Kas Jūs patiesībā esat, biedri Pabrik, “Attīstībai/PAR” kandidāt?

Un tieši šajā brīdī ir jājautā - kas Jūs patiesībā esat, biedri Arti Pabrik? Runa ir par bijušo ārlietu un aizsardzības ministru, Eiropas Parlamenta deputātu un apvienības “Attīstībai/Par” premjera kandidātu. Kas patiesībā varētu būt šis Latvijas politiskās elites veterāns? Gadiem ilgi viņš ir izvairījies no atbildēm uz nopietniem jautājumiem. Lielākā daļa saistās ar valsts drošību visaugstākajā līmenī.

Šajā brīdī nepieciešams palūkoties uz Igauniju. Tam ir nopietni iemesli. Kamēr Latvijas drošības dienesti beidzamajos gados ir atmaskojuši dažus dekoratīvus Krievijas ietekmes cilvēkus un pāris viszemākā līmeņa spiegus - amatierus, tikmēr Igaunija spējusi atmaskot vismaz 5 visaugstākā līmeņa nodevējus. Vai tas nozīmē, ka Latviju tādu nav un nav bijis? Nav runa par it kā klusi izraidītajiem ārvalstu spiegiem. Runa ir par to, ka nav atklāts neviens augsta līmeņa nodevējs. Tādu Latvijā nav un nav bijis?

Pavisam nesen Igaunijas Ārējās izlūkošanas dienesta ģenerāldirektors Miks Marans, uzstājoties ar runu ASV, norādīja, ka Igaunijā atklāts liels Krievijas aģentu ietekmes tīkls, kurā ietilpst politiķi, žurnālisti, uzņēmēji. Viņš norādīja, ka šie cilvēki spēj uzspiest Igaunijai Krievijai vēlamu rīcības plānu. (1)

Latvijā par šādu Krievijas ietekmes cilvēku loku nopietnā līmenī neviens nerunā. Vai tas nozīmē, ka šāds ietekmes tīkls nepastāv? Visdrīzākais, ka pastāv gan, tikai tas ir gana ietekmīgs, lai neitralizētu jebkurus mēģinājumus to nopietni apdraudēt. Ir virkne jautājumu, uz kuriem pēkšņi nevēlas atbildēt pat nopietni politiķi, it kā nopietni žurnālisti uzkrītoši izvēlas skatīties pretēja virzienā. Tieši tas pats attiecas uz noteiktām personām, kuras labāk nekritizēt un neuzdot neērtus jeb “nepareizus” jautājumus.

Īpaša uzmanība noteikti jāpievērš jau minētajam eirodeputātam Artim Pabrikam, kurš pavisam nesen pēkšņi, pretēji iepriekš solītajam mainīja partijas piederību. Bijušais “Vienotības” biedrs diezgan negaidīti nolēma kļūt par apvienības “Attīstībai/PAR!” premjera kandidātu. Kaut gan formāli nekļuva par viņu biedru.

Apgalvojums, ka viņš pārstāv “jaunos” politiķus, ir kārtējais apliecinājums, ka arī viņa apvienības reklāmas kampaņu vada ciniski polittehnologi, kuri savus vēlētājus neuzskata par īpaši gudriem. Artis Pabriks ir aktīvajā politikā tieši 20 gadus. Un jau no paša sākuma ap viņu nemanāmi vējojuši dažādi Krievijas ietekmju vēji. 1998. gadā viņš bija viens no tiem, kurš piedalījās šobrīd likvidētās Tautas partijas izveidošanā. Vēlāk šīs partijas vadošie politiķi bieži tika pieķerti dažādos darījumos ar kaimiņvalsts politiskās un ekonomiskās elites pārstāvjiem. Tautas partijas tuvās attiecības vislabāk raksturo fakts, ka 2009. gada rudenī partijas vadītāju Aigaru Kalvīti uz privātām vakariņām uzaicināja pats Vladimirs Putins. Acīmredzot bija par ko. (2)

Apmēram piecus gadus iepriekš Artim Pabrikam Tautas partija bija uzticējusi ārlietu ministra amatu sākotnēji Induļa Emša valdībā, vēlāk jau iepriekšminētā Kalvīša valdībā. Viņa nopelni Krievijas valdības vērtējumi bija tik vērtīgi, ka šobrīd kļuvis par Krievijas kontrolētā uzņēmuma “Latvijas Gāze” valdes priekšsēdētāju.

Atgriežoties pie Arta Pabrika, grūti novērtēt, cik viņš bija vai nebija izdevīgs Latvijas ārlietu ministrs Krievijai, tomēr Putina tik lielā labvēlība pret viņa partijas biedru un partijas vadītāju Kalvīti ir nopietnu pārdomu vērta.

Tiesa, Tautas partijas pozīcijām sākot šķobīties, 2007. gadā Pabriks to laikus pameta. Pēc pāris veiksmīgiem manevriem viņš nonāca partijā “Vienotība” un jau 2010. gadā tika iecelts par aizsardzības ministru un Ministru prezidenta Valda Dombrovska biedru viņa otrajā valdībā.

Te arī parādās visnopietnākie jautājumi par Pabrika patieso lojalitāti Latvijas valstij. Viņš bija aizsardzības ministrs no 2010. gada 3. novembra līdz 2014. gada 22. janvārim. Tātad vairāk nekā trīs pilnus gadus. Visu šo laiku Latvijā turpināja ignorēt solījumu NATO atvēlēt aizsardzībai 2% no IKP. Tieši Pabrikam esot ministra amatā, finansējums aizsardzības vajadzībām bija pat zemāks par 1% no IKP. Būtībā Latvija bija kļuvusi par aizsardzības ziņā visvājāko no Baltijas valstīm. Ņemot vērā, ka atrodamies tieši pa vidu starp abām pārējām, šāda situācija Krievijas stratēģus pavisam noteikti iepriecināja.

Protams, var atrunāties ar nesen pārdzīvot krīzi un to, ka Pabrikam vajadzēja rēķināties ar pārējās valdības attieksmi. Tomēr kuram citam vēl jautāt politisko atbildību, ja ne aizsardzības ministram, piedevām no tobrīd ietekmīgākās valdības partijas. Vai Pabriks, kurš lepojas ar vēsturnieka un politologa izglītībām, nesaprata, cik ārkārtīgi būtiska ir valsts aizsardzība? Tiešām? Un tik un tā viņš neizmantoja politisko ietekmi, lai kaut ko izdarītu lietas labā. Īpaši ņemot vērā, ka aizsardzība ir katras atbildīgas valsts stratēģiskā prioritāte, īpaši mūsu ģeopolitiskajos apstākļos. Kāpēc Pabriks izrādījās tik mazspējīgs, īpaši būdams arī Ministru prezidenta biedrs?

Avīze “Diena” savā pētījumā norādīja - laikaposmā no 2010. līdz 2014. gadam kopējais piecu gada finansējums aizsardzībai Igaunijā bija 1,618 miljardi eiro, Lietuvā - 1,335 miljardi eiro, bet Latvijā - 1,021 miljards eiro. Attiecīgi Igaunijas un Latvijas aizsardzības finansējums atšķīrās par 600 miljoniem eiro. (3)

Pienākot 2014. gada krīzes brīdim, kad Krievija sāka savu agresiju pret Ukrainu, Pabriks tikko bija pametis savu posteni. Tomēr Latvijas aizsardzības spēja izrādījās katastrofāli zema. Izrādījās, ka Zemessardze bija novesta teju līdz bankrotam, toreizējo situāciju zemessargi atceras ar šausmām.

Cienījamā ASV domnīca "RAND Corporation” vēl 2016. gadā bija spiesta atzīt - ja Krievija iebruktu Baltijas valstīs, kaimiņvalsts armija spētu ieņemt Rīgu vismaz 36 stundu laikā. (4) Šobrīd daudz kas ir pamatīgi mainījies uz labo pusi, bet pēc Pabrika un viņa sabiedroto valdīšanas ministrijā trīs gadus situācija bija patiesi dramatiska. 

Tāpat izrādījās, ka nebija gandrīz nekādas kaut puslīdz cienīgas infrastruktūras un plānu nekavējošai sabiedroto - NATO spēku uzņemšanai. To nācās veidot steigā jau pēc krīzes sākuma. Pat normālu kazarmu nebija. Arī mūsu pašu karavīriem vairākos gadījumos tās nebija līdz galam uzbūvētas. Aiz cieņas pret bruņotajiem spēkiem kopumā un ņemot vērā tik jūtīgo un saspringto situāciju, jaunais ministrs Raimonds Bergmanis nekad līdz galam neatzinās, ka Latvijas aizsardzības spējas 2014. gadā bija ārkārtīgi zemas. Politiskās stabilitātes dēļ un aiz cieņas pret koalīcijas biedriem tika noklusēta Arta Pabrika politiskā atbildība par mūsu toreizējo vājumu. Atkal un atkal parādās jautājums - kam īsti kalpoja Pabriks, tik pavirši pildot aizsardzības ministra pienākumus?

Iespējams, ka atbilde ir jāmeklē Pabrika un biedru no viņa kādreizējās organizācijas “Sabiedrība citai politikai” attieksmē pret Kremļa projektu “Saskaņas centrs.” Laika posmā no 2010. gada līdz pat 2011. gada vidum Pabriks dažādos veidos mēģināja pierunāt pārējo “Vienotību” iesaistīt “Saskaņu” valdībā. Viņš to darīja salīdzinoši neuzkrītoši, izvēloties uzmanīgus formulējumus, bet mērķis bija skaidrs - iekļaut “Saskaņu” valdošajā koalīcijā. Zīmīgi, ka viņu atbalstīja toreizējais ietekmīgais “Vienotības” biedrs Edgars Jaunups. Šobrīd, pēc dažādiem politiskajiem līkločiem abi atkal ir kopā. (5)

Atkal ir nopietns jautājums - vai tiešām Pabriks, būdams vēsturnieks, politologs, ņemot vērā pamatīgo informācijas bagāžu, iepriekš esot arī ārlietu ministram, nenojauta, nesaprata, kāda briesmas draud Latvijai, iesaistot valdībā Kremļa sabiedrotos “Saskaņu?” Būtu vismaz bezatbildīgi iedomāties, ka Pabriks bija tik naivs. Drīzāk atbilde ir jāmeklē kaut kur citur. Īpaši ievērojot viņa neatlaidību, vēl un vēl dažādos veidos bīdot ideju par “Saskaņas” iesaistīšanu koalīcijā.

Ap šo laiku parādās jautājumi - vai Pabriku nekontrolē kāds no ārpuses? Viņa rīcība pat ļoti izšķirošos jautājumos bija savāda. Šobrīd par to parādījušās jau vairākas netiešas liecības. Solvita Āboltiņā interviju grāmatā atceras, ka “pēc publiskā paziņojuma par Valda Dombrovska demisiju gandrīz nekavējoties saņēmu īsziņu no aizsardzības ministra Pabrika: “Tikai ne es!” Lūdzu neskatiet valdē manu kandidatūru.” (…) Bet tās pašas dienas laikā viņa viedoklis mainījās, sekoja īsziņa: “Tā galīgi, lūdzu, manu kandidatūru neizslēdz.” Pieņemu, ka viņu kāds pārliecināja, un vakarā viņš jau atnāca ar tēzi, ka, jā, viņš piekrīt”.

Par premjeru viņš tomēr nekļuva un 2014. gadā tika ievēlēts Eiropas Parlamentā no “Vienotības” saraksta. Ja viņam pajautā, ko labu panācis strādājot ļoti dāsni atalgotajā eirodeputātā amatā, tad Pabriks jebkuru interesentu gatavs apbērt ar gariem labo darbu sarakstiem. Tomēr no šīs gūzmas grūti saprast, kas tieši Latvijai nācis par labu? Tāpat jāatzīst, ka Eiropā kopējā situācija šobrīd ir ārkārtīgi nestabila. Tiesa, Pabriku pie tā vainot būtu pārspīlēti, bet nav arī dzirdēts, ka viņam būtu kādas iespaidīgas idejas, kā stiprināt ES reputāciju, vienotību un nākotnes izredzes.

Tikmēr Pabrika ietekme Latvijā bija labi jūtama. Jau 2015. gadā Rīgā tika izveidots Ziemeļatlantijas līguma organizācijas izcilības centrs stratēģiskās komunikācijas jautājumos (NATO Strategic Communications Centre of Excellence.) Pabriks tiek dēvēts par šī projekta krustēvu. Un šajā statusā, protams, viņam ir lieliska pieeja visiem NATO komunikācijas plāniem Baltijas valstīs.

Par centra vadītāju drīz tika iecelts Pabrika bijušais līdzstrādnieks, agrākais Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Sārts. Zīmīgi, ka tieši viņš kā valsts sekretārs vadīja Aizsardzības ministriju tās dziļākā pagrimuma laikā - no 2008. līdz 2015. gadam. Tieši viņš bija šajā postenī arī Pabrika laikā. Atbildība par haosu un neizdarību, kas šajā laikā valdīja aizsardzības sistēmā, lielā mērā jāuzņemas arī Jānim Sārtam. Tā vietā viņš tika pie nopietna NATO posteņa Rīgā.

Rezultāti šajā postenī ir līdzīgi bezjēdzīgi, kā tas bija Aizsardzības ministrijā, kad abi tur darbojās. Piedevām šajā Rīgas StratCom atbildīgā postenī strādāja arī kāda persona, kas privāti nekautrējās izplatīt un atbalstīt ar Kremļa propagandas klišejas. Sārts un Pabriks to labi zināja, bet savādu iemeslu dēļ izvēlējās ignorēt šo faktu.

Rīgas NATO StratCom nenoliedzami ir sekmīgi tikai vienā ziņā - pašreklāmā. Viņi māk rīkot dažādas absolūti bezjēdzīgas konferences, kurās smalki eksperti viens otru slavē, sit uz pleca un pelna sev treknas pensijas. Tas viss, protams, nodokļu maksātājiem izmaksā diezgan dārgi. Bet rezultāti ir tālu no vēlamā. Līdzīgi kā Aizsardzības ministrijas gadījumā, kad tur saimniekoja Pabriks un Sārts, notiek nevis reāla darbība, bet gan tās imitācija.

Krievija savu antirietumniecisko, tai skaitā antiNATO propagandu ļoti aktīvi izvērš tieši ar masīvu spiedienu caur TV kanāliem. Tas ir viens no efektīvākajiem sabiedrības ietekmēšanas līdzekļiem, lai noskaņotu sabiedrību pret demokrātiju un organizācijām, kas to sargā - tādām kā NATO. Sārta vadītais “izcilības centrs stratēģiskās komunikācijas jautājumos” nav spējis neko izdarīt, lai kaut kādā veidā ierobežotu faktisku Vislatvijas apraidi kabeļtelvīzijas tīklos Kremļa kanāliem, kas neslēpti aģitē un kūda pret NATO. Īpaši uzkrītoši tas redzams valsts kontrolē esošajā “Lattelecom,” kas īpaši aktīvi meklē iemeslus, lai nepretotos Krievijas kanālu spiedienam. Piedevām tas notiek gadiem un visi kolektīvi izliekas to neredzam, nesaprotam. Tai skaitā Sārta vadītais StratCom.

Austrumeiropas politikas pētījumu centra izpilddirektors Andis Kudors nesen “Latvijas Vēstnesī” norādīja - “Kremļa mediji un ar Maskavas naudu balstītu organizāciju aktīvisti Latvijā nevairo demokrātiju, jo to nevar balstīt uz meliem. Ikvienai demokrātijai ir ne tikai tiesības, bet pienākums aizstāvēt sevi pret autoritāru valstu iejaukšanos. Latvijas valdība to nesteidzas darīt.” (6)

Zīmīgi, ka ES valstīs ir noteikti tiesiski mehānismi, kā ierobežot naidīgu TV kanālu izplatību. Interesanti, ka Pabrika biedra Sārta vadītā iestādē daudzu gadu laikā tā arī nav spējuši pamanīt šīs iespējas. To nespēja arī Pabrika biedrs, kādreizējais NEPLP vadītājs Ainārs Dimants, kurš skaidroja, ka tā ir ES gandrīz neiespējamā misijā. Nesen izrādījās, ka Lielbritānijā bez lielām problēmām var bloķēt naidīgu valstu TV kanālus. Tātad tas nav pretrunā valstu likumīgajām tiesībām sargāt arī savu informatīvo telpu. Interesanti, ka Dimants šobrīd arī ir “Attīstībai/PAR” biedrs. Vēl viens no tā paša pulciņa, kas daudz runā par hibrīdkaru, bet beigās izdara visu, lai runas nepārvērstos reālā rīcība.

Kāds tam sakars ar Pabriku - mēs redzam, ka viņš spējis nodrošināt, ka nopietnos, atslēgas posteņos ir viņa cilvēki un aktīva pretdarbība Kremļa spiedienam atkal hroniski iztrūkst. Protams, ka mazliet traģikomiski lasīt neseno ziņu, ka Latvija esot atzīta par ES līderi cīņā pret Krievijas dezinformācijas kampaņām. Interesanti, par kādām “sekmēm” viņi runā? Klaji prokremliskā “Saskaņa” kā bija viena no lielākajām un populārākajām Latvijas partijām, tā ir. Piedevām pieaudzis atbalsts populistiem, kuri pat īpaši neslēpj savu vēlmi laist valdībai to pašu “Saskaņu.”

Bet, lai pilnībā garantētu “Saskaņas” iekļaušanu valdībā, ar galēju populistu atbalstu vien var izrādīties par maz. Kremlim Latvijā bija un ir nepieciešamas papildu garantijas, lai tas izdotos. Pavasarī, lai konsolidētu savus spēkus gaidāmajām Saeimas vēlēšanām, apvienojās divas sīkpartijas, kurās netrūka “Saskaņas” iekļaušanas draugu - “Par!” un “Latvijas Attīstībai.” Tas deva savu rezultātu, reitingi kopā pieauga. Tomēr viņiem vajadzēja, kādu labi atpazīstamu līderi - premjera kandidātu. Un tad pēkšņi uz skatuves uznāca Artis Pabriks. Salīdzinoši nesen pirms šī paziņojuma viņš publiski bija solījies, ka nekad nepametīs “Vienotību.” Bet kā jau to redzējām agrāk - ir kādi nepārvarami spēki, kas var viņu piespiest strauji mainīt viedokli.

Te patiešām ir laiks jautāt - vai Latvijā tāpat kā Igaunijā nepastāv kāds plašs Krievijas ietekmes personu tīklojums, kura mērķis būtiski palielināt Krievijas politisko ietekmi, varbūt pat pārņemt varu ar visām no tā izrietošajām sekām. Lai kā mums mēģinātu nomierināt, ka “Saskaņai”, iekļaujoties valdībā, tiks dota tikai neliela, formāla vara, tas neatbilst patiesībai. Jebkurā koalīcijā, valdībā, “Saskaņa” būs lielākais partneris, un tai vienkārši pienāksies svarīgākie posteņi - premjera amats, Finanšu ministrija, Aizsardzības un/vai Iekšlietu ministrija.

Šajā tik saspringtajā laikā ir pamats jautāt - kāpēc tik aktīvs pēkšņi palicis Kalvīša valdības ārlietu ministrs, neveiksmīgais aizsardzības ministrs, savādais StratCom krusttēvs Artis Pabriks? Cilvēks, kurš jau pirms pāris gadiem aktīvi aizstāvēja ideju par “Saskaņu” valdībā un tagad ir atklāti apvienojies ar saviem domubiedriem ceļā uz varu. Vai beigās tas nenozīmēs, ka Latvijas politiskās varas atslēgas tiks atdotas Kremļa uzticības personām.

Kas jūs īsti esat, biedri Pabrik?

Kur “Attīstībai/PAR” mūs ar viņu priekšgalā ved?

Avoti:

1) DELFI. ee RU “Глава внешней разведки Эстонии: мы раскрыли сеть российских агентов влияния.” http://rus.delfi.lv/news/daily/abroad/glava-vneshnej-razvedki-estonii-my-raskryli-set-rossijskih-agentov-vliyaniya.d?id=50235651&all=true

2) “Diena” Kalvītis vakariņo ar Putinu - https://www.diena.lv/raksts/sodien-laikraksta/kalvitis-vakarino-ar-putinu-692027

3) “Diena” Ierindnieks baltietis - https://www.diena.lv/raksts/sestdiena/tema/ierindnieks-baltietis-14199420

4) DELFI - Krievijas spēja iekarot Baltijas valstis īsā laikā nav jaunums, uzsver Bergmanis http://www.delfi.lv/news/national/politics/krievijas-speja-iekarot-baltijas-valstis-isa-laika-nav-jaunums-uzsver-bergmanis.d?id=47024365

5) pietiek.com - Vienotībai jāizšķiras starp Saskaņas centru un oligarhu Lembergu https://www.pietiek.com/raksti/vienotibai_jaizskiras_starp_saskanas_centru_un_oligarhu_lembergu

6) Andis Kudors - Asā vara Krievijas ārpolitikā, Latvijas Vēstnesis - https://lvportals.lv/norises/298144-asa-vara-krievijas-arpolitika-2018

Novērtē šo rakstu: