Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

21.gadsimts ir digitālo tehnoloģiju straujākās attīstības laiks to pastāvēšanas vēsturē. E-grāmatas, e-biļetes, e-pakalpojumi, e-veselības, e-paraksti un eID, digitālās valūtas, Google Glass, 3D printeri, robotika, visdažādāko mobīlo ierīču ekspansija, lietu internetizācija („internet of things”), lielie dati („big data”), „mākoņošana” un virtualizācija, sociālie mediji un, galu galā, mākslīgā intelekta visdažādākie projekti.

Arī Latvijā mēs vai nu jau varam novērot daudz no nosauktā vai arī esam informēti, ka „process ir sācies”. Kibertelpa ir mums visapkārt katru dienu. Skolas, medicīnas iestādes, sabiedriskais transports, kafejnīcas – visapkārt mums ir neskaitāms daudzums bezvadu un bezmaksas globālā interneta piekļuves punktu un citu lietotāju ar visdažādākajiem „gadžetiem”. Varbūt pie mums vēl gluži nav daudz mājsaimniecību, kuras ar mobilā telefona aplikāciju palīdzību pieslēdz vai atslēdz signalizāciju, vai, piemēram, pārliecinās, vai mājās ledusskapī esošajam pienam nav beidzies derīguma termiņš, bet to, ka, piemēram, Latvijas e-pārvalde un e-vide attīstās straujiem soļiem, šķiet, pamana ikviens valsts iedzīvotājs, ne tikai modernie un mobilie sociālo mediju pastāvīgie apmeklētāji, tehnoloģiju izstāžu apmeklētāji vai inovatīvākajās nozarēs strādājošie.

Tomēr ir viens būtisks jautājums, kas mūsdienās „spēlē pirmo vijoli” jebkuru politisko un ekonomisko jautājumu kontekstā. Un šis svarīgākais jautājums ir kiberdrošība. Nav noslēpums, ka, pat neskatoties uz stratēģiski svarīgo Latvijas pievienošanos Eurozonai, kas ir kā pamats cerībām pret ārvalstu investīciju sekmīgāku piesaistīšanu, tomēr gan ārvalstu tirdzniecības kameras, gan diplomātiskās pārstāvniecības savās pirmajās jaunā gada misijās uz Latviju (vai virtuālajās darba grupu konferencēs) kā vienu no svarīgākajiem jautājumiem apskata tieši Latvijas attīstību kiberdrošības jomā. Jo Eurozona pati par sevi nenozīmē garantētu ārvalstu investīciju pieplūdi, ja nav pilnīgas pārliecības, ka pati uzņēmējdarbības vide, kura mūsdienās gandrīz visa atrodas digitālajā pasaulē, nav drošībā. Tēlaini salīdzinot, ir tāda pasaka par vienošanos starp ganu puiku un velnu par to, ja velns piebērs cepuri pilnu ar zeltu, tad iegūs ganu puikas dvēseli. Velns skraidīja pa visu pasauli, meklēja zeltu, bēra un bēra, bet nepiebēra, jo cepure bija caura. Būtu naivi cerēt, ka ārvalstu investori nezina šo pasaku.

Kādēļ tieši kiberdrošība ir investoriem tik svarīgs jautājums, lai noteiktu vienas vai otras valsts vai viena vai otra reģiona augstāku investīciju atdeves koeficientu? Autors, protams, varētu te minēt to, ka kibernoziedzības kopējais politekonomiskais kaitējums naudas izteiksmē globāli pārsniedz 14 triljonus ASV dolāru, kas ir stipri vairāk par visiem zināmo un plaši diskutēto marihuānas, heroīna, cilvēktirdzniecības un citu būtisku noziedzības un „melno tirgu” mērogiem. Vai arī sākt plaši sākt citēt ASV, Lielbritānijas, Vācijas, Austrālijas, Kanādas u.c. attīstīto valstu nacionālās attīstības stratēģiskos dokumentus, kuros šis jautājums ir atrunāts konkrētās definīcijās, tomēr tās definīcijas ir augsta līmeņa kopsavilkumi, kurus vajag skatīt detalizētāk, lai saprastu apdraudējuma mērogus un nopietnību. Var arī pieminēt to, ka Latvija pirms dažām dienām ir pieņēmusi savu pirmo kiberdrošības stratēģiju laika posmam 2014.-2018. Tad nu autors centīsies komentēt nozares problemātiku ikvienam iespējami saprotamākā veidā, lai ir skaidri apdraudējumi un risinājumi ir gan privātpersonai, gan mazajiem komersantiem, gan lielajam biznesam un, protams, valsts sektoram. Šis pagarais raksts ir privāts, informatīvs, subjektīvs kiberdrošības nozarē strādājoša speciālista viedoklis.

Kas ir kibernoziedznieki, to iedalījums un „profesionālās” spējas

Ar vārdu „kibernoziedznieks” parasti apzīmē noteikta profila speciālistu, kas piedalās organizētā digitālo noziegumu veikšanas grupā. Principā, var pārfrāzēt, ka nelegālas biznesa organizācijas, ar mērķi nelikumīgu darbību rezultātā digitālajā vidē gūt peļņu, dalībnieki ir kibernoziedznieki. Nereti plašāka sabiedrība jauc terminoloģiju, jo uzskata, ka kibernoziedznieki ir tie paši hakeri. Hakeri (specializējas sistēmu uzlaušanā), ir tikai viens no kibernoziedznieku paveidiem, līdzās krāpniekiem („fraudsters” – veido krāpnieciskus paņēmienus, izmanto spama un „pfishing” metodes), kasieriem („cashiers” jeb banku, kredītkaršu kontu sagādnieki), līderiem (pietuvinātie pie reālās kriminālās pasaules, projektu, uzņēmumu vadītāji), „naudas mūļiem” („money mules”), programmētājiem (rada ļaundabīgus kodus), IT ekspertiem un citiem.

Visi šie speciālisti darbojas pēc vislabākajiem uzņēmējdarbības organizatoriskajiem principiem – ar strikti noteiktiem biznesa procesiem, ar definētiem mērķiem, stratēģijām, dalībnieku lomu, atbildību, darbības plānu sadalījumiem. Autors vēlētos arī uzsvērt to, ka hakeri jeb eksperti sistēmu ievainojamību atklāšanā, iedalās vismaz divās dažādās grupās – „labie” jeb „whitehat” hakeri, kas nereti palīdz nevalstiskām organizācijām novērst dažādas IT ievainojamības vai arī apmāca IT speciālistus kā novērtēt savu sistēmu ievainojamības pret ļaunajiem jeb „blackhat” hakeriem, tāpēc nebūtu pareizi ikreiz lietot divdomīgo apzīmējumu „hakeris” attiecībā uz kibernoziedzniekiem.

Kibernoziedznieku profesionālo prasmju saraksts ir garš un iespaidīgs. Miljoniem viltotu un ļaundabīgau mājas lapu, neskaitāmi viltotie profili visdažādākajos sociālajos medijos, miljardiem spama ziņojumu dienā, neskaitāmas ļaundabīgo kodu saturošās aplikācijas mobilajiem telefoniem, sociālās inženierijas asprātīgākie triki, uzlauzts un / vai salauzts digitālajā pasaulē ir pilnīgi viss – sākot no ASV Pentagona līdz Anglijas Skotlendjardam, vadošajām ziņu aģentūrām BBC, CNN u.c., pat Vatikānam. Ļaundarības tiek realizētas, neskatoties uz dažādu globālo organizāciju, valstu, izlūkdienestu, datoru incidentu reaģēšanas vienību, aizsardzības ministriju pūlēm.

Fonā ir mūsdienu tehnoloģiju bezspēcība, piemēram, agrāk uzticamie standarta antivīrusi mūsdienās ir tikai kā rotaslieta, jo patiesībā spēj noķert vien mazāk par 50% no visiem jaunajiem apdraudējumiem. Ikvienu ražotāja programmatūrā atstāto ievainojamību vai ikvienu kļūdaino, neapdomīgo katras ierīces konfigurācijas problēmu pirmie atklāj tieši kibernoziedznieki, kas zibenīgi raksta un izplata ļaundabīgo kodu tieši šai ievainojamībai. Un beigās iegūst kontroli pār datoru, mobilo telefonu, planšetdatoru, interneta rūteri, aplikāciju serveri, web serveri un citām vietnēm vai ierīcēm.

Kādi ir kibernoziegumi, to iedalījums un „pieejamība”

Kibernoziegumi ir tik populāri, jo tos var veikt no milzīgiem attālumiem, neizmantojot milzīgus resursus un bez lielām investīcijām, tai pat laikā saglabājot absolūtu anonimitāti. Kibernoziedznieku darbība ir atkarīga no noteiktā mērķa, konteksta un pasūtītāja. Pārsvarā finansiāli motivētiem kibernoziedzniekiem ir divi galvenie mērķi – dati un lietotāja identitāte, lai attiecīgi ar iegūto identitāti varētu piekļūt pie datiem. Jā, var būt arī konkurentu uzbrukums pakalpojumu pieejamībai vai reputācijai, tomēr galvenā 21.gadsimta valūta ir dati.

Kibernoziedzības kontekstā darbojās „melnais tirgus”, kurā ir iespējams iegādāties kibernoziedznieku „darba augļus” – piemēram, ļaundabīgos kodus specifisku sistēmu uzlaušanai, datu bāzes ar epasta adresēm, telefonu numuriem, kredītkaršu informāciju ar garantēto balansu, sociālo mediju kontus, var pasūtīt konkrētu lietotāju kontu uzlaušanu, var pasūtīt pakalpojumu liegšanas uzbrukumus (DDoS jeb Distributed Denial of Service), var pasūtīt reputācijas uzbrukumus, var pasūtīt fizisku datu nesēju zādzības utt. Interesanti ir tas, ka kibernoziedznieki atdod naudu, ja uzbrukums nav izdevies, kā arī izmanto mārketinga zināšanas, piedāvājot speciālos piedāvājumus, piemēram, pērkot uzbrukumu divām IP adresēm, uzbrukums trešajai pienāksies bez maksas.

Pastāv arī dažādu valstu neoficiāli algotie un politiski motivētie kibernoziedznieki, kas nodarbojās ar industriālo spiegošanu vai kiberterorismu („cyber-warfare” un „cyberterrorism”). Spilgts piemērs bija Igaunijas, Gruzijas senākie piemēri, vai nesenais Lietuvas incidents ar delfi.lt (teo.lt), kad Lietuva kļuva par ES prezidējošo valsti, un uzreiz valstis, kas nebija apmierinātas ar ES starptautiskajiem lēmumiem, uzbruka Lietuvas telekomunikāciju operatoriem un valsts un privātajām interneta vietnēm. Te var pieminēt arī tādu fenomenu kā haktīvisms („hacktivism”) – kad sabiedrības locekļiem, kas nav apmierināti ar kādas globālas vai lokālas institūcijas lēmumu (piem. Cilvēktiesību, ģeopolitikas vai kādu citu jautājumu kontekstā), „piespēlē” noteiktas datorprogrammiņas, ar kuru palīdzību, tās aktivizējot, sabiedrība vienojas kopīgā uzbrukumā noteiktām interneta vietnēm. Tādi piemēri ir bijuši un notiek ļoti plaši gan „Wikileaks”, gan „Anonymous”, gan dažādu kara draudu vai reģionu nemieru jautājumos.

Vēl, protams, pastāv arī kibernoziedznieku kategorija kā „nelojāls darbinieks” (piem. darbinieks aizgāja pie konkurentiem ar visu datu bāzi, vai, piem., IT sistēmu administrators nopludināja saraksti medijiem utt.), kā arī „garlaikotais pusaudzis”, kas ir apskatījies sociālajos medijos pieejamās pamācības (Youtube, Vimeo u.c.) kā uzlauzt rūterus vai paroles, to parasti veiksmīgi īsteno, jo mūsdienu jaunatne ir visai izglītota digitālo tehnoloģiju jautājumos.

Lai vai kā, visi šie kibernoziedznieku tipi un viņu bizness ir nopietns apdraudējums ne tikai valsts attīstībai, ārvalstu investīciju piesaistei un citiem valstiski svarīgiem jautājumiem, bet arī ikviena mazā, vidējā vai lielā uzņēmēja stratēģisko mērķu sasniegšanai, attīstībai, izdzīvošanai konkurences apstākļos, un arī ikvienai Latvijā dzīvojošai privātpersonai.

Kāpēc privātpersona ir interesanta kibernoziedzniekiem?

Izvirzīšu pieņēmumu, ka kā privātpersonas mēs internetā mēdzam lasīt ziņas, apmainīties ar viedokļiem un sazināties ar draugiem, radiniekiem, ģimenes locekļiem, veikt maksājumus, izmantos sociālos medijus, skatīties televīzijas un sporta pārraides, klausīties radio, lejuplādēt filmas, augšupielādēt fotogrāfijas, sūtīt un saņemt epastus, piekļūt darba resursiem, spēlēt spēles vai vienkārši sērfot internetā tāpat vien, sekojot ieteikumam vai meklējot kaut kādu atbildi uz interesējošo jautājumu. Kā arī, protams, daudzviet šajos minētajos piemēros mēs izmantojam autentificēšanos. Otrs pieņēmums būs tas, ko dzirdēsim no katra trešā aptaujātā, ka nekādu vērtīgu datu uz mūsu datora nav, un mēs pat uzskatam, ka no mums nav zagt tādiem kibernoziedzniekiem. Kāpēc kibernoziedznieks varētu interesēties par mums?

Un tā, ja pieņemam, ka mums tomēr ir kaut kā sanācis nejauši uzklikšķināt uz kāda no tūkstošiem dažādo reklāmas baneru (slēpto un atklāto) ļaundabīgās interneta adreses saites vai arī kāds no radiem, draugiem pašam nezinot sociālajos tīklos vai epastā ir atsūtījis saiti uz ļaundabīgo saiti, un mūsu dators tomēr ir nonācis kibernoziedznieka kontrolē. Bez standarta webkameras un mikrofona kontroles, ar ko tas var ierakstīt audio un video, kiberļaundara rokās vispirms nonāk visi mūsu konti, kuros autentificējamies – sociālie mediji, epasts, darba attālinātās piekļuves, Skype, eBay, Paypal un citi līdzīgie saziņas un pakalpojumu līdzekļi. Tajos hakeris, izmantojot „uzticības faktoru” var jums pat nemanot izplatīt līdzīgas ļaundabīgas interneta saitnes, kurām sakarā ar to pašu „uzticības faktoru” uzklikšķinās un „priecāsies” jūsu radi, draugi, kolēģi, kas ir jūsu epasta adrešu grāmatā vai sociālajos tīklos.

Tad vēl ar laiku šis robotdators, ko attālināti kontrolē ļaundaris, var ievākt jūsu kredītkaršu datus vai pat kodu kartes (ja nav nomainīta pret kodu kalkulatoru) visus numurus, sniedzot iespēju piekļūt internetbankai. Tad vēl kibernoziedznieks var izmantot datoru kā glabātuvi un uz jūsu datora slepeni izvietot noteikta veida informāciju, piemēram, bērnu pornogrāfiju, autortiesību aizsargātos darbus, ļaundabīgo kodu failus vai viltoto mobilo aplikāciju vai antivīrusu programmas. Tad vēl jūsu dators var sākt kalpot kibernoziedzniekam par web-serveri, no kura lejuplādē noglabāto informāciju. Ja spēlējāt spēles vai pirkāt legālās programmas, kibernoziedzniekam „melnajā tirgū” būs papildu ienākumi arī no tādām kibernoziedzniekam automātiski pamanāmām lietām. Kaitējuma pamanīšana noteikti nebūs acumirklīga, dažkārt „uzlauztais” lietotājs kaitējumu pamana pat pēc pāris mēnešiem vai nepamana vispār.

Tiesībsargājošām iestādēm tādos gadījumos būs gandrīz neiespējami atklāt vainīgos. Vienīgais risinājums, ko šeit var ieteikt – apmeklēt NetSafe mājas lapu un citus attiecīgos izglītojošos resursus internetā un mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties, atrast veidus, kā balansēt starp drošību, privātumu un nepieciešamību lietot globālā tīmekļa resurus, lai varētu labāk sevi un savus tuvākos aizsargāt. Kibernoziedznieki attiecībā pret privātajiem lieto vieglākā ceļa principu – ja pamana, ka uz datora ir vairākas drošības programmatūras (maksas vai bezmaksas), tad nemaz netērē laiku, dodas meklēt citus, jo interneta lietotāju skaits privātpersonu lokā ir milzīgs.

Kāpēc uzņēmēji ir interesanti kibernoziedzniekiem?

Papildus augstākminētajiem piemēriem, kuri attiecas uz privātpersonu (jo uzņēmēji ir tieši tādas pašas privātpersonas kā pārējie), ir vairāki būtiski papildus apdraudējuma faktori, kurus nereti uzņēmēji kļūdaini neiekļauj uzņēmuma stratēģisko mērķu sasniegšanai apzināmo būtiskāko risku sarakstā. Pirmkārt, uzņēmēji jau kā privātpersonas ir apdraudēti vairāk, jo kibernoziedznieku „ķēriens” būs lielāks. Otrkārt - uzņēmēji ir mērķētu uzbrukumu apdraudēti. Iemesli var būt visdažādākie – vietēja vai starptautiska mēroga konkurence un komerciālā spiegošana (piem. ir tik ērti iegūt konkurentu cenu piedāvājuma ciparus īsi pirms tendera iesniegšanas vai labākā darbinieka atalgojumu, lai zina, cik nepieciešams, lai to pārpirktu), atlaisto vai neapmierināto darbinieku atriebība vai pērkamība, politiskā aktivitāte kaut kāda viedokļa paušanā vai dalība konkrētā politiskā partijā, iekšējas nesaskaņas akcionāru vai īpašnieku starpā, vai, galu galā, atrodoties nozares lielāko uzņēmumu publiski pieejamā sarakstā agrāk vai vēlāk pastāv risks būt kibernoziedznieku pamanītam utt.

Te gan vēl jāpiemin, ka uz uzņēmēju summējas visi augstāk aprakstītie riski pret katru individuālo privātpersonu, kas ir uzņēmēja darba ņēmējs. Kā arī uzņēmēja liels risks ir paša IT speciālisti, kuriem ir tāda kā „dieva loma” jebkurā laikā piekļūt visai digitālajai informācijai. Papildus vēl ir arī sodi no valsts par personas datu incidentiem. Rezultāti šiem apdraudējumiem būs tieši tādi paši kā citu uzņēmējdarbības risku piepildīšanās gadījumā – zaudēta tirgus daļa, iedragāta reputācija, tiesvedība, attīstības un konkurences mērķu nesasniegšana, personāla zaudēšana. Kopsavilkums, protams, vienkāršs – zaudēta un neiegūta peļņa un palielināti izdevumi.

Risinājums un autora ieteikums ikvienam uzņēmējam, neatkarīgi no uzņēmuma lieluma un uzņēmējdarbības specifikas – ir nepieciešams vismaz apzināt visus iespējamos apdraudējumus, kas ir saistīti ar digitālo tehnoloģiju izmantošanu. Datu un informācijas sistēmu integritāte, pieejamība un konfidencialitāte ir 21.gadsimta „veiksmes atslēga” sekmīgai attīstībai, konkurētspējas uzlabošanai, jaunu tirgu iekarošanai, investoru piesaistei un sekmīgas ilgtermiņa sadarbības veidošanai ar jebkuras valsts un nozares uzņēmumu globālajā „brīvajā tirgū”. Ir skaidrs, ka mazais un vidējais komersants nekad neinvestēs kiberdrošībā tikpat daudz, cik investē finanšu nozares uzņēmumi, kuriem katra kritisko IT sistēmu dīkstāves minūte izmaksā ārkārtīgi daudz. Taču nevienam uzņēmējam nepatīk nepatīkami pārsteigumi, bet, ņemot vērā augstāk aprakstīto 21.gadsimta realitāti, tādu pārsteigumu iespējamība kļūst arvien lielāka. Turklāt ES ietvaros tiek skatītas pat ļoti drastiskas jaunās regulas, kur pat ir paredzēti daudz ievērojamāki sodi par katru reģistrēto incidentu, nemaz nerunājot par sankcijām pret nereģistrētajiem incidentiem, tāpēc sakārtot jautājumus un izveidot konkrētu iekšējo politiku, kas skar darbinieku, datu, IT sistēmu drošības riskus, nekad nav lieks pasākums. Un te mēs nonākam pie valsts lomas šajā visā.

Kāpēc Latvija ir interesanta kibernoziedzniekiem?

Bez augstāk aprakstītajiem riskiem, kas attiecas pret privātpersonām un uzņēmējiem, Latvija šobrīd ir paaugstinātā riska zonā jeb ļoti interesanta kibernoziedzniekiem. Pirmkārt, Latvija tikko ir iestājusies Eurozonā, kam, bez ekonomikas augstākas stabilitātes līmeņa iegūšanas, teorētiski, vajadzētu radīt arī ārvalstu investoru lielāku interesi, kā arī jaunu biznesu ienākšanu. Otrkārt – visa pasaule ir informēta, ka Latvija drīz būs ES prezidentūras valsts, tātad valstis vai valstu apvienības, kuras paredz ekonomiskas domstarpības ar ES kaut kādos konkrētajos jautājumos, jau, iespējams, gatavo šādus tādus „mājasdarbus” kibertelpā. Treškārt – Latvija ģeogrāfiski atrodas ļoti tuvu valstij, kurā pakalpojumu liegšanas uzbrukumi ir ikdiena. Tur savstarpēji uzbrūk tūroperatori, lielveikalu tīkli, bankas, apdrošinātāji utt. Un nav noslēpums, ka arvien lielāka nauda Latvijā „ieplūst” tieši no Krievijas.

Nelielam kopsavilkumam un diskusijai

Latvija, protams, cenšas iespēju robežās turēties līdzās tehnoloģiju attīstībai un censties cīnīties ar apdraudējumiem, kas ir augstāk aprakstīti. Latvijā, protams, ir kvalitatīvs CERT’s un NetSafe projekts (datoru drošības reaģēšanas vienība Aizsardzības ministrijas pakļautībā), Latvijā ir tikko radīta arī pirmā kiberzemessardze, ir izveidota Latvijas pirmā kiberdrošības stratēģija 2014.-2018.gadam, nozares uzraugošie ļoti aktīvi pārņem pasaules labākās prakses (piem. FKTK pār bankām un apdrošinātājiem, SAB pār valsts kritisko infrastruktūru utt.), tomēr, lai cik tas izklausītos nepieklājīgi uz daudzu nozaru fona, kuru izmisīgie saucieni pēc papildus līdzekļiem netiek ilgus gadus sadzirdēti (medicīnas nozares, izglītības, policistu, glābēju uc.), IT drošības investīcijas valstī ir nepietiekošas. Tieši investīcijas preventīvajos līdzekļos draudu novēršanā, nevis reaktīvajās draudu apmēru noteikšanā un izmeklēšanā. Un ikvienam valsts iedzīvotājam un uzņēmējam ir jāsaprot, ka tieši investīcijas kiberdrošībā dos iespēju piesaistīt ārvalstu investorus, nevis vienkārša iestāšanās Eurozonā.

Autoram negribētos būt „pasaules gala pareģotāja lomā”, tomēr viens liela mēroga mērķēts kiberuzbrukums valsts kritiskajai infrastruktūrai, bankām, telekomunikāciju operatoriem, un mūsu potenciāls, ko, kā politiķi apgalvo, mēs ieguvām ar iestāšanos Eurozonā, būs iztērēts, pretī neiegūstot neko citu kā vien starptautisku atpazīstamību par nespēju savlaicīgi sagatavoties pret 21.gadsimta lielāko apdraudējumu. Ja jau mūsu politiķi tik bieži „zīmē paralēles” ar Igaunijas „veiksmes stāstu”, tad derētu atcerēties, ka Igaunijas pirmā kiberdrošības stratēģija tapa jau 2008.gadā, kurai sekoja valsts investīcijas stratēģijas īstenošanai, kam sekoja Igaunijas spējas pārliecināt NATO izveidot tieši Igaunijā NATO Kiberdrošības Ekselences centru (NATO CCD COE), kam sekoja Igaunijas iestāšanās Eurozonā, kam sekoja Latvijas Bankas un politiķu minētie Igaunijas „veiksmes stāsti” ārvalstu investoru piesaistīšanā.

Foto no continuitycompliance.org

Novērtē šo rakstu:

1
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Suverenitātes portrets pakta jubilejas sakarā

Foto2019.gada 23.augustā paiet 80 gadi kopš Vācijas un Padomju Savienības līguma noslēgšanas. Tas bija triviāls līgums par neuzbrukšanu. Līgumu parasti dēvē par Molotova-Ribentropa paktu. Līdz 1939.gada 23. augustam cilvēce pazina daudzus paktus, kā dēvē starptautiskos līgumus. Arī Latvijas Republika savas pastāvēšanas laikā ir bijusi līdzautore daudziem paktiem. Droši var teikt, ka neviens no tiem nekad nav ieguvis sabiedrības plašāku ievērību. Ne reti par paktiem sabiedrība netiek detalizēti informēta. Paktu producēšana ietilpst diplomātisko attiecību segmentā un ārlietu ministrijas rūpēs.
Lasīt visu...

21

Sabiedrībai jau tagad ir iespējams saņemt no iestādes informāciju par ielūgto personu sarakstiem uz valstiski nozīmīgiem notikumiem

FotoRakstam „Nodokļu maksātājiem nav jāzina, kādi cilvēki par nodokļu maksātāju naudu tiek uz sarīkojumiem, kas tiek finansēti no nodokļu maksātāju naudas” lūdzam pievienot Kultūras ministrijas (KM) viedokli, kas ir šāds – jau spēkā esošie normatīvie akti nosaka kārtību, kādā regulējams jautājums par ielūgumu izsniegšanu uz nozīmīgiem kultūras pasākumiem:
Lasīt visu...

21

Kā pārvarēt lielo masu mediju krīzi

FotoPašlaik ne tikai Latvijā, bet daudzās valstīs tiek celta trauksme par lielo masu mediju krīzi. Informācijas apmaiņa starp cilvēkiem pamazām pārceļas uz sociālo portālu vidi, un lielo masu mediju loma kļūst aizvien maznozīmīgāka. Risinājums - ieguldīt masu medijos aizvien lielākas finanses, manuprāt, neko nemainīs. Nauda vienkārši tiks sabērta tukšā mucā.
Lasīt visu...

21

Augstskolas autonomijas anatomija: brīvā Latvijā brīva Universitāte

FotoLatvijas kā nacionālas valsts ar parlamentāru valsts iekārtu pamatus veido Vilhelma fon Humbolta idejas par zinātnes un izglītības vienotību un izglītības kā personas un tātad arī valsts veidotāju.
Lasīt visu...

21

Akadēmiskās sabiedrības atbaidošās tirādes

Foto2019.gada 17.augustā medijos bija lasāma informācija par t.s. akadēmiskās sabiedrības atklāto vēstuli premjerministram (vēstules tekstu publicēja šajā portālā). To parakstījuši augstskolu vadītāji, un vēstule pamatā ir vēlēšanās dot savu artavu LU pseidorektora Muižnieka mahināciju aizstāvēšanā. Taču reizē vēstule raksturo akadēmiskās sabiedrības drausmīgo stāvokli.
Lasīt visu...

12

Nacionālās apvienības vēstule premjeram par Sabiedrības integrācijas fonda darbības turpināšanas lietderību

FotoNacionālās apvienības “Visu Latvijai!” – “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” (turpmāk – VL-TB/LNNK) frakcija jau vairākus gadus ar bažām vēro Sabiedrības integrācijas fonda (turpmāk – SIF) darbību. Neizpratni par SIF kritērijiem nevalstisko organizāciju pieteikto projektu izvērtējumam nereti pauž arī pašas NVO – piemēram, Gruzijas latviešu biedrība detalizēti pamatotā lūgumā izvērtēt SIF rīcību.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Akadēmiskā sabiedrība premjeram: atbalstot tiesiskās reformas, aicinām neiejaukties Latvijas Universitātē

Latvijas augstākās izglītības un zinātnes institūcijas, atbalstot Latvijas Valsts prezidenta Egila Levita izvirzīto stratēģisko mērķi – Latvijas...

Foto

Cilvēciskuma līkloči. 4. Atsacīšanās no cilvēka

Atsacīšanās no cilvēka un postcilvēka rašanās nav vienas dienas projekts, kā parasti saucam jaunas parādības bez vēsturiskajām saknēm. Vienas dienas...

Foto

Vispirms kvēls komunists vai VDK aģents, pēc tam aktīvs tautfrontietis un Saeimas deputāts

Šādu cilvēku Latvijā ir daudz, tikai par viņu okupācijas laika pagātni tiek klusēts....

Foto

Ģimenes medicīna laukos – papildspēkus gaidot, izdegusi un vientuļa

Pēdējā gada laikā arvien biežāk publiskā telpā dzirdam runas par akūtu mediķu trūkumu - te Stradiņos nav...

Foto

"Saskaņas" Nils nervozi pīpē Briselē: vara Rīgas domē slīd ārā no rokām

Rīgas mēra vēlēšanas ir izziņotas 19.augustā, un ir zināms, ka uz mēra amatu kandidē...

Foto

Cik ilgi līdz valsts apvērsumam Krievijā?

Pēdējās nedēļās masu medijus un sociālos tīklus pārpludina sirdi plosoši kadri no Maskavas, kuros redzams, kā maskās tērpti, bruņoti vīri...

Foto

Apspriežamie jautājumi

Biju nedaudz pārsteigts, kad saņēmu Saeimas ielūgumu piedalīties Baltijas ceļa gadadienai veltītā sarīkojumā. Patlaban celtniecības sezona rit pilnā sparā. Jābūt nopietnam iemeslam, lai ceļotu...

Foto

Preventīvais uzbrukums

Pēc tam, kad tapa zināms par Sergeja Skripaļa un viņa meitas noindēšanas mēģinājumiem, Amerikas Savienotās Valstis aizliedza ASV uzņēmumiem pārdot Krievijai jebkuras tehnoloģijas, kuras...

Foto

Sociālā revolūcija, visatļautības eskalācija un tās rezonanse

Kriminālā kapitālisma noziegumu brīvībā sods nedraud ne par ekonomiskajiem noziegumiem, ne par humanitātes noziegumiem.* Nesodamība stimulē visatļautību. Tas ir...

Foto

Muļķība

Jānis Miezītis grāmatā «Būt latvietim» jautā, vai muļķis var būt labs cilvēks, un pats atbild – nē. Muļķis neatšķir labu no slikta, derīgu no kaitīga,...

Foto

Ja mediji ir ceturtā vara, vai tiem nebūtu jāuzņemas arī vismaz ceturtā daļa atbildības?

Visi mēs esam dzirdējuši, cik ārkārtīgi nozīmīgu lomu demokrātiskā sabiedrībā ieņem mediji....

Foto

Valdības vasaras darbi

Parasti vasara ir atvaļinājumu laiks, kad visi atpūšas un priecājas par dzīvi. Atšķirībā no citiem gadiem šovasar politiķiem nesanāk īsti izbaudīt atvaļinājumu. Papildus...

Foto

„Izcilais LTV vadītājs” Belte septiņus mēnešus pēc atlaišanas nav bijis vajadzīgs nevienam darba devējam

Kad pagājušā gada beigās no amata tikai atlaists Latvijas Televīzijas vadītājs Ivars...

Foto

Vai patiesības sargsuns Eglītis no TV3 ir melnā PR stipendiāts?

Var jau būt, ka mūsu dienās kāds ir vēl tik naivs, ka tiešām tic – atsevišķi...

Foto

Cilvēciskuma līkloči. 3. Multikulturālisma un komunisma neiespējamība

Multikulturālismam un komunismam ir kopīgs liktenis – praktiskā neiespējamība. Ne multikulturālisms, ne komunisms nekad netiks praktiski realizēts. Abas koncepcijas...

Foto

Nākamgad aizliegs Zāļu tirgu?

Mīļie brāļi un māsas iekš Trimpus – šis mums var izrādīties nebūt ne tik retorisks jautājums. Paši zināt, kā tas ir: ēstgriba...

Foto

Manipulācijas

Emocijas ir loģikas ienaidnieks, emocijas liedz domāt loģiski un izdarīt saprātīgus secinājumus. Manipulācijas citam pret citu, vienai sabiedrības daļai ar citu sabiedrības daļu, viena uzņēmuma...

Foto

Pūļa gudrība, sabiedriskie mediji un valsts attīstība

2004. gada grāmatā “The Wisdom of Crowds” Džeimss Suroveckis (James Surowiecki) min virkni dažādu piemēru, kas rāda, ka sabiedrība kopumā...

Foto

Klusums Rīgas domē

Pēdējo nedēļu laikā maz dzirdams par iespējamām ārkārtas vēlēšanām Rīgas domē vai arī jauna mēra ievēlēšanu. Iespējams, Rīgas domē ievēlēto partiju deputāti ir devušies...

Foto

Vai Krišjānis Valdemārs un Krišjānis Barons latviešiem kā nācijai paredzēja 200 gadus?

To viņi rakstīja pirms 160 gadiem - 1859. gadā. Ņemot vērā šodienas valdības attieksmi...

Foto

Kas patiesībā notiek Latvijas Radio

Sabiedriskā medija žurnālistiem savā jomā jābūt vislabāk atalgotajiem valstī. Tas ir sapnis un mērķis, kuru jācenšas sasniegt un par kuru nekādu...