Iesaki rakstu: 
Apgāds Dienas Grāmata trešdien laidīs klajā 456 lappuses biezo grāmatu Trīspadsmit Amerikas - Lato Lapsas līdz šim apjomīgāko ceļojumu grāmatu, kas veltīta veselās trīspadsmit Dienvidamerikas un Centrālamerikas zemēs pieredzētajam.
Argentīna, Beliza, Čīle, Ekvadora, Gvatemala, Hondurasa, Kolumbija, Kostarika, Nikaragva, Panama, Peru, Salvadora un Venecuēla - šāda ir grāmatas "valstiskā" ģeogrāfija, kam noteikti vēl klāt jāpieskaita vesela virkne pasaules galu, pasaules malu, pasaules centru un pasaules nabu.
Grāmatā apkopota autora vairāku gadu ceļojumu pieredze, - viņš gan nokāpis vietā, ko maiju indiāņi uzskatīja par pazemes valstības ieeju, un tur iepazinies ar tūkstoš un astoņpadsmit gadus vecu kristāla jaunavu, gan aplūkojis pasaules trakāko baznīcu, gan no afrikāņu vergu pēctečiem apguvis prasmi izgatavot savu personisko maģisko aizstāvi.
Tāpat autors lējis sviedrus banānu plantācijā, kāpis vulkānos, dejojis kopā ar nelabajiem, sērojis kopā ar venecuēliešiem un bijis vienīgais latvietis, kas personiski atvadījies no Ugo Čavesa, protestējis kopā ar iedzimtajiem, stāvējis pie pasaules romantiskākā likteņa cilvēka kapa, rāpies pasaules augstākajā ūdenskritumā pa tā sētas durvīm, neticis uz Antarktīdu un samainījis to pret Pasaules nabu - Lieldienu salu.
Vēl viņš peldējies ezerā, no kura viļņiem izkāpis Saules dievs un Visuma radītājs, ar salauztu kāju kāpis Maču Pikču drupās, paspējis apbraukt Robinsona Krūzo salu pirms milzu cunami, atradis īsto ekvatoru un pat mēģinājis tikt vistālāk prom no Zemes centra - pat tālāk nekā Everesta smaile, soļojis pa konkistadoru takām, šausminājies par slaktiņiem džungļos un mēģinājis izprast lielos revolucionārus, ar ko šī pasaules daļa vienmēr bijusi slavena.
Pats grāmatas autors tās priekšvārdā par pieredzēto un aprakstīto saka tā: "Šajā kopumā milzīgajā pasaules daļā ir ne tikai visdažādākais klimats, ne tikai bezgala skaisti vulkāni, ledāji, salas, džungļi, upes, ezeri, kalni, kanjoni, drupas un vēl viss kas, bet arī milzīgā daudzumā dzīvo visdažādākie cilvēki – visu izmēru, nokrāsu, izskatu.
Šie cilvēki arī uzvedas visdažādākajos veidos – no mūsu skatu punkta brīžam diezgan nenormālos. Labi – neprātīgos. Galīgi neracionālos. Fakts: Gabriela Garsijas Markesa „Simt vientulības gados” fantāziju ir krietni mazāk par pliku dokumentālu reālismu.
Bet, kas interesantākais, nekur citur neesmu tik spilgti saskatījis gan to, ka ikvienam cilvēkam, zemei un pasaules daļai ir savs liktenis, gan to, ka ir, patiešām ir iespējams ja ne šo likteni pārrakstīt, tad vismaz tam stāvēt pretim par savu mērķi, savu dzīvi un savu laimi – un tad lai nāk, kas nākdams.
Šeit gadu simteņiem ilgi ir dzīvojuši cilvēki, kam tā ir bijusi specialitāte. Cilvēki, kuri nepadodas. Cilvēki, kuri nesamierinās ar to, kā viņiem iet. Cilvēki, kuriem galva pilnas ar visādām blēņām, bet to vidū ir arī ticība, cerība un mīlestība, ko šeit nav pieņemts pārdot par lēcu virumu. Vai arī, ja nu ir pārdotas, tad pēc kāda laiciņa viņi tās paprasa atpakaļ.
Te vienmēr ir bijis pilns ar cilvēkiem, kurus totāls terors nevis iebiedē, bet pa īstam nokaitina. Varētu teikt, ka šeit daudz biežāk pagadās ļaudis, kuri nesamierinās un nenoskatās netaisnībās, kas notiek ne tikai pret viņiem, bet arī citiem.
Savukārt ideāls un varonis šeit ir nevis racionāls aprēķinātājs, kas sasniedz savus rūpīgi izkalkulētos mērķus, bet gan cilvēks, kurš beigu beigās biežāk zaudē, nevis uzvar, un tieši tāpēc paliek ļaužu atmiņā. Jā, protams, dumja izrādīšanās, tukša frāžainība, demonstratīva drosme, bet tas viss it tik skaisti un aizraujoši.
Mirušie šeit vispār bieži vien ir svarīgāki nekā dzīvie. Dzejnieki te vada valstis. (Draņķīgi vada.) Revolūcija nav līdzeklis, bet kaislība. Pāris minūtes televīzijas tiešraidē te var mainīt – un ir mainījušas – milzīgas valsts vēsturi uz desmitiem gadu. Varbūt pat uz visiem laikiem."
Seko mums 
Latvijas Televīzijas Redakcionālā padome šobrīd neizskata iespēju atcelt plānotās RUS.LSM Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates.
Ņemot vērā sabiedrībā aktualizēto diskusiju par priekšvēlēšanu debašu organizēšanu krievu valodā, partiju apvienība Jaunā Vienotība uzsver, ka īpaši kopš Krievijas brutālā iebrukuma Ukrainā ar Latvijas medijiem ir jākumunicē Latvijas valsts oficiālajā – latviešu – valodā. Arī Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu laikā diskusijām medijos jābūt tikai valsts valodā, tādēļ politisko partiju apvienības Jaunā Vienotība pārstāvji nepiedalīsies priekšvēlēšanu debatēs un raidījumos, kas notiks krievu valodā.
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
