KNAB priekšnieka sievas uzņēmumam nācies šķirties no virknes īpašumu
L. Lapsa11.01.2011.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieka dzīvesbiedres Ingunas Vilnītes uzņēmumam DGS Mājas, kam jau gadu noteikts ārpustiesas tiesiskās aizsardzības process, nācies šķirties no virknes „treknajos gados” nopirktu nekustamo īpašumu.
Kā rāda firmas.lv datubāze, kopš 2003. gada uzņēmums piederēja pazīstamajai lietoto apģērbu tirgotājai Ritai Krēsliņai, bet 2009. gada februārī tas simtprocentīgi nonācis Vilnītes īpašumā.
Pēc īpašnieku maiņas, kā rāda Pietiek rīcībā esošā nekustamo īpašumu uzņēmumu datu bāžu informācija, Vilnītes uzņēmumam par labu Swedbank pārņemto parādnieku īpašumu pārvaldīšanas kompānijai Ektornet Residential Latvia nācies šķirties no vairākiem Rīgā iegādātiem dzīvokļiem un nekustamo īpašumu domājamām daļām.
Oficiāli no daļas īpašumu Vilnītes uzņēmums šķīries, slēdzot pirkuma līgumus ar Swedbank meitaskompāniju, kas iepriekš saucās SIA Mājokļu pārvaldes fonds.
Tā domājamās daļas īpašumā A. Čaka ielā 98 DGS Mājas 2007. gadā iegādājušās par nepilniem 15 tūkstošiem latu, bet pārdevušas, kā rāda zemesgrāmata, jau par 1967 latiem. Citu domājamo daļu kopumu A. Čaka ielā 96 DGS Mājas 2007. gadā iegādājušās par 28 tūkstošiem latu, bet Swedbank uzņēmumam atdevušas jau par apmēram 3800 latiem.
Savukārt domājamās daļas īpašumā A. Čaka ielā 92 DGS Mājas 2007. nopirkušas par 13,3 tūkstošiem latu, bet atdevušas – jau par 1827 latiem. Visbeidzot, 76,8 kvadrātmetru dzīvoklis A. Čaka ielā 96 2007. gada beigās nopirkts par 75,4 tūkstošiem latu, bet Swedbank uzņēmuma īpašumā nonācis jau par 62,6 tūkstošiem latu.
Līdzīgs liktenis piemeklējis arī Vilnītes uzņēmumam piederējušos īpašumus Panorama Plaza augstceltnēs. Šeit DGS Mājām nācies bankas uzņēmumam „pārdot” gan neapdzīvojamās telpas, gan veselas četras autostāvvietas, gan arī 92,5 kvadrātmetru dzīvokli, kas 2007. gadā iegādāts par 88,8 tūkstošiem latu.
Īpašnieku maiņas iemesls ir pietiekami skaidrs – uz lielu daļu šo īpašumu nostiprināta 418 tūkstošu latu liela Swedbank hipotēka, ļaujot DGS Mājām 2008. gadā no bankas saņemt gandrīz 299 tūkstošus latu lielu aizņēmumu.
Taču tas nenozīmē, ka, atdodot bankai Rīgas īpašumus, Vilnītes uzņēmums būtu ticis vaļā no parādu nastas. Tam pieder vēl vairāki īpašumi citviet Latvijā, taču arī tie apkrauti ar iespaidīgu kredītu nastu: spriežot pēc zemesgrāmatu ziņām, uz īpašumiem reģistrētas vismaz četras hipotēkas no 196 līdz 419 tūkstošiem latu.
Kā rāda Lursoft datu bāze, Vilnītes uzņēmuma vadības ziņojumā par 2009. gadu norādīts, ka „veiktas izdevumu pozīciju samazināšanas, tika iesaldēti vairāki nekustamo īpašumu rekonstrukcijas projekti. Lai samazinātu uzņēmuma kreditoru prasījumus, tika pārdoti vairāki nekustamie īpašumi”, kā rezultātā aizdevumu apjoms samazināts vairāk nekā par pusmiljonu latu un kreditoru prasījumi samazināti par 30%.
Tomēr, neraugoties uz to, 2009. gadu DGS Mājas, kam kopš pagājušā gada sākuma noteikts ārpustiesas tiesiskās aizsardzības process, beidza ar kopējo kreditoru prasību apjomu – 1,57 miljoniem latu, un gandrīz 90% KNAB priekšnieka dzīvesbiedres uzņēmuma mantas ir ieķīlāti par labu Swedbank. Arī pati Vilnīte uzņēmumam aizdevusi vairāk nekā 63 tūkstošus latu.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
