Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
Foto

Kas nogāja greizi

Jurģis Kavacs, mag.hist.
19.07.2022.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Aizgājušā 20. gs. 90. gadi daudzu Latvijas iedzīvotāju, tajā skaitā manā, atmiņā palikuši ne tikai ar grandiozu ekonomisko krīzi (kura radās nevis vispasaules cionisma sazvērestības, kā daži proponē, bet gan sociālistiskās tirgus ekonomikas bankrota dēļ), bet vairāk ar eiforisku „vēstures beigu” sajūtu. Tik tiešām, vismaz man personīgi likās, ka līdz ar PSRS kā galvenās marksistiskās sociālisma ekonomikas stutes un atbalstītājas visā pasaulē iziršanu un savu vēsturisko kļūdu atzīšanu turpmāk pasaule varēs dzīvot mierā un saskaņā.

No totālas pelnu kaisīšanas uz savas nelaimīgās galvas mani attur tikai tas, ka tāds naivulis nebiju viens. Visa Rietumu civilizācija bija iekritusi tieši tādā pašā eiforijā. Sākot no cienījamiem politoloģijas speciālistiem kā Frensiss Fukujama un beidzot ar visu politisko establišmentu, kurš ieskatīja par vislabāko risinājumu sakoncentrēt visu bijušās PSRS kodolbruņojumu Krievijas Federācijas rokās, pārējo valstu robežu neskaramību nodrošinot ar „Budapeštas memorandu” un tamlīdzīgiem papīreļiem.

Lai kaut daļēji izprastu šīs parādības saknes, tomēr būs noderīgi atcerēties to situāciju un izjūtas, kas tajā laikā valdīja kā visā Rietumu pasaulē, tā arī pie mums, Baltijas telpā. Atcerēsimies vispārējo „gorbijmāniju”, kad visa pasaule patiesi priecājās par PSRS vadītāju, kas vairs neskatās uz Rietumiem caur tēmekli. Atcerēsimies arī visus vietējos manevrus, kad mēs visos iedomājamos veidos meklējām sev sabiedrotos gan Rietumu valstīs, gan mūsu pašu trimdā, gan arī visu citu PSRS republiku liberāli noskaņotajā sabiedrības daļā. Un, protams, pirmkārt, tieši Krievijas liberāli noskaņotajā sabiedrības daļā.

Kāpēc tieši Krievijas, ceru, nav jāpaskaidro, bet, ja kādam vēl nav skaidrs, tālāk nav jēgas lasīt. Un mēs atradām tur sev sabiedrotos, pirmām kārtām jau akadēmiķa Saharova personā. Un ne jau nejauši Rīgā ir Andreja Saharova iela, - tā ir veltījums visam trauksmainajam „perestroikas” laikam un visiem krievu liberālās inteliģences pārstāvjiem, kas ne merkantilu apsvērumu, bet savas ideoloģiskās pārliecības dēļ sniedza mums tik nepieciešamo atbalstu. Nevajadzētu to aizmirst.

Un tā nu sagadījās, ka tieši 90. gados Krievijā varas struktūrās liberālās inteliģences īpatsvars bija ievērojams. Tas iemidzināja, gan Rietumu, gan mūsu, gan pašu Krievijas liberāļu modrību. Radās ilūzija, ka nu briesmīgajam boļševistiskā totalitārisma sunim ir pārkāpts un gan jau astei arī tiks pāri, un, lūdzu, - „vēstures beigas” ir laimīgi atnākušas, atliek tikai draudzīgā pulciņā vēl savaldīt dažu Austrumu civēkēdājtipa valdnieciņu un pāris citu sīkumu.

Bet... Eiforijā tika šis tas piemirsts. Kaut vai tas, ka netika likvidēta un lustrēta VDK. Radās priekšstats, ka liberāli demokrātiskus uzskatus Krievijā atbalsta tautas vairākums, nu kaut vai tādā proporcijā kā pie mums Latvijā, bet dzīve parādīja, ka ir tomēr citādāk. Par visiem šiem procesiem var uzrakstīt simtiem disertāciju (esmu pārliecināts, ka tā arī notiks), bet, taupot savu un jūsu laiku, uzskaitīšu dažas epizodes, kas tajā brīdī, kad notika, nelikās nedz īpaši nozīmīgas, nedz arī bīstamas, bet atskatoties tikai tagad izgaismojas, ka tās ir bijuši mazi ķieģelīši atjaunotajā Krievijas totalitārisma un imperiālisma ēkā:

1) Himnas nomaiņa uz veco PSRS himnu ar kārtējo reizi piekoriģētiem vārdiem. Visi tikai paraustīja plecus, bet patiesībā tas jau bija milzīgs vēstījums tiem, kas „perestroikas” laikā biji nedaudz nodzīti malā un laizīja brūces.

2) Dzeržinska pieminekli Lubjankas laukumā, gan novāca, bet ļeņinekļi pa visu Krieviju stāv kā stāvējuši. Pa 30 gadiem viņi pat nav saņēmušies to nabaga Ļeņinu cilvēcīgi apbedīt. Toties jau bija mēģinājums Dzeržinski atkal nolikt atpakaļ vecajā vietā. Nebrīnīšos, ja nākoamjā reizē tas izdosies.

3) Nebeidzamie politiskie „šovi”, kas no vienas puses uzdod publikai „pareizo virzienu”, no otras puses zondē, ko publika grib redzēt un dzirdēt. Ilustrācijai pastāstīšu par vienu no tādiem, bet ļoti zīmīgu, it īpaši Ukrainas kara kontekstā.

Diskusija bija par Somu karu. Vienā barjeras pusē bija liberālā (mūsu) pozīcija, eksperts bija, ja nemaldos, Nikolajs Svanidze. Otrā pusē bija kāds „ģeržavņiku” pārstāvis. Moderators, manuprāt, bija tad vēl ne tik slavenais Solovjovs, kurš, lai gan centīgi tēloja neitralitāti, tomēr bija samanāms, ka vairāk simpatizē tai „ģeržavņiku” pozīcijai.

Neatstāstīšu te diskusijas gaitu, tik atgādināšu, ka „ģeržavņiks” centīgi mala veco dziesmu, ka viss darīts tikai un vienīgi nabaga Krievijas drošības dēļ, cik ļoti sliktie somi negribēja piekrist Krievijas neatvairāmajiem priekšlikumiem utt., utjpr., nu vienu vārdu sakot, visu to pašu, ko mēs šodien dzirdam attiecībā uz Ukrainu. Tikai toponīma Ukraina vieta tika lietots toponīms Somija. Vai otrādāk.

Bet interesantākais bija raidījuma beigās, un tas bija skatītāju balsojums, kurā skatītāji novērtēja abus ekspertus. Par liberālo Svanidzi balsoja kaut kur ap 20% skatītāju, par „ģeržavņiku” balsoja ap 80% skatītāju. Visi saprot, ka skatītāju balsojums nav autoritatīvs socioloģisks pētījums, bet tomēr zināms signāls tas ir. Un tas viss notika jau pirmās desmitgades vidū.

Šāda veida politšovi tika rīkoti par praktiski visiem tā saucamajiem strīdīgajiem vēsturiskajiem vai politiskajiem jautājumiem, sākot no Molotova-Ribentropa pakta un beidzot ar Kuriļu salām. Un gala beigās skatītāju vairākums allaž nostājās tajā pusē, ko mēdz dēvēt par Krieviju, kas pieceļas no tupēšanas uz ceļgaliem.

4) Un kur tad vēl desmitiem vai pat simtiem seriālu par drosmīgajiem „smeršistiem” un citiem Tēvijas kara varoņiem. Nē, ir pat kritiskas filmas, kuras jau minētie „ģeržavņiki” lamā par krievu tautas varoņdarba nomelnošanu. Bet daudzās, ak, cik daudzās, kaut kur tuvu pie beigām kā velniņš no tabakdozes parādās kāds godīgs un cilvēcīgs NKVD-ešņiks vai FSB-ešņiks, kas visus sliktos, vai tie būtu parasti fašisti vai pārdevušies miliči, noliek pie vietas, un viss atkal šokolādē.

5) Mūžīgā rūpe par „fašisma atdzimšanu” Baltijas telpā. Tai pašā laikā nesatraucoties par arvien jaunām Staļina piemiņas vietām pašā Krievijā.

Tātad kas tad īsti nogāja greizi?

IMHO (in my humble opinion) visa galvenā problēma ir tajā, ka gan mēs šeit uz vietas, gan visa demokrātiskā (kuru sarunu valodā sauc par Rietumu pasauli un kuru mūsdienu Krievijā sauc par „kolektīvajiem Rietumiem”) sabiedrība noticēja tam, ka Krievijā liberāli demokrātiski noskaņoti ir vismaz 60% iedzīvotāju un līdz ar to politiķu. Dzīvē izrādījās otrādi. Tādā vai citādā veidā „čekisti” (šī vārda visplašākajā nozīmē) iefiltrējās Jeļcina Krievijas varas struktūrās (Jeļcina cilvēciskās vājības tam lieti noderēja). Savu lomu šajā visnotaļ globālajā kļūdu karuselī droši vien spēlēja arī tas, kas krievi sevi padomju periodā pozicionēja kā ideoloģiskus internacionālistus (atceramies „Interfronti”), kam jelkāda nacionāla ideja sveša, pretstatā valsts mazo tautu kaitīgajam un visādi apkarojamajam nacionālismam.

Taču, noņemot liekulīgo padomju cenzūru un eifēmismus, uzpeldēja tāds lielkrievu nacionālisms, ka maz neliekas. Kopš Putina nozīmēšanas par Jeļcina varas pārņēmēju vairāk nekā 20 gadu laikā pakāpeniski tika nograuzti visi demokrātiskie pārkārtojumi, kas tika veikti 90. gados. Atjaunotais PSRS imperiālisms, kas tomēr ideoloģiski tika stutēts (kaut melīgi) uz kaut kādas internacionālisma bāzes, tika sakrustots ar Krievijas impērijas pareizticīgo „Trešās Romas” konceptu. Ar to vairs diskutēt nav iespējams.

Ar to mums tagad ir jādzīvo.

Arī pie mums Latvijā ir aptuveni 20% etnisko latviešu (nemaz nerunājot par cittautiešiem), kas vai nu dumības vai materiālas ieinteresētības dēļ apzināti vai neapzināti turpina pūst Kremļa stabulītē. Tā tas bija 1940. gadā, tā tas ir tagad un acīmredzot būs arī turpmāk. Turklāt viņi sevi nereti prezentē kā īstenie Latvijas patrioti un varbūt tam pat paši tic.

Arī ar to mums ir jādzīvo. Bet vajadzības gadījumā, kad Krievijas pasūtījums tiek izpildīts īpaši nekaunīgi, ir jāprot šiem tautiešiem iedot kārtīgi pa degunu. Lai neatkārtotos 1940. gads. Jo 20% tomēr ir mazāk nekā 80%.

Un visbeidzot. Kā mums dzīvot ar tiem krieviem, kas gan „perestroikas” laikā, gan tagad ir mūsu pusē. Visupirms kā lai aplēš cik viņu ir? Reālas socioloģijas taču nav! Piedāvāju šādu metodi. Tie, kas skatījās TV „Dozhdj”, kas klausījās radio „Eho Moskvi”, tie ir mūsējie.

Es personīgi viņus atbalstīju, atbalstu un atbalstīšu visos pieejamajos veidos. Jo ticu, ka vajadzības gadījumā arī viņi atbalstīs mūs kā pagājušā gadsimta 80. un 90. gadu mijā. Aicinu to darīt arī visus pārējos latviešus un Latvijas patriotus. Arī tajos gadījumos, ja kaut kādos jautājumos šo krievu viedoklis atšķiras no Nacionālās apvienības viedokļa (uzsveru, ka arī Nacionālajai apvienībai ir tiesības uz tieši tādu viedokli). Aicinu to darīt arī 20% noderīgo idiotu, jo arī viņi ir mani tautieši.

Bet savstarpējās attiecības risināsim demokrātiskās un godīgās vēlēšanās!

Novērtē šo rakstu:

66
37

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Latviešu valodas aģentūras iekļaušana Čakšas aģentūru reorganizācijas plānā ir principiāli noraidāma

FotoLatvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķes, Izglītības biedrības padomes locekles Dr. habil. philol. Inas Druvietes atzinums par rīkojuma projektu “Par Valsts izglītības satura centra, Valsts izglītības attīstības aģentūras, Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras un Latviešu valodas aģentūras reorganizāciju”.
Lasīt visu...

21

PRET Latviešu valodas aģentūras likvidēšanu

FotoValoda ir veids, kurā tauta var paust savas dvēseles bagātību, pasaules izpratni un justies kā mājās savā zemē. Latviešu valoda ir bijusi nacionālās kustības pamatvērtība cauri gadsimtiem un ir viena no konstitucionālajām vērtībām, kas raksturo Latvijas valsts pastāvēšanas jēgu un mērķi.
Lasīt visu...

21

Kremlis nepamet cerību izmantot “tautiešus”: tiek plānots ar "tautiešu karti" virtuāli apvienot "krievu pasauli"

FotoŠā gada maijā kļuva zināms, ka Krievija veido “tautiešu elektronisko karti”, lai tādējādi censtos padarīt Krievijas “ārvalstīs dzīvojošo tautiešu” statusu par puslīdz juridisku kategoriju. Kara studiju institūta (Institute for the Study of War) vērtējumā šādas aktivitātes mērķis ir attaisnot Krievijas turpmāku agresiju, to uzdodot par ārvalstīs dzīvojošo tautiešu tiesību aizstāvības centieniem.
Lasīt visu...

12

Aicinājums Saeimai un Ministru kabinetam, īpaši "Jaunās vienotības" politiķiem atteikties no saviem valsts valodas politikas sagraušanas plāniem

Foto2024. gada 10. jūlijā Ministru kabineta tīmekļa vietnē ievietots tiesību akta projekts, kas paredz reorganizēt Latviešu valodas aģentūru, samazinot tās pārvaldes uzdevumus un lielāko daļu tās funkciju nododot citai valsts pārvaldes iestādei[1]. Uzskatām to par tuvredzību gan no zinātniskā, gan politiskā skatpunkta.
Lasīt visu...

21

Visi metas glābt grimstošo Citskovski, bet tas nesaprot pamesto glābšanas riņķi un kož rokā, kura viņu velk ārā no ūdens

FotoValdība un augstākā ierēdniecība kopīgiem spēkiem bija izdomājušas veidu, kādā paglābt no kriminālatbildības Valsts kancelejas direktoru Jāni Citskovski, taču tas no pamestā glābšanas riņķa ir atteicies, palīdzīgās rokas padošanu "juridiskajā jūrā" grimstošajam slīcējam nodēvējot par "pazemojošu".
Lasīt visu...

21

Latvijā vēl aizvien attiecībā pret citādi domājošiem tiek pielietotas represijas

FotoAivars Lembergs no Latvijas Centrālās vēlēšanu komisijas (turpmāk - CVK) ir saņēmis atvainošanās vēstuli.
Lasīt visu...

18

Diemžēl man, laimīgajam budžeta iestādes darbiniekam, atvaļinājumā jau atkal nākas izrādīties šajos nicināmajos sociālajos tīklos

FotoManu sociālo tīklu joslu vakar aizpildīja briesmīgi kadri no sabombardētās Ukrainas slimnīcas. Es arī tādus pavairoju. Kādreizējā kolēģe, režisore un producente Žaklīna Cinovska savā "Facebook" laika joslā zem sirdi plosošajām fotogrāfijām bija ierakstījusi tikai vienu teikumu: "Kur ir Dievs?"
Lasīt visu...

18

Arī Latvija ir atbildīga par krievijas raķešu triecienu

Foto2024. gada 8. jūlijā kārtējā necilvēcīgā krievijas raķešu trieciena rezultātā cieta Okhmatdyt bērnu slimnīca Kijivā – viena no svarīgākajām ne tikai Ukrainā, bet arī visā Eiropā. Tas ir kārtējais krievu okupantu kara noziegums pret ukraiņu tautu. Zem gruvešiem joprojām aprakti daudzi ārsti, māsiņas, sanitāri un mazie pacienti.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi