Kārtējie “jaunie Vasjuki”: čaulas kompānija bez naudas un darbiniekiem Tukumā būvēšot 45 000 000 eiro vērtu “rūpnīcu”
Imants Liepiņš08.10.2018.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Tukuma dome vasarā apstiprinājusi plānu, saskaņā ar kuru SIA Gallusman esot jāizrāda pretimnākšana, lai kompānija varētu iegūt pašvaldības zemi teju par velti, turklāt Tukuma dome par nodokļu maksātāju naudu sola uzbūvēt šoseju uz privātuzņēmumu.
Tukuma domes Saimniecības un uzņēmējdarbības veicināšanas komiteja ārkārtas sēdē 3. jūlijā apsprieda vienošanos ar SIA Gallusman par to, ka šī firma gribot būvēt Tukuma novadā olu fabriku. Šim nolūkam firmai esot vajadzīgi divi konkrēti zemesgabali Jaunsātu pagastā starp Tukumu un Kandavu, kuri pieder pašvaldībai.
Domes vadība, kuru veido vietējās sīkpartijas Tukuma pilsētai un novadam, kā arī Vienotības deputāti, sākusi virzīt abu zemesgabalu privatizāciju par labu vienam konkrētam pretendentam, pat ierakstot komitejas sēdes protokolā: “Atsavināt par labu Komercsabiedrībai Gallusman šādus Tukuma novada Jaunsātu pagastā Pašvaldībai piederošus zemesgabalus: zemesgabals ar kopējo platību
Ar ko gan SIA Gallusman tā izceļas, lai šim vienam konkrētam uzņēmumam par labu privatizētu vairāk nekā 90 hektārus ar pašvaldības zemi, izslēdzot citus pretendentus?
Lursoft dati rāda: šai firmiņai, kas dibināta pirms trim gadiem, ir 3000 eiro pamatkapitāls, tai nekad nav bijis neviens pastāvīgs darbinieks (to var droši pateikt pēc fakta, ka Gallusman nav maksājusi ne sociālo nodokli, ne VSOAI), tā reģistrēta kādā pastkastītē Ogres novada Tīnūžos un pa visu aizvadīto gadu nodokļos nomaksājusi apaļus 50 eiro, savukārt aizpagājušajā gadā tai nodokļu kopējie maksājumi pat uzrādās kā negatīvi - no tā jāsecina, ka Gallusman nodokļus nevis nomaksājusi valstij, bet gan kaut ko atguvusi no valsts.
Firmai ir divi īpašnieki: 89% daļu pieder Nīderlandes ofšoram Ovostar, savukārt atlikušie 11% - vietējam iedzīvotājam Arnim Veinbergam. Tai nav it nekāda pieredze būvniecībā - šī firma nav uzbūvējusi pat ne mazmājiņu, kur nu vēl putnu fabriku. Savukārt tās interneta mājaslapa aizved uz Ukrainas uzņēmumu grupas Ovostar Union mājaslapu.
“Jā, tas Veinbergs bija pie mums Tukumā vairākkārt, taču ne reizi neparādīja ne konta izdruku, kurā redzams, ka viņam ir kaut vai 10 miljoni brīvu līdzekļu investēšanai, ne arī firmai Gallusman izsniegtu bankas garantiju, ne arī jebko citu, kas apliecinātu, ka Veinbergam ir resursi kaut ko investēt vai uzbūvēt. Tāpēc es balsoju pret,” saka Guna Roze, opozīcijas deputāte Tukuma domē.
“Mums parādīja vairākas prezentācijas, taču neko tādu, kas liecinātu par investējamās naudas, ražošanas iekārtu, rūpnīcas tehniskā projekta eksistenci - kaut ko tādu, kas liecinātu par reāliem ieguldījumiem. Smukas bildītes powerpointā var uztaisīt katrs. Es tāpēc balsoju pret.” To pašu apstiprina vēl viens deputāts - Agris Zvaigzneskalns.
Fakts, ka Gallusman nespēja parādīt neko taustāmu, nav atturējis Tukuma domes pozīcijas deputātus ar minimālu pārsvaru apstiprināt plānu ar pašvaldības zemes privatizāciju, apņemoties pēc tam uzbūvēt arī asfaltētus ceļus par nodokļu maksātāju naudu. Kā zināms, ceļubūve izmaksā no 200 tūkstošiem līdz miljonam eiro par kilometru, savukārt no Ventspils šosejas līdz Jaunsātiem patlaban ir tikai grantēti ceļi 12 kilometru garumā.
Acīmredzamākā pazīme tam, ka tiek plānotas nevis investīcijas, bet gan “jaunie Vasjuki”, ir tas fakts, ka tiek solīts uzbūvēt tieši olu rūpnīcu. Proti, Latvijā jau darbojas vairākas milzīgas putnu fermas un olu rūpnīcas (Ķekavā, Bauskā, Iecavā un citur), kas saražo trīsreiz lielāku olu daudzumu, nekā Latvija patērē - mūsu valsts eksportē lielāko daļu no saražotajām olām.
Vēl vienai tādai pašai olu rūpnīcai Latvijas tirgū gluži vienkārši vairs nav, kur atrast produkcijas noietu, savukārt būvēt vistu fermas tikai eksportam vien ir vēl lielāks neprāts, jo milzīgai olu ražotnei nav garantēts automātisks noiets ārzemēs - Eiropas tirgus jau ir pilns ar ES ražotajām olām, savukārt uz Krieviju eksportēt neļauj sankcijas un kontrsankcijas, Ukrainas tirgū ieiet nevar EUR/UAH valūtas maiņas kursa krituma dēļ (kurss atbalsta Ukrainas ražotājus un savukārt sadārdzina importu), kamēr bijušās PSRS valstis ir pārāk nabadzīgas, lai varētu pirkt olas, kas ražotas saskaņā ar ES kvalitātes standartiem un vistu labturības normatīviem.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā apliecināja, ka ministrija ir informēta par Tukumā notiekošo un jau ir uzsākusi steidzamu pārbaudi.
Tukuma domes komitejas protokols: https://www.tukums.lv/images/stories/2018.gads/Komitejas/Jūlijs/suvk7-18.pdf
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
