sniegšanai. Diez vai var noticēt šādam apgalvojumam. Nedomāju vis, ka R.Janitam bija iespējas šādi jokot ar KNAB – kā nekā, ņemot vērā R.Štālberga 2007. gada 3.jūlija iesnieguma esamību KNAB rīcībā, R.Janitas atbrīvošana no kriminālatbildības bija pilnīgi atkarīga no KNAB labvēlības, jo par Rusova ielas it kā notikušo epizodi KNAB jau bija informācija uz R.Janitas vaļsirdīgās atzīšanās sniegšanas dienu, tā ka, kā pareizi atzīmēja kolēģis Aloizs Vaznis, J.Strīķe ir „nedaudz samelojusi” savā vēstulē R.Janitas sakarā. Arī turpmāk tiesībsargājošās iestādes dara visu, lai atvieglotu R.Janitas dzīvi un pēc iespējas ātrāk dabūt viņu ārā no cietuma, tai skaitā pat sevišķi lūdzot tiesu izskatīt lietu apelācijas kartībā pēc iespējas ātrāk. Līdz ar ko R.Janitam nebija iespējas izvairīties no liecību sniegšanas Rusova ielas epizodē pēc liecību iepriekšējās „anonsēšanas”.

Taču paliek tikai viens jautājums – cik tālu bija gatavs iet R.Janita, lai izietu ārā no apcietinājumā? Advokāts Rusanovs savā replikā faktiski norādīja, ka R.Janita bija gatavs uz visu. Manā ieskatā, pretrunas un nekonsekvences R.Janitas liecībās, kopsakarā ar norādītiem faktiem par KNAB ieinteresētību Rusova ielas epizodes veidošanā, tanī skaitā arī virkne dīvainu operatīvu darbību, par kuru saturu un sankcionēšanas kārtību, kā arī par to, kas ir sankcionējis šādas darbības, mums nav ziņu, pierāda to, ka R.Janita ir aizgājis tik tālu, ka apstiprināja visu, ko no viņa prasīja KNAB darbinieki.

Visbeidzot, pieskaroties kolēģa E.Rusanova replikai, gribu tikai atgādināt, ka vienu reizi kolēģis jau ir norādījis, ka I.Vilkaste nevienam nav sūdzējusies par savu vajāšanu no specdienestu puses – uz ko nekavējoties sekoja mūsu reakcija, iesniedzot tiesai virkni sūdzību par pārkāpumiem attiecībā pret I.Vilkasti, kas bija adresētas augstajām valsts amatpersonām. Vakar savā replikā kolēģis E.Rusanovs bija teicis, ka es it kā piedraudēju tiesai, vai devu mājienu, ka par visām tām pretlikumībām tiks iesniegta sūdzība ECT. Diemžēl šajā procesuālajā stadijā man vairs nav iespējams pieteikt lūgumu par dokumenta pievienošanu, tāpēc kolēģim nāksies ticēt man uz vārda – šāda sūdzība ir iesniegta ECT jau vairāk nekā gadu atpakaļ, līdz ar ko nav pamatots kolēģa ieskats, ka es kaut kādā veidā būtu draudējusi šai tiesai par iespējamību iesniegt sūdzību. Ar šo es gribu teikt, ka mana aizstāvamā ir izsmēlusi visas iespējas aizsargāt savas tiesības nacionālajā līmenī un ir vērsusies starptautiskajās institūcijās krietnu laiku pirms šīs tiesas sēdes un nevis ir izdomājusi visus faktus, par kuriem liecināja, ar mērķi pamatot savu aizstāvības versiju.

Novērtē šo rakstu: