Kas ļauj kļūt par “iepirkumu karali” - “noderīgums” pareiziem cilvēkiem vai vienkārši korupcija?
Pietiek lasītājs01.04.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
„Pērn 100 lielākie iepirkumu konkursu uzvarētāji savā starpā sadalīja iespaidīgu summu - 2,568 miljardus eiro. Salīdzinot ar Forbes iepirkumu karaļu topu 2020. gadā, šī summa pieaugusi par 33%,” – šādus datus publicējis biznesa izdevums Forbes. Papētot šos datus sīkāk, izrādās, ka līdz ar uzņēmumiem, kuri spējuši uzvarēt dažādu valsts institūciju izsludinātajos iepirkumos, ir arī tādi, kuri daudzus desmitus miljonu saņēmuši, pateicoties viena konkrēta valsts uzņēmuma labvēlībai.
Visuzskatamākais piemērs ir „iepirkumu karalis”, Pietiek lasītājiem jau labi zināmais īpatnas uzņēmējdarbības prakses cienītājs un ciparu kombinācijas „666” cienītājs, uzņēmējs Andris Ramoliņš, kura ģimenes uzņēmumi pērn no valsts spējuši saņemt grandiozu summu – 60,87 miljonus eiro saistībā ar pasūtījumiem „mežizstrādē, grants un smilts karjeru izstrādē”. „Iepirkumu karaļu” sarakstā pieminēti divi ar viņu saistīti uzņēmumi – SIA Vella kalpi un SIA Līgo auto.
„Tā kā meža izstrādātājiem iepriekšējos gados bija noslēgtas vispārīgas vienošanās, arī viņiem aizvadītais gads nav sagādājis vilšanos. Piemēram, SIA Vella kalpi un SIA Līgo auto īpašnieki, vispārīgo vienošanos ietvaros ar VSIA Latvijas valsts meži noslēdzot 60,87 miljonus eiro vērtus līgumus par kokmateriālu pārvadājumu pakalpojumu sniegšanu, ierindojušies TOP 100 ceturtajā vietā. Pērn šie mežinieki nebija pat pirmajā desmitniekā,” – tā šo „viena valsts uzņēmuma labvēlības faktoru” neitrāli apraksta Forbes.
Taču būtība ir nedaudz cita – Ramoliņu ģimenes bizness pagājušajā gadā ir ticis pie Latvijas apstākļiem grandiozas summas, tiekot pie vienas konkrētas valsts kapitālsabiedrības pasūtījumiem. Cik godīgi un caurspīdīgi tas noticis, - Forbes nav painteresējies ne par šo, ne par citiem saraksta „brīnumiem”, taču fakts ir tāds, ka tieši šī uzņēmumu grupa ir demonstrējusi visgrandiozāko „veiksmi” ar valsts iepirkumiem.
Šajā sakarā nevar neatcerēties divus apstākļus – pirmkārt, publiski jau izskanējušās ziņas par „iepirkumu karaļa” īpašajām attiecībām ar valsts prezidentu Egilu Levitu, kuras A. Ramoliņš publiski demonstrē, sava mājas uzņēmuma mājas lapu izgreznojot ar fotoattēlu, kurā redzams kopā ar valsts galvu. Šādi attēli liek nekavējoties iedomāties par Krieviju, kur tāpat dažādos veidos tiek demonstrēta tuvība valsts vadītāja „ķermenim”, kas ļauj ar negodīgiem paņēmieniem iegūt valsts naudu.
Un ir vēl otrs fakts – kā zināms, tikai pirms dažiem mēnešiem amatu atstāja tieši VSIA Latvijas valsts meži valdes priekšsēdētājs Roberts Strīpnieks. Oficiāli viņam nekādi pārmetumi netika izteikti, taču neoficiāla informācija liecina, ka valsts menedžeris bijis dramatiskas izvēles priekšā – „pa labam” atstāt amatu vai arī rēķināties ar to, ka tiesībsargāšanas iestādēm nāksies skaidrot valsts naudas aizplūšanu īpaši lielos apmēros īpaši tuviem cilvēkiem.
Domājams, ka vismaz zināmu skaidrību šajā jautājumā varētu ieviest pilns pārskats par Latvijas valsts mežu un „iepirkumu karaļa” pagājušā gada „attiecībām” – dokumentācija par iepirkumiem, informācija par to, cik godīgi tie notikuši, ar kādiem argumentiem atsijāti konkurenti un vai tādi vispār ir bijuši. Cerams, ka jaunā Latvijas valsts mežu vadība publiskos visu šo sabiedrībai nozīmīgo informāciju, - vai arī par šo tēmu ieinteresēsies KNAB.
Red.piez. Jau divas nedēļas mēs gaidām skaidrojumus un dokumentāciju par „iepirkumu karaļa” fantastisko veiksmi. Taču pagaidām nekas no pieprasītā nav saņemts, - Latvijas valsts mežu vadība mēģina attaisnoties ar… preses sekretāra ilgstošu atvaļinājumu, tā vēl sabiezinot radušos šaubu ēnu.
Seko mums 
Latvijas valdības pārstāvju skaits Itālijā šobrīd ir tik iespaidīgs, ka šķiet – nevis Olimpiskās spēles, bet gan ministēriju salidojums tiek rīkots. Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs TV24 mierina, ka mums jālepojas par mūsu sportistu sasniegumiem – jo kurš gan vairāk spēj parādīt atbalstu kā visa valdība uz vietas, kamerām fonā?
Godātā Zariņas Stūres kundze! Biedrība Asociācija “Ģimene”, kuras darbības mērķis ir ģimenes, vecāku un bērnu pamattiesību aizsardzība, vēršas pie Jums kā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas ar atkārtotu aicinājumu izvērtēt un pašreizējā redakcijā neturpināt virzīt likumprojektu “Grozījumi Izglītības likumā” (865/Lp14).
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
