Ko darīt?

Izdarīt nav parunāt par darāmo.

Lai izdarītu, ir jādara, jāiegulda, jādomā un jāizjūt darītā vai nepadarītā sekas, bet, pirms darīt, jāapzina savas vēlmes un iespējas, kā arī varēšana. Tas nozīmē, ka jāprot saprotami, vismaz dažos teikumos, formulēt, ko vēlos panākt.

Ar šo bieži saskaros, kad mācu datorzinības. Apmācāmie kaut ko nesaprot, jo nav pienācīgi iedziļinājušies. Nav koncentrējušies klausīties un dzirdēt. Bieži mācās mācīšanās pēc, bet pielietojuma nav. Tu stāsti, skaidro, bet klausītājs domās aizklīdis tirgū, veikalā, pie bērniem skolā vai dārziņā. Visur kur, tikai ne datorzinību apguvē.

Skaņas dzirdēja, bet jēgu ne. Un tad iespītējas un uzsprāgst: es neko nesaprotu, esmu par vecu un stulbu, kaut patiesībā vienīgais trūkums ir motivācija un prasme kaut uz pārdesmit minūtēm koncentrēt uzmanību un, nepārtraucot stāstītāju, klausīties.

Kad dzirdu: es neko nesaprotu - un citus emocionālus izsaucienus, jautāju: bet ko tu gribi saprast? Vai vari formulēt vienā teikumā, kas ir tas, ko nesaproti un ko vēlies saprast? Viņš saspringst un kaut kā mēģina izmocīt atbildi. Ja ir konkrēts jautājums, tad atbildēt nav grūti. Grūti ir atbildēt uz gariem spriedelējumiem, kuriem bieži vien pat atbilde nav nepieciešama.

Cenšos savus apmācāmos pieradināt pie šādas domāšanas un uzvedības normas. Pirms ieslēdz datoru, pats sev skaļi pasaki, ar kādu nolūku to dari. Ja nolūks ir ieslēgt un pabakstīties, tad labāk neslēdz. Ja cilvēks spēj formulēt nolūku, tad uzsveru, ka viņam pašam atkal skaļi, pašam sev jāizstāsta, kā viņš to darīs. Un, kad tas būs noticis, atliks tikai izdarīt. Ar laiku var atteikties no skaļās runāšanas ar sevi (gudru cilvēku), bet minētā secība jāsaglabā.

Pareizā secība.

Par «ko darīt?», manuprāt, pareizā secībā.

Visam savs laiks un vieta. Ir laiks, kad ir jādara, un laiks, kad jāgatavojas darīšanai. Aizsalušā jūrā tīklus nemet, apsnigušā laukā nesēj. Tas nozīmē, ka, kamēr jūra ir aizsalusi un lauks apsnidzis, ir nevis jāmet tīkli un jāsēj, bet gan jāgatavojas šim darbam. Citādi ledus aizies, sniegs nokusīs, bet mēs nebūsim gatavi sēt un zvejot. Būs stobri par īsu, prāta par maz, drosmes nepietiks un citi «attaisnojoši» iemesli nedarīt.

«Katrai lietai ir savs nolikts laiks, un katram īstenošanai paredzētam nodomam zem debess ir sava stunda. Savs laiks dzimt, savs laiks mirt, savs laiks dēstīt, un savs laiks iedēstīto novākt. Savs laiks nogalināt, un savs laiks dziedināt; savs laiks ko noplēst, un savs laiks ko uzcelt. Savs laiks raudāt, un savs laiks smieties; savs laiks sērot, un savs laiks diet. Savs laiks akmeņus mest, un savs laiks tos salasīt; savs laiks apkampties, un savs laiks, kad šķirties. Savs laiks ir ko meklēt, un savs laiks ko pazaudēt; savs laiks ir ko glabāt, un savs laiks ko galīgi atmest. Savs laiks ir ko saplēst, un savs laiks atkal to kopā sašūt; savs laiks klusēt, un savs laiks runāt. Savs laiks mīlēt, un savs laiks ienīst; savs laiks karam, un savs laiks mieram.» (Salamans Mācītājs 3:1-8)

Darīt vajag, ja var izdarīt. Prātīgs cilvēks novērtē darāmā apjomu un savas spējas to paveikt. Pirms darīt, apzinies to, kas tev ir jāizdara, un izvērtē savus spēkus un spējas, vai tu vispār to vari paveikt. Ko nevar celt, to nevar nest.

Taču tas, ka tu kaut ko nevari izdarīt šobrīd, vēl nenozīmē, ka to tu nevarēsi izdarīt kaut kad nākotnē, kad būsi tam pietiekami sagatavojies. Tāpēc ir jāveic priekšdarbi un jāsagatavo sevi nospraustā mērķa sasniegšanai, kad būs pienācis tam laiks. Arī sportisti olimpiskos rekordus nesasniedz vienā dienā. To viņi panāk tikai ar ilgu, grūtu un neatlaidīgu darbu.

Ja mērķis ir latviska Latvija, tad vispirms pamatosim, kāpēc tā mums nepieciešama? Vai tikai tāpēc, ka tā daudz kur raksta un runā, vai arī mums tās pietrūkst.

Un kas tad ir latviska Latvija? Kāda tā izskatās, ar ko tā atšķiras no nelatviskas Latvijas. Varbūt, ka Latvija jau šodien mums ir latviska un «latviska Latvija» ir tukšs sauklis. Esam taču it kā atjaunojuši savu valsti. Valsts valoda arī ir latviešu, un ko tad vēl vajag? Latviska Latvija jau ir.

Ja secināsim, ka latviska Latvija ir tāda valsts, kur dzīvo latvieši, tad vairumam arī šķitīs, ka tas viss jau mums ir. Mums ir Jāņi, Dziesmu svētki, šlāgerkoncerti, karogs un himna. Pat robežas ir un bruņotie spēki. Tāpēc lielākā daļa latviešu nesaprot un klaji novēršas no aicinājumiem uz latvisku Latviju un šo aicinājumu paudējiem.

Stūrgalvjiem.

Bet tiem, kas tomēr stūrgalvīgi uzskata, ka Latvija nav latviska un aizvien attālinās no šī mērķa, ir jāsaprot, ka ar latviskas Latvijas pieminēšanu un aicinājumiem vien būs par maz, lai tā kļūtu latviskāka.

Latvisku Latviju nevar pasludināt ar likumu vai prezidenta rīkojumu. To nevar pasludināt no Saeimas tribīnes. To var sasniegt tikai, vairojot latviskus latviešus. Ar prasmi runāt latviski būs par maz. Kur tiek loloti, skoloti un audzināti latviski latvieši? Ģimenēs! Skola, darbs, partija attālina no latviskuma. Vienīgā vieta, kur tas var reāli notikt, ir ģimenē. Nevis – klausies manos vārdos, bet ar paša piemēru. Arī Jēzus Kristus teica: piemēru esmu jums devis, sekojiet tam. Vai sekojam? Ļoti reti. Arī latviskas rīcības piemēram ne vienmēr sekosim, bet, ja šāda piemēra nebūs, tad vispār nezināsim, kam sekot. Labākajā gadījumā kā pašlaik par to runāsim.

Tomēr gribu teikt, ka ir liela starpība starp tukšu runāšanu un dalīšanos ar informāciju. Dalīšanās ar informāciju notiek tad, ja mēs uztveram sarunu biedra teikto un tālāk to izmantojam savā reālā darbībā. Ja mēs tikai noklausāmies, bet nekādā veidā dzirdēto savā dzīvē nepielietojas un nekādus secinājumus no dzirdētā neizdarām, tā ir bijusi tikai tukša runāšana. Ja tukša runāšana ir velta laika nosišana, tad informācijas apmaiņa ir ļoti vajadzīga un vērtīga. Ar informācijas apmaiņu mēs dalāmies pieredzē, atbalstām viens otru un palīdzam izprast reālās darbības pareizos virzienus. Tieši tādēļ tik ļoti nepieciešami ir nacionālie preses izdevumi un nacionālie televīzijas un radio raidījumi. Tā visa ir sagatavošanās darīšanai, kad būs pienācis laiks. Bez šādas sagatavošanās, bez šādiem priekšdarbiem laiks nekad nepienāks.

Mūs var piespiest veikt kādas darbības, mums var liegt ko darīt, bet mūs nevar piespiest atteikties no latviskuma. Tādu ieroču vēl nav. Bez mūsu pašu vēlmes un līdzdalības mūs nevar atradināt no smēķēšanas, un bez mūsu pašu piekrišanas un līdzdalības mums nevar atņemt latviskumu.

Katram, kas šo ceļu uz latvisku Latviju ies, būs citādi apstākļi, iespējas un varēšana. Bet, ja izvērtēsim, ko patiesībā vēlamies, balsī sev to definēsim un kā vēlamo sasniegt noteiksim, tad atliks pats vienkāršākais – izdarīt. Bet, ja iesim citu ceļu – tikai runāsim, ka vajag latvisku Latviju, bet nespēsim pat sev paskaidrot, kas tas ir un kā to sasniegt, tad nespēsim to sasniegt un runāsim tikai runāšanas pēc. Ar vārdiem Rīgā, ar darbiem aizkrāsnē.

Novērtē šo rakstu: