Iesaki rakstu: 
Dažādos laikos dažādi blēži Latvijā ir tikuši pie valsts mantas apsaimniekošanas, taču nekad neviens nav bijis tāds, kurš būtu slavens visā Eiropā ar dalību dažādās blēdībās un naudas atmazgāšanas shēmās. Rūdolfa Meroni darbība ir aprakstīta ne tikai medijos vismaz trīs valstīs un trīs valodās, bet pat grāmatās, tādās kā “The Oxford Handbook of Organized Crime” Edited by Letizia Paoli, Oxford University Press 2014, vai vāciski grāmatā, kas apraksta vienu no lielākajām krāpniecībām Šveicē, tā saukto Bēringa afēru, - “Der Borsenguru Aufstieg und fall des Dieter Behring”.
Publikācijas presē, kas apraksta Meroni darbību, ir neskaitāmas, un tieši šādam cilvēkam Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūra toreiz Jāņa Maizīša vadībā nolēma uzticēt simtiem miljonu vērtu mantu. Nevis kādai no pasaules vadošajām auditorfirmām vai bankām, vai profesionāliem aktīvu pārvaldniekiem, nē, tieši šim cilvēkam – Rūdolfam Meroni.
Tas notiek laikā, kad Latvijā laba reputācija tiek prasīta faktiski jebkuram, kurš kandidē uz amatu publiskā pārvaldē arī tad, ja atbildība ne tuvu nav jāuzņemas par simtiem miljonu vērtu aktīvu pārvaldīšanu. Jānis Maizītis acīmredzami neuzskatīja, ka uz viņu attiektos jebkādi vispārpieņemti kritēriji, kā izvēlēties mantas pārvaldnieku. Nemaz nerunāsim par to, ka netika rīkots nekāds konkurss vai veikta vispār jelkāda procedūra, pat Meroni reputācija nebija šķērslis simtiem miljonu vērtos aktīvus uzticēt pārvaldīt tieši viņam.
Bieži daudzas noziedzīgas darbības Latvijā tiek izskaidrotas ar muļķību. Sak, mēs jau nezinājām, nebijām informēti, vienkārši tā sanāca. Meroni gadījumā šādi aizbildinājumi neder tāpēc, ka prokuratūrai ir daudzkārt un dažādos veidos gan norādīts, gan tapis zināms, kas ir Meroni. Gan vēl jo vairāk tāpēc, ka Jānis Maizītis, kurš tagad vada Satversmes aizsardzības biroju (SAB), turpina piesegt Meroni darbības, kā ir zināms no atklātībā nonākušajiem e-pastiem. Un izlūkošanas iestāde jau nu nekādā veidā nevarētu teikt, ka nav lietas kursā par to, kas ir viņu uzticības persona, kurai palīdz kārtot lietas ar Latvijas tiesām, dod padomus un apspriež darījumus.
Viens no „kliedzošākajiem” Meroni darbības starptautiskajiem novērtējumiem tieši sakarā ar mantu, kuru glabāt viņam uzticēja Latvijas Ģenerālprokuratūra, atrodams Anglijas augstās tiesas 2013. gada 29.aprīļa spriedumā (THE HIGH COURT OF JUSTICE QUEEN’S BENCH DIVISION COMMERCIAL COURT Neutral Citation Number 2013 EWHC 1105 (comm)).
Tiesnesis Kristofers Klarks spriedumā secina: “Man priekšā esošie pierādījumi norāda, ka Dr Meroni ir spēris soļus, lai pārdotu Stepanova kungam kontrolpaketi par [naudas summu], kas beigās sasniedza 30 miljonus eiro. Tie [pierādījumi] nodrošina, pēc mana novērtējuma, labi pamatojamu prasību, ka Dr Meroni ir centies atsavināt par acīmredzami viņam maksājamu atlīdzību līdzdalību komercsabiedrībās, kas struktūrā ir norādītas Kontrolpaketes diagrammā, vai tiesības kontrolēt šīs komercsabiedrības un īpaši Ventbunkeru.”
Runa te ir par kontrolpaketi uzņēmumā, kurš tajā pašā spriedumā ir novērtēts kā 285 miljonus vērts. Citiem vārdiem sakot – izmantojot savu Latvijas prokuratūras piešķirto stāvokli, Meroni ir bijis ar mieru pārdot kontroli pār 285 miljoniem, ja viņam samaksās 30 miljonus. Nav slikts darījums – samaksājiet man 30 un ņemiet 300.
Vēl labāk ir tas, ka, kā minētajā spriedumā norāda tiesnesis Kristofers Klarks, nav saprotams, kā un uz kāda pamata Meroni vispār varēja piedāvāt pārdošanai īpašumus, kas viņam nemaz nepieder, bet viņš ir tikai to glabātājs. Protams, kaut ko pārdot par tik lētu cenu var vienīgi tad, ja tas vispār nemaz nav tavs, taču ne par kādu laba saimnieka rūpību un gādību šeit pilnīgi noteikti nav runa.
Dažus gadus vēlāk, kā mēs zinām, Meroni izdosies līdzīgi pārdot Ventspils naftas akcijas – tāpat par būtiski pazeminātu cenu, saskaņojot vispirms darījumu ar Latvijas Ģenerālprokuratūru un SAB, tad krāpniecisku novērtējumu jau ar iepriekš zināmo pircēju.
Loģiski, ka Anglijas tiesa nospriež – šādam cilvēkam glabāt mantu uzticēt nevar. Taču Latvijas Ģenerālprokuratūra un SAB ne tikai tā nedomā, bet arī pēc Anglijas tiesas sprieduma turpina uzskatīt, ka Meroni ir daudz labāks mantas glabātājs par, piemēram, kādu no lielā četrinieka auditorfirmām vai bankām ar starptautisku reputāciju, bet vēl vairāk – panāk, ka Latvijā Anglijas tiesas spriedums tiek juridiski ignorēts un Meroni ne tikai turpina pārvaldīt viņam prokuratūras uzticēto mantu, bet arī turpina to iztirgot par pazeminātām cenām, pretī saņemot personīgu atlīdzību un, jādomā, daloties šajā nebūt ne mazajā atlīdzībā ar saviem noziedzīgās grupas biedriem.
Rudolfa Meroni reputāciju, protams, veido ne tikai parādīšanās “The Oxford Handbook of Organized Crime” un citās finanšu un starptautiskajai noziedzībai veltītās grāmatās, bet arī neskaitāmas preses publikācijas Eiropā. Dažām no tām ir virsraksti, kas Meroni reputāciju diemžēl sasaista ar Latviju un Latvijas finanšu sistēmu. Piemēram, vāciski rakstošais finanšu žurnāls CASH 30.06.2005. publicē rakstu ar virsrakstu “Melnais caurums Rīgā. Kā Bāzeles investori Dītera Bēringa finālspēlē pazaudēja trīsdesmit miljonus franku”. Raksts, kā jūs jau saprotat, ir veltīts Rūdolfa Meroni darbībām.
Es nevaru izskaidrot, kā Latvijas prokuratūras uzticības persona var būt cilvēks ar šādu reputāciju. Kāpēc Latvijas prokuratūra un SAB ne tikai tieši viņam uztic mantu daudzu simtu miljonu vērtībā, bet arī aktīvi iesaistās viņa darbību piesegšanā. Varbūt jūs to varat? Varbūt tam ir kāds likumīgs vai loģisks izskaidrojums? Ja jūs kaut vai teorētiski kaut ko tādu varat iedomāties, lūdzu, rakstiet komentāros.
Pārpublicēts no puaro.lv
Seko mums 
Apvienotā saraksta (AS) Saeimas frakcijas deputāti vērsušies ar pieprasījumu pie iekšlietu ministra Riharda Kozlovska, prasot skaidrot ministra rīcību un atbildību par telefonkrāpniecības apkarošanu. Saskaņā ar pētījumu aģentūras «Norstat» 2025. gadā veikto aptauju 71% Latvijas iedzīvotāju ir saskārušies ar telefonkrāpniecību. Savukārt Valsts policijas dati liecina, ka 2025. gadā krāpnieki Latvijas iedzīvotājiem izkrāpuši vismaz 23,7 miljonus eiro, salīdzinot ar 16 miljoniem eiro 2024. gadā.
Tuvojas Krievijas uzsāktā pilna mēroga kara pret Ukrainu ceturtā gadadiena. Nemainīgs ir fakts, ka šis ir masīvākais un intensīvākais bruņotais konflikts Eiropā kopš 1945. gada. Krievijas agresiju raksturo bezprecedenta kara vešanas un okupācijas nosacījumu pārkāpumi Ukrainā, kuru dēļ masveidā cieš civiliedzīvotāji, civilā infrastruktūra un Ukrainas tautas vēsturiskais mantojums. Jāpieņem, ka uz jautājumu, vai šo karu varēja izbeigt ātrāk un vai to var izbeigt drīzumā, atbildes būs atšķirīgas politikas, militāro, ekonomikas un dažādu citu ekspertu vidū.
Latvijas valdības pārstāvju skaits Itālijā šobrīd ir tik iespaidīgs, ka šķiet – nevis Olimpiskās spēles, bet gan ministēriju salidojums tiek rīkots. Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs TV24 mierina, ka mums jālepojas par mūsu sportistu sasniegumiem – jo kurš gan vairāk spēj parādīt atbalstu kā visa valdība uz vietas, kamerām fonā?
Godātā Zariņas Stūres kundze! Biedrība Asociācija “Ģimene”, kuras darbības mērķis ir ģimenes, vecāku un bērnu pamattiesību aizsardzība, vēršas pie Jums kā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas ar atkārtotu aicinājumu izvērtēt un pašreizējā redakcijā neturpināt virzīt likumprojektu “Grozījumi Izglītības likumā” (865/Lp14).
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
