Kaut kādi zemes tārpi atļaujas izteikt man netīkamu viedokli par unikālo mani un mana teātra naudas lietām
Alvis Hermanis07.08.2023.
Komentāri (71)
Iesaki rakstu: 
Žurnāla “IR” teātra kritiķe Zane Radzobe portālā kroders.lv ir uzrakstījusi rakstu veltītu Nacionālā teātra gadījumam. Zanes Radzobes savārstījums šeit demonstrē dziļu nezināšanu par to, kā tiek pārvaldīti valsts teātri.
Turklāt izrādās, ka viņa nav lasījusi arī teātra vēsturi un nav informēta par teātru vadības tradīciju kopš Staņislavska Dailes teātra laikiem līdz mūsu pašu Smiļģa, Šapiro, Jaunušana piemēriem un tml.
Taču ne par to. Iemesls manam komentāram ir cits. Šoreiz ne par mākslu, bet par naudu.
Zane Radzobe šeit netieši apsūdz Jaunā Rīgas teātra (JRT) modeli kā nodokļu maksātāju naudas izšķērdējošu shēmu, lai apmierinātu JRT mākslinieciskā vadītāja privātās ambīcijas.
Pirmkārt, valsts finansējuma daļu JRT vienmēr ir atpelnījis un atgriezis valsts kasē caur nodokļiem, kurus nopelnam ar biļetēm.
Otrkārt, pa visiem šiem gadiem ar manis režisēto iestudējumu viesizrādēm ārzemēs, JRT Latvijas valstij ir nopelnījis tikai nodokļos vien apmēram 2 miljonus. Cik daudz Latvijas eksporta preces var palepoties ar līdzīgu pienesumu?
Treškārt, nezinu nevienu režisoru Latvijā, kura izrādes kopumā pēdējo 30 gadu laikā būtu kaut vai par 20% tik komerciāli ienesīgas, cik manējās, un kuras Latvijas valsts kasei būtu nesušas līdzīgus ienākumus?
Tāpēc šis Zanes Radzobes raksts ir klajs apmelojums.
Īpaši nekrietns tas ir pašreizējā kontekstā, kad jau septīto gadu strādājam teātrim nepiemērotos apstākļos un joprojām gaidām, kad Jaunā Vienotība ar savā pakļautībā esošajiem Valsts nekustamajiem īpašumiem pabeigs Lāčplēša ielas teātra remontu.
Lūdzu kroders.lv redakciju šos melus atsaukt.
Seko mums 
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
