
Kas patiesībā stāvēja pie OIK šūpuļa, un kādus jaunus pārsteigumus gatavo valdība?
Pietiek lasītājs11.12.2017.
Komentāri (0)
Skandāls par obligātā iepirkuma komponenti ir viens no skaļākajiem pēdējā laikā. Pliķus un pērienus saņem pašreizējais ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens, kuram nākas visu šo ievārīto putru izstrēbt. Zem sitiena nonākušas arī mazākas koģenerācijas stacijas, kuras jau tāpat ir neapskaužamā stāvoklī valsts, maigi sakot, neizlēmības dēļ. Taču, pirms mest ar akmeni, ko pēdējā laikā dara visi, kam vien nav slinkums, ir vērts apskatīties, kas tad īsti stāvēja pie OIK idejas un izpildījuma šūpuļa.
Ģeniālās OIK ideja radās vēl tālajā Aigara Kalvīša laikā, tad to turpināja realizēt ekonomikas ministri Kaspars Gerhards un Artis Kampars, taču neapšaubāmi tieši Daniela Pavļuta laikā bija visstraujākais izdoto atļauju skaita pieaugums, par ko liecina arī no jauna izdoto atļauju līkne.
Lai gan jau no pirmās savas ministrēšanas dienas Pavļuts skaļi kliedza par OIK licenču dāļāšanas apturēšanu, viņš tomēr stipri kavējās ar lēmuma pieņemšanu, par ko liecina pašas ministrijas fakti. Jā, vēja un hidroelektrostacijām tiešām viņa laikā OIK licences nedalīja, bet koģenerācijas stacijām tās turpināja izsniegt pa labi un pa kreisi bez jebkādas kontroles, izpētes un aprēķiniem.
Taču visa OIK skandāla kontekstā veiksmīgi ir aizmirsts vai apzināti noklusēts vēl viens būtisks personāžs, kurš bija tieši atbildīgs par OIK licenču dalīšanu un kurš bija amatā kā Kampara, tā arī Pavļuta laikā. Tas ir toreizējais Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs Juris Pūce, kurš tagad mēģina iekārtoties politikā caur partiju “Latvijas attīstība”. Tieši Pūces paraksts rotā visas OIK licences, un tieši viņam bija jābūt tam, kuram jāceļ trauksme par procesa nekontrolētu un nepārdomātu izvēršanos, nevis klusībā savā kabinetā jādriķē savs paraksts uz katra deguna priekšā noliktā papīra. Lai gan, protams, neviens nezina, cik šī paraksta driķēšana bija izdevīga pašam Pūcem.
Vēl viens aspekts, kuru nedrīkst aizmirst, bet kurš paliek nepamanīts, skaļi kliedzot par ļaunajiem OIK licenču izkrāpējiem, ir tas, ka lauvas tiesu no OIK maksājuma mēs atdodam ne jau atjaunojamajiem resursiem, bet gan Rīgas TEC, kas elektrības ražošanā izmanto Krievijas gāzi. To gan vajadzētu paturēt prātā, pirms kratīt ar pirkstu visiem, kas uzdrošinājušies riskēt, iesaistoties līdz šim nezināmā biznesā - elektrības ražošanā no atjaunojamajiem resursiem -, un tagad mēģina īstenot savu apņemšanos un uzbūvēt koģenerācijas stacijas situācijā, kad valsts pamanās biežāk nekā zeķes mainīt noteikumus un likumus, pēc kuriem uzņēmējiem būtu jāvadās.
Mūsu elektrības rēķinos OIK veido tik lielu daļu ne jau tāpēc, ka šķeldas, biomasas, vēja vai hidroelektrostacijā ražo elektrību, bet gan tādēļ, ka miljonu miljoni ir jāmaksā TECiem, kuri elektrību ražo no gāzes, kas nebūt nav atjaunojams resurss, līdz ar ko vispār nav skaidrs, kāpēc tiek iekļauts OIK. Tad jau varbūt pasludinām, ka arī lielajos HES saražotā elektroenerģija ir subsidējama caur OIK, jo kur nu vēl zaļāka enerģija nekā Rīgas, Ķeguma un Pļaviņu HES saražotā?
Tāpat, šķetinot OIK sāgu, nedrīkst piemirst par vairāk nekā 600 miljoniem eiro, ko TEC2 rekonstruēšanā un jaudas palielināšanā ieguldīja no valsts budžeta – tātad no visu mūsu nodokļu maksātāju naudas. Tātad arī šo slogu, tikai citā veidā, nodokļu maksātāji jeb vienkāršie iedzīvotāji un ražotāji iznesa uz saviem pleciem.
To, ka OIK atļauju dalīšana notika haotiski un bez jebkāda plāna, pierāda arī fakts, ka vairāk nekā puse izsniegto licenču ir anulētas. Vai pirms to izsniegšanas kāds pārbaudīja, pārliecinājās, ka šis komersants tiešām nāk ar nopietniem nolūkiem? Patiesībā visa lielā brēka un villošanās ir par 36 koģenerācijas stacijām, kuras šobrīd neražo enerģiju.
Un te nu būs akmentiņš arī dažu mediju dārziņā, kuri, tā vien izskatās, tendēti izplatīt ļoti selektīvu informāciju! Pirmkārt, tā kā šīs koģenerācijas stacijas neražo elektrību, tās arī nesaņem nevienu centu no valsts budžeta. Otrkārt, neražo tās tikai tādēļ, ka līdz ar mainīgo valsts politiku OIK jautājumā, nepārtrauktām izmaiņām likumdošanā, vilcināšanos būtisku lēmumu pieņemšanā, kur nu vēl tarifu noteikšanā, neviena normāla banka, īpaši pēc pēdējā laika notikumiem, pat nedomā piešķirt viņiem kredītus. Treškārt, tiek melots arī par to, ka uzņēmējs sāk no valsts iekasēt piķi, tiklīdz sāk ražot elektrību, un dara to dara tik ilgā termiņā, uz kādu licence izdota.
Ne tuvu tam! Ja licence tiek izdota uz 8 gadiem un koģenerācijas stacija uzsāk ražošanu tikai pēc 4 gadiem, tad OIK daļu viņi saņem atlikušos 4 gadus un ne ilgāk. Turklāt koģenerācijas staciju īpašniekus diez vai var nosaukt par miljonāriem, jo diemžēl OIK daļa ne tuvu nenosedz izmaksās par, piemēram šķeldu, darbaspēku, kur nu iekārtām, kā arī kredīta atmaksas summas. Lielākā daļa strādā ar mīnusiem, ko labi var redzēt arī Lursoft pārskatos.
Taču, kamēr lieli vīri brēc un villojas, mēs, iedzīvotāji, tik turpinām maksāt. Turklāt OIK maksājums aprēķināts, rēķinoties, ka visas spēkstacijas strādās ar pilnu jaudu. Uzsveru – visas! (Šis tas ir jautājums, kas jānoskaidro, vai tas tā ir.) Tātad mēs maksājam arī par tām, kuras tā arī nav sākušas strādāt, kā arī par tām, kuras strādā ar nepilnu jaudu. Bet mūsu rēķinos tas jau ir ierēķināts, tik nav saprotams, kur šī nauda paliek – kā dividendes tiek samaksātas no Latvenergo peļņas valsts budžetā vai tiek notrallinātas Latvenergo mārketinga kampaņās?
Turklāt visas pazīmes liecina, ka šis OIK skandāls ir tikai ziediņi. Jau pie durvīm klauvē nākamais valdības vīru izdomājums, kā patukšot iedzīvotāju kabatas. Tā ir Inčukalna gāzes krātuves pirkšana. Kas par to maksās? Atkal jau mēs ar saviem nodokļiem, vai arī tiks izdomāta kāda cita viltība, kā no cilvēkiem izmānīt naudu, lai valstsvīri varētu nepārdomāti iepirkties “pa dārgo”.





Godātā Zariņas Stūres kundze! Biedrība Asociācija “Ģimene”, kuras darbības mērķis ir ģimenes, vecāku un bērnu pamattiesību aizsardzība, vēršas pie Jums kā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas ar atkārtotu aicinājumu izvērtēt un pašreizējā redakcijā neturpināt virzīt likumprojektu “Grozījumi Izglītības likumā” (865/Lp14).
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.