Iesaki rakstu: 
Dārgie uzņēmēji, darbinieki un līdzcilvēki! Šodien nācās piedzīvot patiesi sāpīgu un sirdi plosošu pieredzi!
Dzerot kafiju Origo esošajā Caffeine, pie blakus galdiņa apsēdās pavecs kungs ar izteiktām pazīmēm, kas liecina par pastāvīgas dzīvesvietas neesamību.
Kungs apsēdās klusām, nevienu netraucējot, un sāka baudīt Caffeine papīra krūzītē esošo dzērienu.
Pēc mirkļa ieradās 3 vai pat 4 apsardzes darbinieki (sašutumā apjuku un nepaguvu saskaitīt), kas bez jautājumu uzdošanas sāka brutāli dzīt kungu ārā.
Kungs ļoti pieklājīgi paskaidroja, ka bauda savu iegādāto dzērienu.
Šis, protams, agresīvos un citādi neaudzinātos apsardzes darbiniekus neinteresēja. Tie vardarbīgi uzrāva kungu no krēsla un sāka grūst prom!
Kad es viņus uzrunāju un norādīju, ka kungs nevienu netraucē un ir nopircis savu dzērienu, līdz ar to ir šīs iestādes klients, apsardzes darbinieks asi atbildēja, ka darbinieki (3 jaunieši) nospieduši trauksmes pogu.
Jā, iespējams, kunga paskats bija biedējošs - ja esam pieraduši Instagram un Tik Tok redzēt tikai luksusa dzīvi un pārtikušus cilvēkus..
BET!!!! Mīnus 11 grādos izdzīt gados vecu cilvēku no kafejnīcas, kurš ir samaksājis par kafiju un klusi to bauda, ir ne tikai nepieklājīgi, bet NECILVĒCĪGI!
Cienītā Origo vadība! Lūdzu izglītot jūsu apsardzi par cieņpilnu attieksmi pret katru cilvēku.
Iesaku arī gan Origo, gan Caffeine atrast minēto personu, lai atvainotos un kompensētu šo cietsirdīgo attieksmi!
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
