KNAB priekšnieks apstiprina: Strīķe un Vilks atvaļinājumā steidzami devušies, sākoties „Latvenergo” noplūdes skandālam

„Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (turpmāk – Birojs) (..) ir saņēmis Lato Lapsas iesniegumu, kurā lūgts sniegt atbildes uz šādiem jautājumiem:

Vai Biroja priekšnieka vietnieki J.Strīķe un A.Vilks pašlaik (t.i., iesnieguma datēšanas datumā) atrodas atvaļinājumā. Ja minētās personas atrodas atvaļinājumā, lūgts sniegt informāciju kad un kam ir iesniegts iesniegums par atvaļinājuma piešķiršanu, kas ir piešķīris atvaļinājumu, kad sācies atvaļinājums, uz cik ilgu laiku piešķirts atvaļinājums, kad pēdējo reizi šī persona bijusi Biroja telpās. (..)

Kā norādīts Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta (turpmāk – Senāts) spriedumā, lūgumi, sūdzības, priekšlikumi un jautājumi ir instrumenti, ar kuru palīdzību persona var uzzināt, kas notiek valsts pārvaldē, izteikt savus viedokļus un priekšlikumus par valsts pārvaldes darbību, sūdzēties par to, kas valsts pārvaldes darbībā personu neapmierina (sk. Senāta 2011.gada 9.novembra sprieduma lietā Nr.A42995809 SKA – 836/2011 8.punktu).

Savukārt Informācijas atklātības likuma mērķis ir nodrošināt, lai sabiedrībai būtu pieejama informācija, kura ir iestādes rīcībā vai kuru iestādei atbilstoši tās kompetencei ir pienākums radīt. Šis likums nosaka vienotu kārtību, kādā privātpersonas ir tiesīgas iegūt informāciju iestādē un to izmantot. Proti, šā likuma 4.pants nosaka, ka vispārpieejamā informācija ir tāda informācija, kas nav klasificēta kā ierobežotas pieejamības informācija. Vispārpieejamo informāciju saskaņā ar šī likuma 10.panta trešo daļu sniedz jebkuram, kas to vēlas saņemt, ievērojot personu vienlīdzību likuma priekšā. Šā likuma 10.panta ceturtajā daļā noteikts, ja pieprasītās informācijas kopums ietver arī ierobežotas pieejamības informāciju, iestāde izsniedz tikai to informācijas daļu, kas ir vispārpieejama. To informācijas daļu, kas ietver ierobežotas pieejamības informāciju, izsniedz, ievērojot šajā likumā noteikto īpašo kārtību.

Izvērtējot Jūsu iesniegumā minētās informācijas izsniegšanas pieļaujamību, Birojs sniedz Jums šādu vispārpieejamo informāciju.

Ar Biroja priekšnieka rīkojumu Biroja priekšnieka vietniekam A.Vilkam ir piešķirts atvaļinājums no 2012.gada 13.aprīļa līdz 20.aprīlim, un Biroja priekšnieka vietniecei J.Strīķei ir piešķirts atvaļinājums no 2012.gada 16.aprīļa līdz 2.maijam. Tādējādi Jūsu iesnieguma sagatavošanas brīdī, t.i., š.g. 18.aprīlī, Biroja priekšnieka vietnieks A.Vilks un Biroja priekšnieka vietniece J.Strīķe atradās atvaļinājumā. Vienlaikus informējam, ka iesniegumus par atvaļinājuma piešķiršanu Biroja priekšnieka vietnieki ir iesnieguši pirms rīkojuma par atvaļinājuma piešķiršanu izdošanas, proti, J.Strīķe – š.g.11.aprīlī un A.Vilks – 12.aprīlī.

Attiecībā uz Jūsu uzdoto jautājumu par to, kad pēdējoreiz (acīmredzot, domāts par piešķirtā atvaļinājuma periodu un pirms tā) iepriekšminētās amatpersonas bijušas Biroja telpās, norādām turpmāk minēto.

Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments (turpmāk – Senāts), citā lietā izvērtējot to, vai iesniedzējam L.Lapsam ir personiska interese iegūt informāciju, ir secinājis, ka ir labi zināms, ka pieteicējs ir preses pārstāvis, kurš raksta par politiski un sabiedriski aktuāliem jautājumiem, tostarp valsts (plašā nozīmē) finanšu līdzekļu izlietojumu. Līdz ar to šajā gadījumā runa ir par preses tiesībām iegūt informāciju. Preses brīvība vārda brīvības kontekstā ir īpaša tā iemesla dēļ, ka presei demokrātiskā sabiedrībā ir svarīga loma. Kā bieži ir atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, lai gan prese nedrīkst pārkāpt noteiktas robežas attiecībā uz citu personu tiesību aizsardzību, tās uzdevums – ievērojot tās pienākumus un atbildību – tomēr ir darīt zināmu informāciju un idejas par politiskiem jautājumiem, kā arī citām sabiedrību interesējošām tēmām. Ne tikai presei ir pienākums izplatīt informāciju, bet arī sabiedrībai ir tiesības to saņemt. Pretējā gadījumā prese nevarētu spēlēt savu būtisko „sargsuņa” lomu (sk. Senāta 2011.gada 26.maija sprieduma lietā Nr.SKA-421/2001 8.punktu).

Senāts 2009.gada 26.marta spriedumā lietā Nr.SKA-68/2009 norādīja, ka valsts amatpersonām kā vienotas valsts pārvaldes sastāvdaļai, pildot dienesta pienākumus, ir jādarbojas sabiedrības interesēs, tādējādi gūstot sabiedrības uzticību.

Tādējādi nav šaubu par to, ka valsts amatpersonu darbība publisko tiesību jomā, t.i., veicot amata pienākumus, ir pakļauta pastiprinātai sabiedrības uzmanībai un kontrolei. Līdz ar to Birojs pilnībā piekrīt Senāta vairākkārt paustajām atziņām, ka tiesību uz informāciju īstenošanas rezultātā sabiedrība var pārliecināties, vai valsts pārvalde darbojas sabiedrības interesēs, kā to paredz Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.panta trešā daļa, un sabiedrībai ir visas tiesības saņemt vispārpieejamo informāciju (...) Turklāt informācijas saņemšana ir galvenais priekšnosacījums, lai persona varētu īstenot savas tiesības uz šo informāciju un paust par to (vai, ņemot to vērā) savu viedokli (sk. Senāta 2007.gada 8.jūnija spriedumu lietā Nr.SKA-194/2007).

Darba likuma 141.panta pirmajā daļā noteikts, ka atpūtas laiks šā likuma izpratnē ir laikaposms, kura ietvaros darbiniekam nav jāveic viņa darba pienākumi un kuru viņš var izlietot pēc sava ieskata.

Tādējādi secināms, ka atvaļinājuma laikā valsts amatpersona neatrodas darba devēja rīcībā, līdz ar to minētajā laikā valsts amatpersona neatkarīgi no savas atrašanās vietas (t.sk., atrodoties savā darba vietā) neveic amata pienākumus un šo laiku valsts amatpersona izmanto pēc saviem ieskatiem, t.i., šajā laikā valsts amatpersonai ir tiesības uz privāto dzīvi.

Informācijas atklātības likuma 5.panta pirmā daļa nosaka, ka ierobežotas pieejamības informācija ir tāda informācija, kura ir paredzēta ierobežotam personu lokam sakarā ar darba vai dienesta pienākumu veikšanu un kuras izpaušana vai nozaudēšana šīs informācijas rakstura un satura dēļ apgrūtina vai var apgrūtināt iestādes darbību, nodara vai var nodarīt kaitējumu personu likumiskajām interesēm. Saskaņā ar šā panta otro daļu par ierobežotas pieejamības informāciju uzskatāma informācija par fiziskās personas privāto dzīvi.

Privātās dzīves jeb tiesību uz privātumu (right to privacy) saturu saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi, veido: personas identitāte, fiziskā vai garīgā integritāte, tostarp, gods un cieņa, savas dzīves telpa, seksuālās darbības un sociālās attiecības - attiecības ar citām personām, iekaitot informāciju par šīm attiecībām. Šīs tiesības ietver arī tiesības dzīvot, ciktāl kāds vēlas, pasargāti no publicitātes (skat. http://www.politika.lv/temas/cilvektiesibas/4734/ ). Privātās dzīves satura analīze ir skatāma arī Administratīvā procesa likuma 59.panta trešajā daļā.

Savukārt Informācijas atklātības likuma 8.pants nosaka, ka informācija par fiziskās personas dzīvi tiek aizsargāta ar likumu.

Senāts 2010.gada 1.jūlija spriedumā lietā Nr.SKA-347/2010 ir norādījis, ka iepretim preses brīvībai saņemt pieprasīto informāciju ir citu personu tiesības uz privātās dzīves aizsardzību (...). Konkrētajā gadījumā Senāts, analizējot to, vai sabiedrībai ir interese uzzināt informāciju par valsts iestāžu darbiniekiem izmaksātajām prēmijām, ir secinājis, ka nodokļu maksātāju finanšu izlietojums demokrātiskā sabiedrībā neapšaubāmi ir interesējoša tēma. Tādējādi konkrētajā gadījumā Senāts atzinis, ka iepretim esošā sabiedrības interese zināt valsts darbiniekiem izmaksāto prēmiju apmērus nav uzskatāma par vienkāršu ziņkāri. Tā ir interese zināt savu kā nodokļa maksātāju naudas izlietojumu, kas ir leģitīma interese. Vienlaikus Senāts ir vērsis uzmanību, ka abas konfliktējošās tiesības – tiesības saņemt informāciju par valsts līdzekļu izlietojumu, no vienas puses, un tiesības uz personas datu aizsardzību, no otras puses, - ir taisnīgi jālīdzsvaro (sk. sprieduma [17] – [18] punktu).

Ievērojot iepriekš secināto, proti, to, ka laiks, kurā valsts amatpersona atrodas atvaļinājumā, viennozīmīgi atzīstams par tādu, kurā valsts amatpersonai ir tiesības uz privāto dzīvi un kurā viņa neatrodas darba devēja rīcībā un nav uzskatāma par publisku personu, informācija par to atbilstoši Informācijas atklātības likuma 5.panta otrās daļas 4.punktā noteiktajam atzīstama par ierobežotas pieejamības informāciju.

Saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 11.panta ceturtajā daļā noteikto, pieprasot ierobežotas pieejamības informāciju, persona pamato savu pieprasījumu un norāda mērķi, kādam tā tiks izmantota.

Tādējādi konkrētajā gadījumā, izvērtējot iesniegumā norādīto mērķi, kādam informācija ir pieprasīta (proti, informatīviem nolūkiem) un samērojot sabiedrības tiesības iegūt informāciju par to, vai valsts amatpersona piešķirtā atvaļinājuma laikā, kurā tā nav uzskatāma par publisku personu un kurā personai ir tiesības uz privāto dzīvi, ir atradusies Biroja telpās, Birojs uzskata, ka, ievērojot to, ka konkrētajā gadījumā Birojs nekonstatē, ka iesnieguma mērķis būtu sabiedrību interesējoša tēma, kuru sabiedrībai neapšaubāmi būtu tiesības saņemt un zināt, bet drīzāk liecina par vienkāršu iesniedzēja interesi, konkrētajā gadījumā par objektīvi nozīmīgākām atzīstamas valsts amatpersonas Latvijas Republikas Satversmes 96.pantā un citos cilvēktiesību aizsardzību regulējošos normatīvajos aktos, tajā skaitā, starptautiskajos, ietvertās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.

Vienlaikus informējam, ka pirms atvaļinājuma piešķiršanas Biroja priekšnieka vietnieki J.Strīķe un A.Vilks „pēdējoreiz” bija Biroja telpās un pildīja amata pienākumus pēdējā dienā pirms piešķirtā atvaļinājuma.”

Novērtē šo rakstu: