Kleptomānijas cēlonis

Vispārzināms fakts ir zagšanas grandiozais apjoms. Ja par zagšanu visplašākajā nozīmē saucam jebkuru blēdību ar naudu un mantu, tad zagšanas „statistika” ir galvu reibinoša. Masveida zagšanai ir kleptomānijas simptomi (par kleptomāniju sauc patoloģisku tieksmi zagt). Pie mums zagšana ir izvērtusies psihiskā slimībā. Zagšana visus „brīvvalsts” gadus ir bijusi mediju galvenā tēma. Zagšana nekad nav pierimusi. Gribot negribot tauta visu laiku ir elpojusi varas inteliģences zagšanas indīgos tvaikus.

Tā, piemēram, šajā portālā katru dienu par zagšanu vēsta vidēji četri materiāli. Trijus no tiem sagatavo „Pietiek” žurnālisti, bet vienu materiālu atsūta kāds Latvijas iedzīvotājs, žēlojoties par zagšanu viņa dzīves vidē. Ja zinām, ka „Pietiek” darbojas no 2010.gada, un pieņemam, ka arī 2017.gads ir noslēdzies, tad aizvadītajos astoņos gados ir publicēta informācija par 11 680 zādzībām.

Protams, tas ir bērnišķīgi aptuvens aprēķins. Nereti portāls vienā dienā sabiedrību iepriecina ar daudz lielāku zādzību skaitu un ne tikai četrām. Daudzos tekstos ir runa par vairākām zādzībām un pat zādzību „sērijām”. Turklāt portāls fiziski spēj iepriecināt ar valsts apzadzēju panākumiem Rīgā. Portālā neatspoguļojas provinces zagļu panākumi, kā arī mūsu „biznesmeņu” saldkaisle pēc iespējas vairāk apkrāpt vienam otru. Droši var teikt, ka gadā (365 x 4=1460) ir krietni lielāka zagšanas raža nekā tik tikko veiktajā aprēķinā. LR gadā nav tikai 1460 zādzību, bet noteikti ir ievērojami vairāk zādzību. Pirms nesenajām pašvaldību vēlēšanām, kad zagļu slavēšana medijos ietilpa pirmsvēlēšanu aģitācijā, koši atklājās zagšanas pamatīgais vēriens ne tikai „20%” kontrolētās galvaspilsētas pašvaldībā, bet arī provinces pašvaldībās.

Katrai sociālai parādībai ir cēlonis. Tas var sastāvēt no vairākiem faktoriem – apstākļiem, kuri cēloniski iedarbojās uz parādību. Cēlonis ir gan labām parādībām, gan sliktām parādībām.

Masveida grandiozajai zagšanai neapšaubāmi arī ir cēlonis. Turklāt tas katrā ziņā ir grandiozs cēlonis. Grandiozais cēlonis sakņojās grandiozi vērienīgā augsnē. Citādāk nevar būt. Grandiozai parādībai nevar būt seklā augsnē uzdīdzis cēlonis. Grandiozai parādībai ir adekvāts cēlonis; proti, cēlonis ir tikpat grandiozs, cik grandiozas ir tā sekas.

Saprotams, sociālās parādības cēlonis ir jāmeklē cilvēkos – sociālā grupā, sociālā slānī, sociālā šķirā. Masveida sociālās parādības cēlonis ir jāmeklē tautā. Masveida sociālās parādības cēlonis principā var būt tikai tautā. Citur nevar būt. Tauta ir visgrandiozākā sociālā formācija, kura ir placdarms jebkurai apjomīgai etniski kolektīvai izpausmei. Naivi un aplami ir masveida sociālās parādības skatīt atrauti no tautas.

Un tāpēc ir jādara, lūk, kas. Masveida grandiozās sociālās parādības (respektīvi, zagšanas) cēloni nākas meklēt tautas visgrandiozākajā atribūtā – tautas psiholoģijā. Tautas būtība visgrandiozāk atspoguļojas tautas psiholoģijā, kas ir attiecīgā etnosa garīgais Visums. Vēl atļauts teikt – universs.

Noskaidrot masveida zagšanas cēloni tiešā veidā nav iespējams. Tiešā veidā nevaram iegūt objektīvas ziņas par tautas psiholoģijā sastopamo attieksmi pret zagšanu. Socioloģiskās metodes ir bezspēcīgas. Nav iespējams, piemēram, organizēt aptauju, uzdodot jautājumus „Vai jums patīk zagt?”, „Vai jūs zogat?”, „Vai jūs atbalstāt zagļus?”. Tāpat nevar cilvēkiem jautāt „Vai jums patīk dzīvot kriminālā valstī?”, „Vai jums nav kauna par valstī pastāvošo noziegumu brīvību?”. Pats par sevi ir saprotams, ka uz psiholoģiski neloģiskiem un morāli provokatīviem jautājumiem atbildes nevar būt. Labākajā gadījumā cilvēks klusi novērsīsies no sociologa. Sliktākajā gadījumā sociologu nolamās vai piedraudēs viņam „sadot pa purnu”.

Par tautas attieksmi pret zagšanu var uzzināt netiešā veidā. Šajā gadījumā socioloģiskās metodes ir noderīgas. Tā tas ir arī mūsdienu Latvijā. Netiešā veidā varam uzzināt masu zagšanas cēloni.

Masu zagšanas cēloni netiešā veidā izskaidro viena socioloģiskā aptauja. Nesen par tās rezultātiem žurnālisti informēja sabiedrību ar virsrakstu „Latvijas iedzīvotāji vairāk satraucas par naudu, nevis morāli”.

SKDS pētījumu aģentūra no 2000.gada regulāri 1000 iedzīvotājiem uzdod vienu un to pašu jautājumu. Aģentūras priekšnieks Arnis Kaktiņs par jaunākajiem rezultātiem atbildē uz jautājumu internetā 2017.gada 19.jūnijā rezumē: „Jautājumā, kas svarīgāks: nauda vai morāle, gada laikā izmaiņu nav: ar 4 : 1 atkal uzvar nauda!”

Izrādās, 81% no aptaujātajiem dzīvē par svarīgāko uzskata nevis morāli, bet naudu. Tikai 18% priekšroku dod morālei, bet 1% vispār nevar atbildēt uz doto jautājumu. Kaktiņa kunga publikācijā par SKDS pētījumu rezultātiem 2000.-2016.g. naudas fanu vismazākais apjoms ir 74% (2000., 2001., 2007.g.), vislielākais – 85% (2009.g.). Atkārtojam: 2017.gadā ir 81%.

Aptaujā ir viena interesanta nianse. Aģentūras (arī žurnālistu) pozīcija ir nepārprotama. Aģentūras priekšnieks šo pozīciju formulē skaidri un gaiši: „..Kas svarīgāks: nauda vai morāle.” Taču aptaujā jautājums tā neskan. Aptaujā netiek tieši jautāts, kas cilvēkam ir svarīgāks – nauda vai morāle.

Tas ir saprotams. Sociologi nevar uzdot jautājumu „Kas jums dzīvē ir svarīgāks – nauda vai morāle?”. Mūsu ļaudis vēl nav morāli un prāta ziņā tik zemu nolaidušies, lai nesaprastu un nedusmotos par tāda jautājuma netaktiskumu. Mūsu ļaužu nomācošam vairākumam dzīves galvenā vērtība ir nauda, taču tieši un atklāti viņi diezin vai gribēs par to svešiem cilvēkiem atzīties. Ļaužu apziņā noteikti ir saglabājusies cilvēces sensenā (arī bībeliskā) atskārsme, ka ne pati nauda ir ļaunums, bet mīlestība uz naudu ir ļaunums, un par to ir jākaunas.

SKDS jautājums skan šādi: „Lūdzu, atzīmējiet, kādas problēmas – ekonomiskās vai morālās – Latvijas sabiedrībā pēc Jūsu domām būtu jārisina pirmām kārtām?” Interesantā nianse ir šis jautājums. Tas atklāj ļoti rūgtu patiesību vairākos aspektos.

Drīkstam secināt ļaužu vairākuma nevēlēšanos likvidēt kriminālo dzīves kārtību, noziegumu brīvību, kleptomāniju, kas pirmkārt un galvenokārt ir morālās problēmas, bet nevis ekonomiskās problēmas. Kriminālās valsts, noziegumu brīvības, kleptomānijas pamatā ir ļoti zemais morālais līmenis, bet nevis kroplais ekonomiskais līmenis.

SKDS pētījumā atbilde par naudas vai morāles prioritāti ir netieša. Taču tas nenozīmē, ka pašlaik 81% visvairāk neciena naudu un mēs nedrīkstam uzticēties šim etniski apkaunojošajam pētījuma rezultātam. Drīkstam! Noteikti drīkstam uzticēties!

Drīkstam uzticēties tāpēc, ka SKDS pētījumā formulētais jautājums sniedz tiešu atbildi par 81% vispārējo materiālistisko pasaules uzskatu – apziņas traumatismu. Uzskats par nepieciešamību vispirms risināt ekonomiskās problēmas ir tipiski materiālistisks pasaules uzskats. Ja vēlaties, arī marksistisks pasaules uzskats, cilvēku esamībā priekšroku dodot ražošanai, ražošanas attiecībām, ražošanas organizācijai utt.

Materiālistiskajā pasaules uzskatā nauda ir galvenais. Morālei ir otršķirīga jēga. Tas ir vispārzināms. Materiālistiskajā pasaules uzskatā laba ekonomika nodrošinās labu morāli, bet nevis otrādi. T.s. materiālisti par to ir svēti pārliecināti. Viņu pārliecībā morālajām vērtībām dzīvē nav metafiziska sūtība. Filosofijas valodā materiālisms skan šādi: apziņa (t.sk.morāle) ir sekundāra, bet matērija (t.sk.ekonomika) ir primāra.

Aizvadīto gadu procentuālā līkne 74%-85% un šī gada 81% netieši atklāj „brīvvalsts” izglītības robus. Pēcpadomju izglītība acīmredzot gandrīz nemaz nav pārvarējusi marksisma-ļeņinisma dialektiskā materiālisma iedvesto idejisko vienpusību cilvēku pasaules uzskatā. Vaina par vienpusīgo pasaules uzskatu jāuzņemas mācību spēkiem. Domājams, kāda daļa no viņiem paši mēdz būt naudas vergi*. Tādi pedagoģiskie kadri var vienīgi slavēt un popularizēt sociālās stratifikācijas primitīvākās formas naudu, mantu, amatu, varu, prestīžu. Viņu retorikā nauda ir varenāka par laimi.

Masveidīgās zagšanas cēlonis ir latviešu tautā dominējošais materiālistiskais pasaules uzskats, tā determinētais (cēloniski nosacītais) vispārējais morālais līmenis un materiālistisko stereotipu lielā popularitāte. Pēc pārsteidzošā 81% citu secinājumu nevar būt.

Pie mums lielākā nelaime nav „klasiskā” zagšana – ģenētiski determinēta noziedzība. „Klasiskā” zagšana eksistē. Policija ķer un noķer daudzus „klasiskos” zagļus. Tiesa viņiem piespriež sodu. Viņi nonāk cietumā.

Pie mums lielākā nelaime ir it kā normālu un it kā labu cilvēku zagšana un uz viņiem attiecinātā noziegumu brīvība. Mūsu lielākie zagļi nav ģenētiski determinēti noziedznieki. Mūsu lielākie zagļi ir cilvēki ar augstāko izglītību, maģistra vai zinātņu doktora grādu. Pie mums starp lielākajiem zagļiem mēdz būt profesori un akadēmiķi. Mūsu lielākie zagļi ir valsts augstas amatpersonas - parlamenta deputāti, prezidenti, ministri, rektori, specdienestu priekšniecība. Lielākie zagļi sastopami t.s. radošajā inteliģencē.

Kāpēc „Pietiek” visraženākais autors ir anonīmais „Pietiek lasītājs”? Kāpēc cilvēki baidās norādīt savu vārdu un uzvārdu? Kāpēc cilvēki baidās būt patiesības paudēji? Kāpēc patiesības paušana nav cienījama rīcība? Kāpēc tautā nevalda patiesības dievs un patiesības kults? Kāpēc valda negodīguma pūķis un negodīguma kults?

Šausmīgi ir tas, ka zagšanai ir kolektīvs atbalsts. Tas reizē ir kriminālās valsts un noziegumu brīvības kolektīvais atbalsts. Zagšanas atbalstīšana ir masveidīga rīcība. Patiesības paudējs paliek viens pats. Viņš nevar rēķināties ar kolektīvo atbalstu. Daudzi varbūt klusu priecājās par zagļu atmaskošanu, taču no viņu klusā prieka nav nekāda sociālā labuma. Cita lieta būtu, ja patiesības paudējus visi atklāti atbalstītu un neļautu ar viņiem izrēķināties. Bet tas nenotiek. Zagļiem viegli izdodās izrēķināties ar viņu noziegumu atmaskotājiem. Tāpēc visraženākais autors ir anonīmais „Pietiek lasītājs”.

*2004.gadā pametu darbu „Turībā” un aizbēgu no dekāna Pētersona nepārtrauktās reti aprobežotās muldēšanas par naudas galveno lomu cilvēku dzīvē, aicinot mūs, pasniedzējus, studentiem iemācīt pelnīt naudu. Vairāk neko nevajagot. Vajagot vienīgi iemācīt pelnīt naudu. Tiesa, neaizbēgu tikai viena nekaunīga muļķa dēļ. Minētajā privātajā izglītības biznesa firmā tolaik diemžēl auditorijā dominēja jaunieši, kuriem interesēja tikai „naudas taisīšana” un kuri no pasniedzēja gaidīja vienīgi pamācības, kā „taisīt naudu”.

Novērtē šo rakstu: