Kas patiesībā stāvēja pie OIK šūpuļa, un kādus jaunus pārsteigumus gatavo valdība?

Ģeniālās OIK ideja radās vēl tālajā Aigara Kalvīša laikā, tad to turpināja realizēt ekonomikas ministri Kaspars Gerhards un Artis Kampars, taču neapšaubāmi tieši Daniela Pavļuta laikā bija visstraujākais izdoto atļauju skaita pieaugums, par ko liecina arī no jauna izdoto atļauju līkne.

Lai gan jau no pirmās savas ministrēšanas dienas Pavļuts skaļi kliedza par OIK licenču dāļāšanas apturēšanu, viņš tomēr stipri kavējās ar lēmuma pieņemšanu, par ko liecina pašas ministrijas fakti. Jā, vēja un hidroelektrostacijām tiešām viņa laikā OIK licences nedalīja, bet koģenerācijas stacijām tās turpināja izsniegt pa labi un pa kreisi bez jebkādas kontroles, izpētes un aprēķiniem.

Taču visa OIK skandāla kontekstā veiksmīgi ir aizmirsts vai apzināti noklusēts vēl viens būtisks personāžs, kurš bija tieši atbildīgs par OIK licenču dalīšanu un kurš bija amatā kā Kampara, tā arī Pavļuta laikā. Tas ir toreizējais Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs Juris Pūce, kurš tagad mēģina iekārtoties politikā caur partiju “Latvijas attīstība”. Tieši Pūces paraksts rotā visas OIK licences, un tieši viņam bija jābūt tam, kuram jāceļ trauksme par procesa nekontrolētu un nepārdomātu izvēršanos, nevis klusībā savā kabinetā jādriķē savs paraksts uz katra deguna priekšā noliktā papīra. Lai gan, protams, neviens nezina, cik šī paraksta driķēšana bija izdevīga pašam Pūcem.

Vēl viens aspekts, kuru nedrīkst aizmirst, bet kurš paliek nepamanīts, skaļi kliedzot par ļaunajiem OIK licenču izkrāpējiem, ir tas, ka lauvas tiesu no OIK maksājuma mēs atdodam ne jau atjaunojamajiem resursiem, bet gan Rīgas TEC, kas elektrības ražošanā izmanto Krievijas gāzi. To gan vajadzētu paturēt prātā, pirms kratīt ar pirkstu visiem, kas uzdrošinājušies riskēt, iesaistoties līdz šim nezināmā biznesā - elektrības ražošanā no atjaunojamajiem resursiem -, un tagad mēģina īstenot savu apņemšanos un uzbūvēt koģenerācijas stacijas situācijā, kad valsts pamanās biežāk nekā zeķes mainīt noteikumus un likumus, pēc kuriem uzņēmējiem būtu jāvadās.

Mūsu elektrības rēķinos OIK veido tik lielu daļu ne jau tāpēc, ka šķeldas, biomasas, vēja vai hidroelektrostacijā ražo elektrību, bet gan tādēļ, ka miljonu miljoni ir jāmaksā TECiem, kuri elektrību ražo no gāzes, kas nebūt nav atjaunojams resurss, līdz ar ko vispār nav skaidrs, kāpēc tiek iekļauts OIK. Tad jau varbūt pasludinām, ka arī lielajos HES saražotā elektroenerģija ir subsidējama caur OIK, jo kur nu vēl zaļāka enerģija nekā Rīgas, Ķeguma un Pļaviņu HES saražotā?

Tāpat, šķetinot OIK sāgu, nedrīkst piemirst par vairāk nekā 600 miljoniem eiro, ko TEC2 rekonstruēšanā un jaudas palielināšanā ieguldīja no valsts budžeta – tātad no visu mūsu nodokļu maksātāju naudas. Tātad arī šo slogu, tikai citā veidā, nodokļu maksātāji jeb vienkāršie iedzīvotāji un ražotāji iznesa uz saviem pleciem.

To, ka OIK atļauju dalīšana notika haotiski un bez jebkāda plāna, pierāda arī fakts, ka vairāk nekā puse izsniegto licenču ir anulētas. Vai pirms to izsniegšanas kāds pārbaudīja, pārliecinājās, ka šis komersants tiešām nāk ar nopietniem nolūkiem? Patiesībā visa lielā brēka un villošanās ir par 36 koģenerācijas stacijām, kuras šobrīd neražo enerģiju.

Un te nu būs akmentiņš arī dažu mediju dārziņā, kuri, tā vien izskatās, tendēti izplatīt ļoti selektīvu informāciju! Pirmkārt, tā kā šīs koģenerācijas stacijas neražo elektrību, tās arī nesaņem nevienu centu no valsts budžeta. Otrkārt, neražo tās tikai tādēļ, ka līdz ar mainīgo valsts politiku OIK jautājumā, nepārtrauktām izmaiņām likumdošanā, vilcināšanos būtisku lēmumu pieņemšanā, kur nu vēl tarifu noteikšanā, neviena normāla banka, īpaši pēc pēdējā laika notikumiem, pat nedomā piešķirt viņiem kredītus. Treškārt, tiek melots arī par to, ka uzņēmējs sāk no valsts iekasēt piķi, tiklīdz sāk ražot elektrību, un dara to dara tik ilgā termiņā, uz kādu licence izdota.

Ne tuvu tam! Ja licence tiek izdota uz 8 gadiem un koģenerācijas stacija uzsāk ražošanu tikai pēc 4 gadiem, tad OIK daļu viņi saņem atlikušos 4 gadus un ne ilgāk. Turklāt koģenerācijas staciju īpašniekus diez vai var nosaukt par miljonāriem, jo diemžēl OIK daļa ne tuvu nenosedz izmaksās par, piemēram šķeldu, darbaspēku, kur nu iekārtām, kā arī kredīta atmaksas summas. Lielākā daļa strādā ar mīnusiem, ko labi var redzēt arī Lursoft pārskatos.

Taču, kamēr lieli vīri brēc un villojas, mēs, iedzīvotāji, tik turpinām maksāt. Turklāt OIK maksājums aprēķināts, rēķinoties, ka visas spēkstacijas strādās ar pilnu jaudu. Uzsveru – visas! (Šis tas ir jautājums, kas jānoskaidro, vai tas tā ir.) Tātad mēs maksājam arī par tām, kuras tā arī nav sākušas strādāt, kā arī par tām, kuras strādā ar nepilnu jaudu. Bet mūsu rēķinos tas jau ir ierēķināts, tik nav saprotams, kur šī nauda paliek – kā dividendes tiek samaksātas no Latvenergo peļņas valsts budžetā vai tiek notrallinātas Latvenergo mārketinga kampaņās?

Turklāt visas pazīmes liecina, ka šis OIK skandāls ir tikai ziediņi. Jau pie durvīm klauvē nākamais valdības vīru izdomājums, kā patukšot iedzīvotāju kabatas. Tā ir Inčukalna gāzes krātuves pirkšana. Kas par to maksās? Atkal jau mēs ar saviem nodokļiem, vai arī tiks izdomāta kāda cita viltība, kā no cilvēkiem izmānīt naudu, lai valstsvīri varētu nepārdomāti iepirkties “pa dārgo”.

Novērtē šo rakstu: