Iesaki rakstu: 
Ķīniešu darba spējas un organizētību var tikai apskaust. Tieši tāpat kā ķīniešu mērķtiecību. It visā. Kamēr pārējā starptautiskā sabiedrība aizņemta ar Covid-19, Baltkrievijas, Kalnu Karabahas, Sīrijas vai citiem jautājumiem, Ķīna risina savas problēmas. Ne tik daudz iekšējās, cik tās, lai starptautiskā arēnā kļūtu arvien ietekmīgāka.
Nevar noliegt, Ķīnai tas tīri labi arī sanāk. Sāksim visu pēc kārtas.
Ārēji var būt spēcīgs tikai tad, kad visi procesi ir iekšēji sakārtoti un, galvenais, kontrolēti.
Ķīnas Komunistu partija septembrī publicējusi neparastu vadlīniju apkopojumu saviem biedriem. Vadlīnijās ir lasāmi arī tādi punkti, ka Komunistiskās partijas biedriem ir “jāizglīto privātie uzņēmēji, lai viņi pilnībā pakļautos Sji sociālisma ideoloģijai”. Pēc jauno vadlīniju rakstītā, “privātajam sektoram ir nepieciešamas politiski jūtīgas personas, kas bez ierunām klausīs un sekos partijai”.[1]
Iepriekš minētais parāda vienu ļoti skarbu patiesību – Ķīnas līderis pasaka skaidri un gaiši – vai nu visi atbalstīs valdību un tās politiku, vai arī… Tas, kas varētu notikt ar tiem, kuri neseko valdības noteiktajam, nav ilgi jāmeklē. Ķīnas nekustamo īpašumu magnātam un prezidenta Sji Dziņpina kritiķim Reņam Džicjanam otrdien piespriesti 18 gadi cietumā par "korupciju, kukuļošanu un valsts finanšu piesavināšanos", teikts tiesas paziņojumā. Reņs savulaik bija viens no komunistiskās partijas iekšējā loka elites cilvēkiem. Jāatzīmē, ka daudzi uzskata, ka Sji un komunistiskā partija apsūdzības korupcijā izmantoto, lai apklusinātu varas oponentus. [2]
Līdz ar to Ķīnas valdība izmantos visas sviras, lai ne tikai valsts iestādes un tajās strādājošie strikti ievērotu valdības nosprausto kursu, bet arī privāto kompāniju īpašnieki un nodarbinātie rīkotos tieši tā, kā to vēlas valdība. Nez, tā ir tikai sakritība vai kā, bet netālu no dažādu valstu būtiskiem objektiem, kā likums, atrodas vismaz kāda ēstuve, kurā ir Ķīnas vārds. Piemēram, paskatāmies, kas atrodas netālu no Aizsardzības ministrijas.
Nav pasargāti arī mācību spēki. Tā jūnijā Ķīnas varas iestādes aizturējušas tiesību zinātņu profesoru Sju Džanžuņu, kas savās esejās kritizējis prezidentu Sji Dzjiņpinu par reakciju uz Covid-19 pandēmiju un centieniem nostiprināt varu.[3] Šādus piemērus, kā Ķīnas valdība izrīkojas ar citādāk domājošiem valsts iekšienē, varētu turpināt un turpināt.
Ar tikai citādāk domājošo apspiešanu valsts iekšienē par nozīmīgu spēlētāju nekļūsi. Vajag izmainīt domāšanu jeb uztveri uz notikumiem ārvalstu iedzīvotājiem. Kā to panākt – divi veidi, abi, veci kā pasaule. Pirmais – sāc mācīt savu ideoloģiju citiem. Tā Ķīna ir pa visu pasauli izpletusi Konfūcija institūtus, kuri arī Latvijā ir atraduši auglīgu zemi. Latvijā ir 15 dažāda līmeņa Konfūcija institūta veidojumi. Sākot no Latvijas Universitātes Konfūcija institūta, beidzot ar atsevišķām klasēm vai programmām dažādu pilsētu skolās.
Par to, ka Ķīna neatstāj novārtā pašas veidotos institūtus ārvalstīs, liecina pieejamā informācija par Ķīnas valdības atbalstu LU Konfūcija institūtam. Tā 2016.gadā bija pārskaitīti 142 833 euro, bet 2019.gadā – 77 472 euro. Vai pārējie 14 ir atstāti pilnīgi bez finansējuma – šaubos.
Pasaulē ir ap 548 Konfūcija institūtiem (20 Okeānijā, 59 Āfrikā, 126 Āzijā, 159 Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā un 184 Eiropā).[4] Vai tik tiešām ir kaut mazākās šaubas, kāda ideoloģija tiek mācīta?
Ja savulaik komunisma idejas PSRS uzspieda ar ieroču spēku un strauji, tad Ķīna iet garāku ceļu, bet efektīvāk. Izveidojot Konfūcija institūtus (ņemot vērā, ka beidzēji pārsvarā ir jauni, talantīgi un zinātkāri jaunieši, bez izveidotām robežām domāšanā), Ķīna ir veiksmīgi radījusi piekto kolonnu, kuras apmēru un spēki vēl nav apzināti.
Piebildei: šie institūti ne tikai “izskalo” jauniešu prātus atbilstoši Ķīnas ideoloģijai, bet arī tiek izmantoti kā platforma dažādākām izlūkošanas darbībām. Ķīnas Konfūcija institūtus jau ilgstoši tur aizdomās spiegošanā - to darbu izmeklē ASV un Lielbritānijā, pastiprinātu uzmanību institūtiem pievērsusi arī Vācija un Austrālija.[5]
Otrais veids – nopērc visus vai svarīgākos. Jebšu – uzsēdini uz “naudas adatas”. Te nav domāti banāli kukuļi. Nē, te viss ir daudz smalkāk. Piemēram, dažādu objektu kontrolpakešu iegāde[6] vai iesaistīšanās dažādu infrastruktūru objektu būvniecībā.
No 2010. gada līdz 2019.gadam saskaņā ar noslēgtajiem līgumiem Ķīna jau ieguldījusi Eiropā vismaz 145 miljardus eiro, un liela daļa investoru bijuši faktiski valsts tieši vai pastarpināti pārvaldīti uzņēmumi vai fondi, kuri pārņēmuši savā kontrolē, piemēram, Pirejas ostu Grieķijā, Zviedrijas autobūvētāju “Volvo”, Itālijas “Pirelli”, Vācijas industriālo robotu ražotni “Kuka”, Francijas slaveno tūrisma firmu “Club Med”. Uzskaitījums laika gaitā kļūst arvien garāks un gandrīz visas nozares aptverošs. Pašreiz diezgan dzīvas diskusijas izraisa ķīniešu vēlme iegādāties Portugāles elektroenerģijas uzņēmumu “EDP”…
Varētu domāt, ka tas ir “tikai bizness”, kas neiespaido dalībvalstu nostāju politiskajos jautājumos un attieksmi pret to, ko mēdz dēvēt par demokrātiskajām vērtībām. Tomēr pēdējo gadu pieredze liek apstrīdēt šo pieņēmumu. Grieķija 2017. gadā bloķēja Pekinai neglaimojošu ES kopīgo deklarāciju ANO Cilvēktiesību padomē, kas esot bijis pirmais šāda veida gadījums, ne vairs vienīgais.[7]
Savukārt kā sava veida Ķīnas “uzvaru” starptautiskajā arēnā var uzskatīt ziņu, kura plašsaziņas līdzekļos tika pausta 2020.gada 13.oktobrī, proti, Ķīna un Krievija līdz ar vairākām citām valstīm ievēlētas ANO Cilvēktiesību padomē. Cilvēktiesību aizstāvju organizācijas bija aicinājušas ANO dalībvalstis balsot pret šīm valstīm, ņemot vērā to pastrādātos cilvēktiesību pārkāpumus.[8] Vai šo daudzu valstu balsojums bija saistīts ar ticību, ka Ķīna un Krievija ievēro cilvēktiesības, vai ir bijuši citi iemesli – to mēs varam tik minēt.
Mūsdienās pār pasauli valda tie, kuriem ir informāciju, kā arī – kuri šo informāciju arī izplata. Tiesa, sev vajadzīgā gaismā. Bija publiskots pētījums par Ķīnas “jauno pasaules informācijas kārtību”, kurā ietilpst Ķīnas iekšējo audiovizuālo plašsaziņas līdzekļu modernizācija, ārvalstu mediju iegāde vai īpašos gadījumos reklāmas laukumu pirkšana presē “industriālos apmēros”. (Tiešām, avīzē “Le Figaro” Zīda ceļa reklāmas raksts aizņēma trīs lappuses.) Nevilšus pat Rietumu politiķi un žurnālisti, runājot par attiecīgajām tēmām, sāk pārņemt Pekinas ideoloģiski nogludinātās frāzes.
Tāpat noderīgi ieklausīties brīdinājumā, ko izteicis Vācijas ārlietu ministrs Heiko Māss: ja dažas valstis cer vienatnē piekopt izdevīgus darījumus ar ķīniešiem, tad vēlāk tās būs “pārsteigtas, konstatējot, ka kļuvušas atkarīgas”.[9]
Rūgti maldās tie, kuri domā, ka tas ir kaut kur tur un Latvija Ķīnai neinteresē. Te nu gan jāiesaucas – naivie. Arī Latvijā Ķīnas rupors jau darbojas uz nebēdu. Kā citādāk uzskatīt rakstus, kur rakstīts “informāciju apmaksā Ķīnas tautas republikas vēstniecība Latvijā”. Arī bez šādiem uzrakstiem parādās publikācijas plašsaziņas līdzekļos, kurās Ķīnas oficiālie pārstāvji pauž savu nostāju, piemēram, NRA raksts “Ķīnas Tautas Republikas vēstnieks Latvijā intervijā NRA: "Grūtībās atklājas patiesa draudzība"”.[10]
Tādējādi faktiskā realitāte ir tāda, ka arī Latvijas informatīvajā telpā darbojas Ķīnas rupors. Nelielai piebildei – maz ticams, ka tas notiek bez maksas.
Latvija nav izredzētā starp Baltijas valstīm, kura ir nonākusi Ķīnas redzeslokā. Jāatzīst, ka Ķīnai kā negausim – nekā nav par daudz.
Viena lieta ir paust savu propagandu, bet pavisam cita pakāpe – ar zināmu nekaunības devu jau aizrādīt citas valsts izlūkdienestam par tā secinājumiem. Nesenā pagātnē tā Ķīna izdarījās pret Igauniju.
Proti, šī gada sākumā Ķīnas vēstniecība pieprasīja labot Igaunijas izlūkdienesta ziņojumu. Igaunijas Ārējās izlūkošanas dienests savā ziņojumā norādīja uz strauji pieaugošo Ķīnas ārpolitisko aktivitāti, kas izpaužas centienos uzspiest savu pasaules uzskatu un standartus. "Pašreizējie Ķīnas līderi aizvien mazāk turas pie iepriekšējā prezidenta Hu Dzjiņtao atbalstītās "mierīgas attīstības" koncepcijas un aizvien vairāk visā pasaulē uzsver vēstījumu par Ķīnu kā lielvaru, kas ieradusies uz palikšanu, kamēr citiem vienkārši jāpielāgojas šai "jaunajai pasaules kārtībai"," norādīja izlūkdienests.
"Iespējamā Ķīnas investīciju izmantošana politiskos nolūkos un iespējamā tehnoloģiskās atkarības veidošanās jāvērtē kā apdraudējumi, ar kuriem aizvien vairāk jārēķinās, domājot par Igaunijas drošību," secināja ziņojuma autori.
Vēstniecība pieprasījusi, lai Igaunijas izlūkdienests, "balstoties uz faktiem un patiesību, izlabo savus nepatiesos apgalvojumus, kliedējot negatīvo iespaidu", un ieteikusi tam "pielikt vērtīgus praktiskus pūliņus, lai atbalstītu divpusējo attiecību attīstību".[11]
Līdz ar to secināms, ka Ķīna ar lielu apņemšanos un nekaunību virzās pašas nospraustā mērķa sasniegšanā. Kāds tad ir šis mērķis?
Atbilde ir visnotaļ vienkārša, un to pauda neviens cits kā ANO ģenerālsekretārs Antoniu Gutērrešs, kurš 2020.gada 22.septembrī, atklājot Ģenerālās asamblejas ikgadējās debates, brīdinājis par jaunu auksto karu starp ASV un Ķīnu. "Mēs virzāmies ļoti bīstamā virzienā. Mūsu pasaule nevar atļauties nākotni, kurā divas lielākās ekonomikas sašķeļ pasauli," sacīja Gutērrešs. "Tehnoloģiskā un ekonomiskā plaisa draud neizbēgami pārvērsties par ģeostratēģisko un militāro plaisu, un mums par katru cenu no tā jāizvairās," uzsvēra Gutērrešs.[12]
Taisnība ANO ģenerālsekretāram ir, taču – aukstais karš jau faktiski notiek. Jāatzīst, ka līdz šim neefektīvā starptautiskā politika ir novedusi pie tā, ka Ķīnas pozīcijas laika gaitā ir tikai stiprinājušās. Turklāt PSRS un Krievijas tuvredzīgā un augstprātīgā politika noveda pie tā, ka Ķīnas militāri politiskais potenciāls ir ticis tikai stiprināts. Jāatzīst, ka pašlaik sākotnējais skolotājs ir kļuvis par savu skolēnu attālu ēnu.
Dabā tukšums nepastāv, kā kāda vieta atbrīvojas, to ieņem kāds cits. Vai vietas atbrīvošana notiek piespiedu kārtā vai brīvprātīgi, – tam nav izšķirošas nozīmes. Tiesa, neizklausās īpaši gudri, ja kāds savas pozīcijas atdod tāpat. Tā jau 2017.gadā Ķīna ir atzinusi, ka piedalās pretterorisma operācijās Afganistānas teritorijā sadarbībā ar oficiālo Kabulu. Šīs ziņas apliecinājušas jau ilgākā laikā redzamās norādes par Ķīnas ietekmes nostiprināšanos valstī, kurā vēl nesen noteicošais spēks bija ASV un NATO militārā alianse. Analītiķi jau uzdod jautājumu, ko tas nozīmē globālajam spēku izkārtojumam, pašai Afganistānai un stabilitātei Centrālajā Āzijā un Tuvajos Austrumos.[13]
Līdz ar to var secināt, ka Ķīna pacietīgi soli pa solim virzās nospraustā mērķa virzienā un izmanto visus instrumentus. Tas nebūt nenozīmē, ka ar Krieviju nav jārēķinās. Tā nav tik bīstama kā Ķīna (nav tādu resursu), bet ir neprognozējama, un tas pat sanāk bīstamāk. Viena rokasgranāta pati par sevi nekādu ievērojamu postu nevar nodarīt, bet, nonākot mērkaķa rokās…! Tur var būt visādi.
Labi, kāds var pajautāt – ko tad darīt ar Ķīnu? Vispār recepte jau ir visnotaļ vienkārša. Jāatceras – diplomātijā nav draugu, tikai – intereses. Tā arī – par brīvu siers ir tikai peļu slazdā un arī tikai otrajai pelei. Ja nepieciešams stāties pretī tādām valstīm kā Ķīna un Krievija – tās saprot tikai tādu valodu, kādā pašas runā, un visām valstīm ir jābūt vienotām un nepiekāpīgām.
[1] https://www.tvnet.lv/7068555/kinas-lideris-izvirza-neparastas-prasibas-privatajam-biznesa-sektoram
[2] https://www.tvnet.lv/7068035/kinas-magnatam-un-valdibas-kritikim-par-korupciju-piespriez-18-gadus-cietuma
[3] https://www.apollo.lv/7011596/kina-aizturets-profesors-kurs-kritizejis-prezidenta-dzjinpina-reakciju-par-covid-19-pandemiju
[4] https://ir.lv/wp-content/uploads/2019/09/konfuc.pdf
[5] https://www.lsm.lv/raksts/zinas/arzemes/kinas-konfucija-institutus-tur-aizdomas-spiegosana.a282671/
[6] https://www.la.lv/nelaus-izpirkt-eiropu
[7] https://www.la.lv/zida-cilpa
[8] https://www.diena.lv/raksts/pasaule/cits/kina-un-krievija-ieveletas-ano-cilvektiesibu-padome-14249959
[9] https://www.la.lv/zida-cilpa
[10] https://nra.lv/latvija/304391-kinas-tautas-republikas-vestnieks-latvija-intervija-nra-grutibas-atklajas-patiesa-draudziba.htm
[11] https://www.delfi.lv/news/arzemes/kinas-vestnieciba-pieprasa-labot-igaunijas-izlukdienesta-zinojumu.d?id=51893691
[12] https://www.diena.lv/raksts/viedokli/pasaule/ano-generalsekretars-bridina-par-jaunu-auksto-karu-starp-asv-un-kinu-14248682
[13] https://www.lsm.lv/raksts/zinas/arzemes/mazinoties-asv-lomai-afganistana-pieaug-kinas-klatbutne.a225963/
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
