Klerku kverkšķēšana un šarlatāniskās prioritātes

80.gadu pirmajā pusē pirms „perestroikas” Latvijā bija viens no grandiozākajiem zinātnes potenciāliem Padomju Savienībā. Ja tolaik veidotu reitingu, tad Latvija būtu trešajā vietā. Padomju Savienībā mūsu republiku apsteidza vienīgi Krievija un Ukraina. Pie mums bija atklājumi, un katru gadu bija vairāki izgudrojumi. Rīgā iznāca pasaules klases starptautiskie žurnāli. Mūsu zinātnieku monogrāfijas tulkoja daudzās valodās. Zinātņu akadēmijas (ZA) struktūrās valdīja augsta zinātniski organizatoriskā profesionalitāte, visur un vienmēr tika lietota zinātniski ideāla terminoloģija. Publiskajā telpā nebija iespējams sastapties ar tādu zinātnisko seklumu un terminoloģisko aplamību, ar kādu tagad nākas sastapties gandrīz jebkurā diskursā par zinātni.

2017.gada 17.oktobrī „Delfos” publicēja tekstu „Puse badā: vai jaunā politika varētu iznīcināt atsevišķas zinātnes nozares?”. Teksta autore ir „Delfu” redaktore. Viņa samērā plaši iztirzā jaunākos risinājumus zinātnes finansēšanā ZA prezidenta Ojāra Spārīša skatījumā.

Jau pirmajos teikumos atklājas reālā situācija. Proti, zinātnes jautājumus pie mums tagad izlemj nevis zinātnieki, bet politiķi un klerki. Teksta autore nemin par zinātnieku klātbūtni: „Pagājušajā nedēļā Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) publiskai apspriešanai nodevusi noteikumus, kas definē astoņus prioritāros virzienus zinātnē nākamajiem četriem gadiem, bet septembrī valdība akceptēja noteikumus par atbalstu jaunajiem zinātniekiem pēcdoktorantūras studijām. Valsts sekretāru sanāksmē septembrī izsludināts noteikumu projekts par fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu izvērtēšanas, finansēšanas un administrēšanas kārtību, kas gan pagaidām tālāk nav ticis virzīts.”

Sanāk, ka zinātnieki ar O.Spārīti priekšgalā tikai noskatās un bezpalīdzīgi noplāta rokas: „"Delfi" jau rakstīja par Spārīša pārliecību, ka līdz ar IZM iecerētajām izmaiņām var pienākt gals atsevišķām zinātņu nozarēm.”

Par zinātnes nonākšanu uz sēkļa ir hipotēzes. Viena no tām ir saistīta ar tik tikko minēto bezpalīdzīgo roku noplātīšanu.

ZA gļēva pakļaušanās politiķiem un klerkiem sākās 1992. gada 14. februārī. No tās dienas Latvijas Zinātņu akadēmija oficiāli funkcionē kā zinātnieku korporācija saskaņā ar Hartu un Statūtiem. No minētās dienas ZA vairs nebija zinātnisko iestāžu kopums, bet personu grupa, ko vieno kopīgas intereses. Prasti, bet toties uzskatāmi, sakot, jebkura korporācija ir sava veida klubiņš, kurā sanāk reizi pa reizei pacelt glāzīti, kādam pasniegt rozes dzimšanas dienā, kādu izvadīt pēdējā gaitā. Korporācijā ar zinātni nenodarbojas. Korporācijā valda atmiņas par nodarbošanos ar zinātni. Pašlaik pret ZA nepieciešams izturēties kā pret pensionāru pansionātu.

Latvijas lieliskā zinātne izdarīja pašnāvību. Kļūstot par korporāciju, ZA pašapmānīgi cerēja līdzināties Rietumiem. ASV un Rietumeiropā zinātne koncentrēta universitātēs. Turpretī padomju augstskolas un tajā skaitā LPSR augstskolas nekad nevarēja lepoties ar augstu zinātnisko līmeni. Aizvadītajos gados nav manāms, ka ZA institūtu nodošana augstskolām būtu kāpinājusi to zinātnisko līmeni. Latvijas grandiozā Zinātņu akadēmija ar 15 lieliem institūtiem faktiski izplēnēja kā migla.

Pret ZA pašnāvību ir jāizturas kā pret nacionālo nodevību un zinātnes nodevību. Tā ir apzināta izvairīšanās no atbildības par tautas likteni. Pēcpadomju ZA amorāli pārvilka melnu svītru Latvijas grandiozajam zinātnes mantojumam. Pārvilka melnu svītru tautas gaišajai nākotnei. Ja tautai nav zinātnes, tad tautai nav augstākās izglītības un mīņājas augstākās izglītības simulakri; ja tautai nav augstākās izglītības, tad tautai nav izglītības vispār, un tautas izglītība ir „atvieglotā mācību satura” blāķis.

Bepalīdzīga roku noplātīšana ir ieplānota Hartā: „3. pants. LATVIJAS ZINĀTŅU AKADĒMIJAS TIESĪBAS. Latvijas Zinātņu akadēmijai ir tiesības: sadarboties ar augstākās izglītības un zinātniskās darbības organizatoriskās sistēmas institūcijām, deleģēt savus pārstāvjus šo institūciju darbā;  saņemt informāciju par to likumu un normatīvo aktu gatavošanu un grozīšanu Saeimas komisijās, ministrijās un citās valsts iestādēs, kuri saistīti ar zinātni un augstāko izglītību, kā arī izteikt viedokli par šiem dokumentiem; uzņemties iniciatīvu jaunu zinātnisku virzienu un ar to saistītu zinātnisku institūciju veidošanā.”

Kā redzam, ZA ir smieklīgas tiesības „sadarboties”, „deleģēt”, „saņemt informāciju”, „izteikt viedokli”, „uzņemties iniciatīvu”. ZA nav tiesības projektēt zinātnes attīstību, un ZA nav tiesības pieņemt lēmumus par zinātnes attīstību.

ZA var noplātīt rokas arī naudas ziņā. Hartā ir teikts: ”Latvijas Zinātņu akadēmijas darbībai nepieciešamais finansējums tiek subsidēts no valsts budžeta.”

Tātad pensionāru pansionāts var iežēlinoši lūgt finansiālu palīdzību pabalsta veidā. Subsidēšana ir subsīdiju došana, un subsīdija ir naudas pabalsts. Subsidēšana nav tas pats, kas finansēšana. Subsidēšanas apjoms ir atkarīgs no reālajām iespējām, bet galvenais - no žēlastības pret pabalsta lūdzēju. ZA finansēšanā viss ir atkarīgs no valdības psiholoģiskās attieksmes pret pensionāru pansionātu, bet nevis no valdības attieksmes pret zinātni.

ZA drīkst vienīgi komentēt valdības nosacīto finansējumu t.s. augstskolu zinātnei. To negaidīti drosmīgi dara O.Spārītis: „Latvija melojusi (!!) Eiropas Savienībai un Eiropas Komisijai par to, ka 2020. gadā finansējums zinātnei mūsu valstī sasniegs 1,5% no valsts iekšzemes kopprodukta (IKP), to intervijā Latvijas Televīzijas raidījumā "Rīta panorāma" sacīja Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) prezidents Ojārs Spārītis.”

Vai no 1992.gada 14.februāra zinātnes problemātika varēja nonākt labās rokās?

Protams, nevarēja. Tas nav iespējams krimināli oligarhiskā valstī. Tās politiķiem interesē „prihvatizācija”, zagšana, valsts budžeta, ārzemju fondu, ES fondu naudas sadalīšana starp savējiem. Noziegumu brīvībā „tusējošajai” valdošajai kliķei zinātne nav vajadzīga. Politiķi vienīgi tēlo ieinteresētību attīstīt zinātni, jo nedrīkst cilvēcei, savai tautai, savam elektorātam atklāt īsto seju. Tiesa, tāds nacionālais laupītājs kā parvēnijs Šķēle kādreiz atklāti izrādīja savu plebejisko mežonību, novēlot mākslai un literatūrai pašai tikt ar sevi galā bez valsts palīdzības.

Pašlaik zinātnes problemātika ir ļoti sliktās rokās. Par to liecina Izglītības un zinātnes ministrijas klerku sastrādātie dokumenti.

Pliekanu un tumsonisku iespaidu atstāj klerku sastrādātie „astoņi prioritārie virzieni”. „Delfos” par tiem lasāms: „12. oktobrī, valsts sekretāru sanāksmē tika izsludināts IZM sagatavotais rīkojuma projekts "Par prioritārajiem virzieniem zinātnē no 2018. līdz 2021. gadam". IZM ir izvirzījusi astoņus virzienus, kuros turpmākajos četros gados tiks fokusēts Latvijas zinātnieku darbs. Tās būs: 1. Dabaszinātnes, lietišķā matemātika, informācijas un komunikācijas tehnoloģijas zināšanu ekonomikas attīstībai (!?). 2. Energoneatkarība, energoefektivitāte un klimata pārmaiņas (!?). 3. Vietējo resursu izpēte un ilgtspējīga (!?) izmantošana. 4. Sabiedrības veselība (!?), sports (!?), labklājība (!?) un demogrāfija (!?). 5. Zināšanu kultūra (!?) un inovācijas ekonomiskajai ilgtspējai (!?). 6. Atvērta (!?), iekļaujoša (!?) sabiedrība un sociālā drošumspēja (!?). 7. Sabiedrības drošības un aizsardzības izaicinājumi (!?). 8. Latvijas valstiskums (!?), valoda un vērtības (!?).”

Klerku sastrādājums nav komentējams. Katrā virzienā ir neiedomājama aplamība. Nekādā gadījumā tā nav zinātnes valoda. Īsti zinātnieki tādā valodā neformulē zinātnisko darbību. Tā ir vulgāru mediju valoda, primitīvas neoliberālās ideoloģijas valoda, neizglītotu politiķu valoda, mēnessērdzīgu inteliģentu valoda. Klerku „virzienos” dominē nevis zinātnes valoda, bet gan filistru valodiskā mode XXI gs. sākumā. Tādi „virzieni” nepiestāv zinātnei, bet piestāv šarlatāniem. Viņi zina, kas ir „zināšanu kultūra”, „atvērta, iekļaujoša sabiedrība”, „sociālā drošumspēja”, „sabiedrības drošības un aizsardzības izaicinājumi”. Ministrija ir formulējusi šarlatāniskus virzienus.

Šarlatāniskā sastrādājuma koordinātore ir Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju (!?) departamenta eksperte Lana Frančeska Dreimane. Internetā nav grūti noskaidrot, kāda persona relatīvi nosaka LR zinātnes perspektīvas. Internetā uzzinām, ka ekspertes uzvārds agrāk bija Švilpe.

Lūk, ko vēl uzzinām: „Lana Frančeska Švilpe ir latviešu dziedātāja, komponiste, pianiste un aktrise. Dzimusi Rīgā, četru gadu vecumā uzsākusi dziedāt kopā ar savu mammu, pazīstamu vokālo pedagoģi Jelenu Švilpi. Absolvējusi Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolu un Bornmautas Augstskolu Anglijā. 2010.gadā ieguvusi zinātnisko grādu Glāzgovas Universitātē Skotijā. Ir Britu Komponistu un aktieru asociācijas biedre. Kopusi vokālās prasmes arī Krievijā, ASV un Armēnijā. Veiksmīgi ir piedalījusies pazīstamos mūzikas konkursos, tai skaitā starptautiskā jauno izpildītāju konkursa "Jaunais vilnis 2004" finālā un prestižajā Sanremo festivālā 2009.gadā, kā arī piedalījusies arī daudzos citos konkursos un festivālos Latvijā, Lietuvā, Somijā, Krievijā, Armēnijā, Bulgārijā, Igaunijā, Vācijā, Spānijā un Polijā. Kopš 2009.gada Lana Švilpe ir skotu poproka grupas "Carmine " www.carmineonline.co.uk sastāvā kā vokāliste, pianiste un dziesmu autore.”

Vai ir jēgas kaut ko piebilst? Vai kādam vēl nav skaidrs, kādi kadri nosaka LR zinātnes nākotni?

Dziedātājai, saprotams, Vaļņu ielā ir priekšniecība. Tā ir visatbildīgākā par šarlatānisma veicināšanu.

Tiešā priekšniecība ir departamenta direktore Agrita Kiopa. Atkal izmantojam viszinošo internetu: „A. Kiopa ir ieguvusi filosofijas zinātņu doktora grādu Džordžijas Tehnoloģiju institūtā, ASV. Viņas specializācija ir zinātnes un tehnoloģiju politika. Sirakūzu Universitātes Maxwell Pilsonības Lietu skolā viņa ieguvusi maģistra grādu Sabiedrības vadībā. Savukārt Latvijas Universitātē iegūts Politikas zinātņu maģistra grāds, un Rīgas Tehniskajā Universitātē – Inženierzinātņu bakalaura grāds. A.Kiopa ir strādājusi dažādos zinātnes politikas programmu un zinātniskās darbības rezultātu izvērtēšanas projektos ASV, un Eiropas Komisijas finansētā zinātnes darbaspēka izpētes projektā Liverpūles Universitātē, Apvienotajā Karalistē. Viņa ir vairāku zinātnisko publikāciju autore. Latvijā A.Kiopa strādājusi Finanšu ministrijā un Valsts kancelejā, kur vadīja valsts pārvaldes kapacitātes stiprināšanas projektus, savukārt Valsts Jaunatnes iniciatīvu centrā bijusi direktora vietniece starptautisko attiecību jautājumos. A.Kiopa aktīvi līdzdarbojas vairākās sabiedriskās un profesionālās organizācijās, ir piedalījusies portāla politika.lv kopienas sadaļas satura veidošanā.”

  Par direktores kundzi internetā ir arī šāda informācija: „[..]direktorei Agritai Kiopas kundzei kā departamenta direktorei bija izšķiroša loma valsts pētījumu programmu konkursa kritēriju iekļaušanai Ministru kabineta noteikumus, ka daudzi formulējumi ir departamenta direktores vienpersoniska iniciatīva(!!). Rezultātus visi zinām(!!). Projekts guva pamatotu kritiku(!!). A. Kiopa solīja, ka pieteikumu izvērtēšana ritēšot raiti un februārī izdosies noslēgt līgumus ar zinātniskajām institūcijām par jauno pētījumu uzsākšanu, tad arī zinātnieki saņemšot naudu(!!) un varēšot sākt pētījumus(!!).”

Domāju, atkal nav jēgas kaut ko piebilst. Direktore pati visu formulē, pati dala naudu un, pati, paldies Dievam, atļauj sākt pētījumus.

Vareni! Nākas apskaust cilvēku ar tādu varu – vienpersonīgi pārvaldīt zinātnes attīstību valstī. Uz klerku voluntārisma fona zinātnieki, ZA un O.Spārītis kļūst sīkbūtnes tumsonības diktatūrā.

Klerku kverkšķēšanā zinātnes nākotne ir ne tikai šarlatāniski orientēta, bet arī zinātniski pliekani orientēta. Šaubos, vai tas atbilst realitātēm mūsu zinātnē. Nav ticams, ka tik zemu jau ir nolaidusies bijušās LPSR grandiozā zinātne. Noteikti pie mums vēl ir zinātnieki, kuri cenšas strādāt saskaņā ar šodienas zinātniski tehniskā progresa galvenajiem virzieniem. Iespējams, viņu finansiālās un materiāli tehniskās iespējas ir nepietiekamas. Bet tas nenozīmē, ka vietējā zinātniskā doma neietu kopsolī ar tādām modernām prioritātēm kā robottehnika, materiāli ar iepriekš uzstādītām īpašībām, mākslīgais intelekts, nanotehnoloģijas, biotehnoloģijas, informācijas tehnoloģijas. Pie mums noteikti ir sestās tehnoloģiskās paradigmas fani.

Valdošās kliķes politiķi nav gaišāki cilvēki par klerkiem. Politiķu aprobežotajā, taču teicami nomaskētajā, attiekmē pret zinātni pārsteigumu nebūs. 2018. gada valsts budžeta prioritātes skan lepni: „aizsardzība, veselība un demogrāfija”.

Izprotama ir prioritātes „aizsardzība” praktiskā realizācija. Rietumeiropā iepērkot lūžņus, tiks sadalītas skaistas summas.

Par prioritātēm „veselība” un „demogrāfija” nav skaidrības pašiem politiķiem. Pretrunīgas un bezcerīgas publikācijas par „veselību” un „demogrāfiju” lasāmas katru dienu.

Ja būtu „medicīna”, tad varbūt tiktu veicināta zinātne. Medicīna ir zinātne par cilvēku slimībām, to ārstēšanas un profilakses iespējām. Turpretī „veselība” ir ļoti izplūdis vārdiņš. Tas acīmredzot labi iederas shēmošanā ar „veselības budžetu”.

Zinātnei vistuvākā prioritāte ir „demogrāfija”. Par demogrāfiju sauc zinātni, kas pētī iedzīvotāju sastāvu un tā mainīšanos. Tomēr mediju ziņas neiepriecina par valdošās kliķes nodomu attīstīt zinātni „Demogrāfija”. Kā parasti, latviešu varas inteliģences terminoloģija būtiski atšķiras no cilvēku terminoloģijas.

Ar „demogrāfiju” stulbi manipulē „naciķi”. Viņi, skaidrs, nav spējīgi vārdnīcā noskaidrot jēdziena „demogrāfija” nozīmi. „Naciķi” par demogrāfiju sauc bērnu skaitu ģimenē un valsts piešķirto pabalstu summu jaunpiedzimušajiem. „Naciķiem” piebalso kolēģi valdībā un parlamentā, jo tur rosās garīgi ļoti radniecīga (konģeniāla) biomasa ar tādām pašām izcilām spējām terminoloģijā un attieksmē pret zinātni.

Novērtē šo rakstu: