Iesaki rakstu: 
Nesen aizritēja “Spēlmaņu nakts”, kurā tika godināti Latvijas teātru ļaudis. Domāju, ka ne tikai es pamanīju, ka Jaunajam Rīgas teātrim (JRT) netika neviena nominācija. Un no otras puses, lasu Alvja Hermaņa ziņu par to, ka līdz pat martam nebūs pieejamas JRT biļetes, jo pilnīgi visas izrādes ir izpārdotas.
Varētu jau pieņemt, ka “masas” no teātra mākslas neko nejēdz, ka patiesās pērles spēj atklāt tikai īpaša ekspertu žūrija. Tomēr, domāju, ka stāsts ir par kaut ko pilnīgi citu. Nešaubos, ka šis ir skaidrs signāls, ko nozari kontrolējošie sniedz Hermanim un viņa teātrim – tev nebūs runāt varai neērtu patiesību! Tas ir nekas vairāk kā zemiska atspēlēšanās par brīvdomību.
Šo sajūtu zinu labi. Pēdējā laika spilgtākais piemērs ir Ogres Valsts ģimnāzija. “Meinstrīma” medijiem, sabiedriskajiem medijiem bija gluži vienalga, ka ir noticis kas tiešām rets (Latvijā pilnībā no jauna pēdējās desmitgadēs uzceltas vien dažas skolas). Ziņās par to klusums. Jo “nepareizs” pilsētas mērs.
Kas nav mazsvarīgi – šāda vadošo aprindu un mediju attieksme mums nolaupa īstenību, nolaupa patieso paštēlu! Ja sava atspulga aplūkošanai visu dzīvi ir bijis pieejams tikai greizais spogulis, tad arī priekšstats par sevi ir greizs! Mēs neuzzinām labo par savu valsti, mūs radina nepazīt mūsu izcilniekus kultūrā, mums neļauj ieraudzīt, uz ko esam spējīgi un kā patiesībā domājam!
Kad astoņpadsmit gadu vecumā stāvēju uz barikādēm pie Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio, kā jauns puika biju gatavs atdot dzīvību, lai no šiem medijiem varētu raidīt patiesību. Noskaņojums ikvienam bija tāds, ka šī patiesības raidīšana ir svarīga, jo tikai tad pasaule uzzinās par mūsu tautas mērķiem, un tikai tad varam cerēt uz brīvību… Šobrīd manī skan sāpīgs jautājums: “Ko jūs, nelieši, darāt ar manu valsti?”
Seko mums 
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
