Kas ir Kremļa guļošais aģents Slava Dombrovskis?

Slava, kā viņu zēniski dēvē „Saskaņas” galvenais vīrs Nils Ušakovs, pirms tam sevi bija pozicionējis kā centristu un pārstāvējis „latviešu” politisko spārnu – Zatlera Reformu partiju un „Vienotību”. Ar šo partiju svētību jaunizkaltais saskaņietis bija ieņēmis arī ekonomikas un izglītības un zinātnes ministra amatus, tādā veidā leģitimizējot sevi kā daļu no latviski runājošā establišmenta.

Šī iemesla dēļ Slavas iestāšanās „Saskaņā” zināmā mērā bija šoks lielai daļai Latvijas sabiedrības. Kā nekā eksministrs Dombrovskis līdz šim bija kalpojis kā uzskatāms pierādījums tam, ka Latvijā mīt arī domājoši un valstij lojāli krievi, ne tikai prokremliski noskaņoti šovinisti.

Uzreiz jāteic, ka es jau iepriekš diezgan kritiski raudzījos uz Dombrovska kunga patiesajiem politiskajiem uzskatiem. Politiķa atrašanās „latvisko” partiju rindās, manuprāt, bija saistīta ar personīgā labuma meklējumiem, nevis ideoloģisku pārliecību. Slavas nonākšana „Saskaņas” rindās manas aizdomas tikai apstiprināja.

Lai labāk ieskicētu to, kāpēc, manuprāt, Dombrovska līdzšinējā politiskā karjera ir nekas vairāk kā tukša butaforija, minēšu dažus interesantus faktus no viņa biogrāfijas. Savukārt raksta beigās dalīšos dažās pārdomās par to, kam un kādēļ, ir izdevīga eksministra atklāta piesliešanās „Saskaņai”.

Vjačeslavs Dombrovskis ir dzimis 1977.gadā un savus skolas gadus pavadījis Rīgas 88.vidusskolā. Šajā pat skolā vienu klasi augstāk ir mācījies arī pašreizējais Eiropas Parlamenta deputāts un „krievu pasaules” adepts Andrejs Mamikins. Starp citu, skolas laikā Slavu vienaudži pazina ar citu uzvārdu – Galuščenko, kuru politiķis ar laiku nomainīja, pieņemot labskanīgāko patēva uzvārdu Dombrovskis. Politiķa ģimene bija nepilsoņi, un pats Slava naturalizējās tikai pēc skolas pabeigšanas 1997.gadā.

Universitātē Slava mācījās kopā ar pašreizējo partijas biedru Nilu Ušakovu. Abi nākamie politiķi studēja Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātē. Kā atzinis pats Ušakovs, viņi ar Slavu kopš studiju gadiem bijuši ļoti labi draugi. Starp citu, abiem politiķiem ir bijuši diezgan līdzīga jaunība, viņi abi ir auguši nepilsoņu ģimenē un ir naturalizējušies nepilsoņi.

Dombrovska vēlme uzturēt ciešus sakarus ar Ušakovu bija manāma arī laikā, kad politiķis bija daļa no Zatlera Reformu partijas. Pēc sekmīgā starta 2011.gada vēlēšanās Dombrovskis bija viens no aktīvākajiem saskaņiešu un zatleriešu koalīcijas idejas lobētājiem. Par laimi, šie Dombrovska centieni tuvināt abus politiskos spēkus neguva pietiekamu atbalstu, un „Saskaņa” palika ārpus koalīcijas.

Pēc politiķa karjeras uzsākšanas Slava vairākas reizes paspīdēja Latvijas dzeltenās preses lappusēs. 2012.gadā, strādājot Saeimā, sabiedrības redzeslokā nonāca viņa un deputātes Ineses Lībiņas – Egneres (tagad vada Nacionālo drošības komisiju) romāns. Gan Egnerei, gan Dombrovskim uz to brīdi bija ģimenes, un abu romāns bija ārlaulības dēka.

Pēc kļūšanas par izglītības un zinātnes ministru Dombrovska vārds izgaismojās jaunā mīlas skandālā. Par viņa biroja vadītāju negaidīti kļuva Ušakova bijusī preses sekretāre Anna Kononova. Dzeltenā prese toreiz ziņoja, ka Dombrovskis ir izšķīries no savas sievas un viņa jaunā simpātija, iespējams, ir iepriekšminētā Kononova. Arī kāds portāls vairākkārtēji ziņoja, ka Dombrovskis ar Kononovu nereti ir redzami divatā, baudot romantiskas vakariņas smalkos restorānos. Papildus tam Dombrovskis tika vainots dienesta mašīnas un šofera izmantošanā privātām vajadzībām.

Neskatoties uz personīgajām saiknēm ar Ušakovu, Dombrovska publiskā retorika vēl nesenā pagātnē bija pretstatā daudzām „Saskaņas” ideoloģiskajām pamatnostādnēm. Piemēram, 2011.gadā Dombrovskis kritizēja Ušakova lēmumu parakstīties par krievu valodu kā otru valsts valodu, nodēvējot to par nožēlojamu rīcību, kas apgrūtinās „Saskaņas” iesaisti valdībā. Papildus tam Dombrovskis iestājās pret progresīvo nodokļu sistēmu un atbalstīja zemākas nodokļu likmēm kapitālam, kas bija pretstatā „Saskaņas” sociāldemokrātiskajam kursam. Arī Dombrovska vadītā domnīca CERTUS līdz šim bija ieturējusi labēju ekonomisko orientāciju.

Pēc aiziešanas no politikas Dombrovskis pakāpeniski atteicās no saviem iepriekš paustajiem uzskatiem, un pakāpeniski sāka aizvien vairāk ideoloģiski tuvināties „Saskaņai”. Īsi pirms „Saskaņas” kongresa, kurā uzstājās arī Drošības policijas gada pārskatā iekļautā Margarita Dragile, Dombrovskis bija sācis pārpublicēt saskaņieša Jāņa Urbanoviča intervijas, rakstus, kas pauž atbalstu drošībnieku aizturētajam Vladimiram Lindermanam, kā arī kritizēja Latvijas bēdīgo ekonomisko un demogrāfisko situāciju. Kā odziņa Dombrovska transformācijai no centrista par „Saskaņas” tipa sociāldemokrātu kalpoja ieraksts, kas tipiskā Kremļa manierē baidīja Latviju ar Trešo pasaules karu, ja tā neuzlabos attiecības ar Kremli.

Šī gada sākumā bija kļuvis skaidrs, ka Dombrovska atrašanās Reformu partijas un „Vienotības” vidū bija tikai sagadīšanās, bet viņa pievienošanās „Saskaņai” – laika jautājums.

Manuprāt, Dombrovska neizbēgamajai transformācijai par saskaņieti ir vismaz trīs skaidrojumi.

Pirmais – Dombrovskis jau kopš studiju laikiem LU kopā ar Ušakovu bija ieplānots kā Kremļa projekts. Kamēr Ušakovam tika atvēlēta atklāta Kremļa interešu lobēšana Latvijā, Dombrovskis pildīja t.s. guļošā aģenta lomu, ieguva latviski runājošās sabiedrības uzticēšanos un gaidīja pavēli no Kremļa, lai mestu kažoku otrādāk un slepus ietekmētu Latvijas politiku par labu Maskavai. Šis skaidrojums, manuprāt, ir mazticams un ir drīzāk raksturojams kā sazvērestības teorija. Tiesa arī šajā gadījumā nedrīkst aizmirst kādu vērtīgu latviešu teicienu – „nav dūmu bez uguns”.

Otrais – Dombrovskis laika gaitā ir kļuvis par Kremļa „noderīgo idiotu”. Šis skaidrojums paredz, ka politiķis pats pēc savas iniciatīvas ir mainījis politiskos uzskatus un sevi pārliecinājis par to, ka Latvijā patiešām „viss ir slikti”, bet vienīgais glābiņš ir varas grožu nodošana „Saskaņas” rokās. Arī šis skaidrojums man šķiet maz ticams, tā kā Dombrovskis iepriekš par sevi ir pierādījis kā pietiekami gudru un stratēģiski domājošu politiķi, kas, visticamāk, tāpat vien neuzķertos uz „Saskaņas” vai Kremļa stāstītajām pasakām.

Trešais – Dombrovskis ir nonācis finansiālās problēmās, un „Saskaņa” ir apņēmusies tās atrisināt ar nosacījumu, ka Dombrovskis piekrīt būt par viņu premjera kandidātu. Šis skaidrojums ir saistīts ar Dombrovska profesionālo darbību domnīcā CERTUS, kas šogad zaudēja savu lielāko finansētāju ABLV banku. Portāls pietiek.com ziņo, ka CERTUS pēdējos trīs gados no bankas bija saņēmis 569 tūkstošus eiro (!). Pēc bankas likvidēšanas CERTUS pastāvēšana ir nonākusi zem jautājuma zīmes. Vienīgais glābiņš Dombrovskim bija meklēt jaunu sponsoru savai politiskajai darbnīcai – šoreiz Rīgas Domes un partijas „Saskaņa” veidolā. Par CERTUS un Rīgas pašvaldības sadarbību liecina tas, ka viens no domnīcas finansētājiem ir ar korupcijas skandāliem apvītais Rīgas Tūrisma Attīstības Birojs.

Galu galā nevar izslēgt arī to, ka daļēji pareizi ir visi trīs iepriekšminētie skaidrojumi. Tas nozīmētu, ka Dombrovskim allaž ir simpatizējusi Kremļa politika, pēdējos gados šīs simpātijas bija pieaugušas, bet finansējuma zaudēšana no ABLV, kalpoja kā katalizators Dombrovska lēmumam iestāties „Saskaņā” un beidzot sākt atklāti proponēt Kremļa idejas Latvijā.

Savukārt, skatoties no „Saskaņas” perspektīvas, Dombrovskis, visticamākais, bija daļa no partijas ilgtermiņa stratēģijas, kas paredzēja mainīt publisko tēlu, pārraut saiknes ar Kremli un uzrunāt latviski runājošo elektorāta daļu.

Šo stratēģiju ir vērts iedalīt trīs līmeņos, kas ir saistīti ar „Saskaņas” valdības leģitimitātes nodrošināšanu Eiropā, ASV un Latvijā.

Pirmais līmenis – „Saskaņa” pēc 2017.gada pašvaldību vēlēšanām lauza līgumu ar Putina partiju „Vienotā Krievija” un uzsāka mērķtiecīgu tuvināšanos ar Eiropas Sociālistu partiju. Šī procesa galvenais mērķis bija pārliecināt Eiropas Savienības politisko vidi, ka „Saskaņa” ir eiropeiska, sociāldemokrātiska partija, kura nav tieši saistīta ar Kremli. Tādā veidā „Saskaņa” bija paredzējusi nodrošināt savas valdības leģitimitāti Eiropas līmenī.

Otrais līmenis – 2017.gada nogalē Ušakovs uzsāka pakāpenisku tuvināšanos ar ASV un NATO. Rīgas mērs piedāvāja organizēt divpusēju tikšanos ar NATO ģenerālsekretāru Jensu Stoltenbergu. Pēc tam viņš tikās ar ASV senatoru Lindsiju Gremu, bet vēl pavisam nesen uzsāka sadarbību ar ASV senatora Džona Makkeina prezidenta priekšvēlēšanu kampaņas veidotāju Kristiānu Feriju. Tādā veidā „Saskaņa” bija paredzējusi nodrošināt savas valdības leģitimitāti ASV līmenī.

Trešais līmenis – 2017.gada maijā „Saskaņas” kongresā uzstājās līdz šim ar partiju oficiāli nesaistītais un latviski runājošajā sabiedrības daļā labi zināmais Dombrovskis. Neilgi pēc tam Ušakovs apstiprināja, ka Dombrovskis būs „Saskaņas” premjera kandidāts. Tādā veidā „Saskaņa” bija paredzējusi nodrošināt savas valdības leģitimitāti Latvijas līmenī.

Sekmīgi pārvarot visus iepriekšminētos transformācijas līmeņus „Saskaņa” ir šķietami panākusi vēlamo efektu – gadījumā, ja tai pēc Saeimas vēlēšanām tiks dota iespēja veidot jauno valdību, tā sevi varēs prezentēt kā eiropeisku partiju ar Latvijai lojālu premjera kandidātu. Visi argumenti par „Saskaņas” valdības neleģitimiāti un darbošanos Kremļa interesēs tiks noraidīti. Saskaņa būs kļuvusi par daļu no Rietumu politiskās skatuves un varēs no iekšienes sākt darbu pie Latvijas ģeopolitiskā kursa pagriešanas uz austrumiem un Rietumu starptautisko organizāciju destabilizēšanas.

Pēc Dombrovska valdības apstiprināšanas, Latvju bāleliņi neizpratnē cilās rokas, bet Krievijas Valsts domē tiks celtas kārtējās šampanieša glāzes, un fonā Žirinovska frakcijas deputāti skaļi skandēs – „ДОМБРОВСКИС НАШ!”.

Vienīgā iespēja neļaut šī scenārija īstenošanos ir došanās vēlēt un neatdot savu balsi par Kremļa guļošo ietekmes aģentu Dombrovski.

Tikai izrādot aktivitāti vēlēšanās un paužot savu pilsonisko nostāju, mēs varēsim nodrošināt Latvijas palikšanu Rietumvalstu saimē un neļaut „krievu pasaules” adeptiem sagrābt varu Latvijā.

Novērtē šo rakstu: