Iesaki rakstu: 
Diskutējot par plānotajiem koku ciršanas noteikumiem, es esmu dzirdējis daudz. Mežzinātņu doktors man ir paskaidrojis, kāpēc Latvijā ir tik maz zaļo vārnu. LVM valdes loceklis norādījis, kāpēc apdraudēts melnais stārķis, kamēr tā paša uzņēmuma padomes priekšsēdētājam ir savs redzējums par kaķu ietekmi uz putniem. Meža īpašnieku biedrības izpilddirektore izklāstījusi, kādos mežos dzīvo mazais ērglis un kā to ietekmēs koku ciršanas noteikumu grozījumi. Savukārt Kokrūpniecības federācijas vadītājam ir skaidrs viedoklis par to, kuri mežu biotopi ir nelabvēlīgā stāvoklī un kāpēc.
Bet, ja par putniem un biotopiem drīkst izteikties visi, tad par mežu apsaimniekošanu gan runāt drīkst tikai izglītoti nozares profesionāļi. Tā var spriest pēc meža nozares pārstāvju reakcijām uz šonedēļ klajā nākušo atklāto vēstuli, kas aicina uz mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu. Ko gan kāds dzejnieks vai aktieris var zināt par mežu apsaimniekošanu! Es, gadiem mācījies nozares profesionālis, zinu, ko daru! Un cik tad viņiem pašiem to mežu? Lai pērk mežus un apsaimnieko, kā grib, gudrinieki!
Šī būtu laba pieeja arī citiem gadījumiem. Kaimiņš, miglojot savu lauku, nomigloja arī tavus ogu krūmus? Nu un tad - viņš ir zemnieks, viņš zina, ko dara. Ko tu par to Rail Baltica cepies? Par to lai domā inženieri un celtnieki! Ak, jums, dakter, ir viedoklis par valsts budžetu? Nē, nē, to atstājiet ekonomistu ziņā!
Un tad es varētu izvilkt savu bioloģijas doktora diplomu un paziņot, ka par mežiem drīkst izteikties tikai mācīti biologi. "Jā gan," varētu bilst jaunais Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektors Andrejs Svilāns. "Taču ne jau kurš katrs biologs! Mežā galvenais ir koki, tāpēc šeit vārds dendrologiem."
Kaut kā muļķīgi, vai ne? Un vēl muļķīgi ir tas, ka, noniecinot citu tiesības izteikties, atklātās vēstules parakstītāju ķengātāji demonstrē pašu savu nekompetenci par to, ko nozīmē ilgtspējīga mežu apsaimniekošana.
"Mežs nav mērāms tikai latos un kubikmetros, tas pilda neaizstājamas ekoloģiskās un sociālās funkcijas gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī," teikts Latvijas meža politikā. Savukārt Meža likumā lasāms, ka meža ilgtspējīga apsaimniekošana ir "meža pārvaldīšana un izmantošana tādā veidā un intensitātē, kas saglabā meža bioloģisko daudzveidību, produktivitāti, atjaunošanās spēju, dzīvotspēju un potenciālu tagadnē un nākotnē, spēju pildīt nozīmīgas ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās funkcijas vietējā, nacionālā un globālā līmenī".
Neviens neapstrīd to, ka mežkopis prot izaudzēt koku un mežizstrādātājs prot šo koku nozāģēt, taču neaizmirsīsim, izglītotie meža nozares profesionāļi, ka mežs nav tikai koksne, un arī dzejniekam, ornitologam, juristam, ārstam, aktierim un visiem pārējiem ir tiesības uz viedokli par to, kā meži būtu apsaimniekojami tā, lai neciestu putni, cilvēku veselība, iespējas mežā atpūsties un iedvesmoties, lai netiktu apdraudētas Latvijas iedzīvotāju tiesības uz dzīvi kvalitatīvā vidē! Lai galu galā koksne patiesi nekļūtu par vienīgo mežu devumu.
"Paldies visiem, kas cīnās par to, lai mežus saglābtu," man zvanīja un teica viens no pensionētajiem mežkopjiem, kad bija uzzinājis par atklāto vēstuli mežu aizstāvībai. Bet, jā, viņš arī droši vien bija viens no tiem, kam vajadzētu paklusēt, kamēr profesionāļi strādā.
Pārpublicēts no vkerus.blogspot.com
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
