Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
Foto

Kas ir latviešu nācija?

Raivis Zeltīts, Austošā Saule
05.05.2025.
Komentāri (209)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pievērsīsimies vienam no pamatjēdzieniem nacionālisma domāšanā. Kad kāds saka, ka latviešu tauta ir nācija, kā to saprast? Vai “tauta” un “nācija” ir dažādi jēdzieni? Vai tie viens otru papildina? Kad tauta ir arī nācija?

Tauta ir cilvēku kopa ar vienotu izcelsmi, kultūru un valodu. Tauta ir mūsdienu cilts – cilvēka paplašinātā dzimta, ko saista plašākas un sazarotākas radniecības saites. Ikvienam cilvēkam, kaut pamata līmenī, piemīt tautiskā apziņa – piederības izjūta šai kopai, piederība savējiem pretstatā svešajiem. Latviešu tautiskā apziņa ir pastāvējusi jau gadsimtiem, Livonijas ietvaros saplūstot baltu (un līvu) ciltīm, paplašinot identitātes robežas pāri cilšu robežām. Tautiskā piederība tiek nodota tālāk ar dažādiem identitātes elementiem – tradīcijām, paražām, dainām, tautastērpiem, simboliem –, bet īpaši nozīmīga latviešu tautības apziņai ir latviešu valoda un mīlestība pret tēvzemi. Zaudējot valodu un saikni ar dzimto zemi, latvieši asimilējas svešās tautās un zaudē savu identitāti.

Nācija ir tauta, kas izaugusi līdz politiskās pašapziņas līmenim. Nācija apzinās savu identitāti un vērtību un no šīs pieaugošās pašapziņas pozīcijām grib sev valsti, kurā pašorganizēties, lai šo identitāti un vērtību stiprinātu, dzīvotu tajā un plauktu no paaudzes uz paaudzi. Latviešu tauta par nāciju kļuva 19. gadsimtā Jaunlatviešu kustības vadībā Pirmajā Atmodā. Otrajā Atmodā, 20. gadsimta sākumā, latviešu nācija izcīnīja sev valsti, kas pastāvēja divdesmit divus gadus. Trešajā Atmodā latviešu nācija atguva savu valsti – atjaunoto Latviju, kas pastāv jau trīsdesmit piecus gadus.

Trīs atmodas norāda uz to, ka vēsturi neveido tikai atsevišķi cilvēki. Nācija pastāv vēsturē kā tās dalībniece, kuras mūžs pārsniedz atsevišķa cilvēka dzīves ilgumu. Latviešu nācija nav tikai šobrīd dzīvie ļaudis, bet arī visi, kas bijuši pirms mums, kā arī nākotnes latvieši. Nācija ir vienots paaudžu veselums ar kopīgu identitātes pamatu, katrai paaudzei izvirzot jaunus ideālus un mērķus nācijas dzīvē. Nācija ir kā skaņdarbs, kura būtību iespējams izprast tikai plūdumā un turpinātībā. Savukārt nacionālisms ir kā balsojums, kurā tiek ņemtas vērā visu latviešu balsis paaudžu paaudzēs. Arī mūsu priekšteču mērķiem, alkām un upuriem ir nozīme šodien un nākotnē. Latviešu strēlnieku, brīvības cīnītāju, leģionāru un partizānu ideāliem ir nozīme, pat ja viņi šodien vairs nevar tiešā veidā paust savu gribu. Taču nācijai ir atmiņa, kas šo gribu ietver – tas ir iespējams, apzinoties vēsturi un tās mācības, iekļaujot tās politiskajā rīcībā.

Kāda ir nācija? Nācija pašatjaunojas. Tā var turpināties cauri gadsimtiem, jo atjauno savu dzīvo spēku, nomainot paaudzes. Šī nepārtrauktība sākas ģimenē, kas ir nācijas pamatšūna – vieta, kur dzimtas vēsture saplūst ar nācijas likteni. Tur, kur ir stipras ģimenes un šūpuļu ir vairāk nekā zārku, tur nācijai ir nākotne. Daudz var runāt par nācijas identitāti, taču nenoliedzama patiesība ir tāda – pastāv tikai tās nācijas, kuras spēj turpināties caur paaudžu nomaiņu.

Nācija pašorganizējas. Ja tauta var pastāvēt arī politiski neapzinātā līmenī, tad nācijā dabiski attīstās dažādas institūcijas, organizācijas un apvienības. Latviešu nācijas pašorganizēšanās 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā dabiski noveda pie valsts izveides 1918. gadā – valsts kā augstākā pašorganizācijas forma izrietēja no jau pastāvošām latviešu apvienībām, apvienojoties civilajai, ekonomiskajai un militārajai pašorganizācijai. Ne visām tautām izdodas sev izcīnīt valsti, taču latviešiem ir izdevies izveidot vienu no 195 pasaules valstīm – un paveikt to ģeopolitisku sadursmju zonā ar salīdzinoši nelielu iedzīvotāju skaitu. Latvijas valsts izveide ir apliecinājums latviešu pašorganizēšanās spējām un gribai pēc savas valsts.

Nācija tiecas saglabāt savu atšķirīgumu. Ikviena nācija spēj sevī asimilēt svešas ietekmes līdz zināmai pakāpei, taču pēc būtības nācijas tiecas uz savas identitātes un būtības saglabāšanu. Nācijai ir savs redzējums uz dzīvi un atšķirība no citām nācijām, kas izpaužas tās kultūrā. Daudzu nacionālo kultūru pastāvēšana bagātina pasauli. Taču šī daudzveidība pasaules mērogā var pastāvēt tikai tad, ja nācija saglabā savu būtību. Savējo apziņa pieprasa arī apziņu par svešo, kas nevar būt savējais – tās ir identitātes dabiskās robežas, kas pastāv ikvienā cilvēku sabiedrībā. Ja svešais sāk nomākt savējo, identitāte sāk izzust.

Ienācēju asimilācija ir vēlamais scenārijs, kas ļauj nācijai turpināties, taču tā var notikt tikai divos gadījumos – ja to kultūra ir radniecīga nācijas kultūrai vai arī ja ienācēju skaits ir neliels un viņi neveido neatkarīgas etniskās lojalitātes struktūras. Deportācijas, kolonizācija un imigrantu pūļi 20. gadsimtā ir būtiski mazinājuši latviešu nācijas spēku, pārsniedzot tās spēju asimilēt šīs svešās ietekmes. Jauni imigrācijas viļņi 21. gadsimtā latviešu nācijas pastāvēšanai var izrādīties liktenīgi.

Latviešu nācija 21. gadsimta pirmajā ceturksnī ir turpinājusi savu vēsturisko ceļu, pakāpeniski atjaunojot savu spēku, pašorganizēšanās spējas un identitātes atšķirīgumu, taču šis process noticis ne vien bez politiskā atbalsta, bet bieži vien – par spīti tam. Latvijas valsts, kas radusies kā nācijas pašorganizācijas augstākā forma, šobrīd tikai daļēji kalpo nacionālajiem mērķiem, drīzāk esot atsvešināts birokrātisks aparāts. Tam nav spilgtāka apliecinājuma kā politiskās vadības vienaldzība ģimeņu atbalsta un dzimstības veicināšanas jautājumos, kā arī atvērtā imigrācijas politika. Trešā atmoda mums atvēra plašākas iespējas, novēršot tūlītējos eksistenciālos draudus, kas pastāvēja okupācijas režīmā. Tomēr, lai nācija turpinātos, ir nepieciešami jauni mērķi un ideāli, kurus izvirza jauna nacionālā elite, kura brīva no komunisma mantojuma.

Novērtē šo rakstu:

33
17

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Viegli ironiska eseja par kādas pasakas latviskotās versijas arhitektūru

FotoKādā senāku laiku dziesmā vai pat kinematogrāfiskā tēlā (atmiņa diemžēl vairs nav saglabājusi precīzākas ziņas par konkrētu avotu) – dzimtene alegoriski salīdzināta ar pamātes tēlu. Vai šis salīdzinājums patiešām ir absurds? Uzkrītoši pieaugošs empātijas deficīts pārvaldē (bet ne tikai), absurdā un nesamērīgā nodokļu nasta, uz tās rēķina pārmērīgi uzblīdusī un dāsni atalgotā birokrātija, ārišķīga eksaltācija un vienlaikus – neadekvāti augsts pašnovērtējums, tiesiskais nihilisms tur, kur tas nekādā gadījumā nedrīkstētu būt, un tamdēļ – nereti veselajam saprātam gluži vienkārši nepieņemama netaisnība – daudziem padarījusi dzīvi gluži vai nepanesamu.  
Lasīt visu...

21

Es nevilcinājos – es vienkārši nezināju! Stāsts par cīņu ar slimību, sistēmu un netaisnību

FotoMani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Lasīt visu...

21

Man ir cits viedoklis

FotoCenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Lasīt visu...

21

Ja kas...

FotoPretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir  smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Lasīt visu...

21

Vienā laivā. Plusiņi un mīnusi

FotoJau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Lasīt visu...

21

Kurzemes hercoga Jēkaba parāda atgūšana no Anglijas karaļa: tiesību vēstures skatījums

FotoVēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Lasīt visu...

6

Biedri Švinka, kādā pozā Jūs sēžat pie sarunu galda?

FotoLatvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Lasīt visu...

21

Mums ir arhibīskaps un Sv. Meinardam – mantinieks!

FotoLatvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi